Prezidenta kundzei – zilrūtaini Barkavas brunči 8
“Tautas tērpa izvēle ir visgrūtākā lieta, ar kādu vien cilvēks var sastapties,” atzīst Z. Muze. Ja ņemsit no vecmāmiņas dzimtā novada – Kurzemes, vai par to nebūs aizvainots vecaistēvs, īstens latgalietis? Reizēm notiekot gluži vai brīnumi, kad apmeklētājos ierunājas kāda sena asinsbalss.
Uz centru atnākusi sieviete pēc koša Kurzemes tērpa. Ejot garām apģērbu skapim, ievērojusi strīpainus bruncīšus. Saka – tos arī labprāt paņemtu. Darbiniece skaidro, ka tie nāk no Latgales tāda un tāda pagasta, bet pircēja pārsteigta – nevar būt, viņai vecmāmiņa tur visu mūžu dzīvojusi! “Tā sanāca, ka no visiem brunčiem viņu bija uzrunājis tieši tas strīpainītis plauktā. Mēs nekad nezinām, kā tērps pie mums atnāk,” nosaka centra vadītāja.
Valsts prezidenta kundzei Ivetai Vējonei izvēlēties par savējo Austrumvidzemes novada tautas tērpu ar zilrūtaino brunci bijis viegli, jo dzimtas saknes nāk no Madonas novada. Viņa ir pateicīga par atbalstu Madonas novadpētniecības un mākslas muzejam, kā arī darbnīcas “Muduri” māksliniecei un meistarēm. Brunču drānas aušana gan uzticēta “Vēverīšu” vadītājai D. Kupčei. Savā mūžā vai tūkstošiem metru caur stellēm izlaidusi, taču šādu rakstu viņa vēl nebija darinājusi. “Atsūtīja man materiālu no muzeja ar precīzu aprakstu diedziņu pa diedziņam, kā tas jāauž,” viņa stāsta un parāda lapu, kur vienā stūrī pat ierakstīts, ka oriģināls trīsdesmitajos gados tapis Barkavas pagastā.
Kā sola I. Vējone, drīz viņa un Valsts prezidents jaunos tautas tērpus varēšot vilkt mugurā “sev un citiem par prieku”.
“Vēverīšu” darbnīcā savu nēsātāju gaida vēl neliela kaudzīte zilrūtainās Barkavas tērpa drānas, kas jau iepatikusies divām cēsniecēm. “Aust tikai vienā eksemplārā būtu ļoti neizdevīgi,” skaidro Dagnija un piemetina, ka mazāk izplatītus tērpus ļaudis pēdējā laikā pasūtina arvien biežāk. Uz to, ja vien iespējams, cenšas mudināt arī pašas meistares, un izdodas – reizēm pircējam domas apgriežoties kājām gaisā. “Kāda sieva bija noskatījusi Vijciema tērpu, saku – šausmīgi novazāts – un rādu viņai grāmatas, kādi tik brunči vēl dabūjami. Beigu beigās paņēma Tūju,” audēja apmierināti nosaka.
