Latvieši pasaulē. Uz Franciju aizveda mīlestība 0
Uz svešu zemi ļaudis mēdz aizvest ne tikai darba meklējumi, bet arī mīlestība. KRISTĪNE LAURIŅA bija pārliecināta, ka kāzas noteikti dzers ar latviešu puisi, bet liktenis lēma citādi. Rīgā viņa sastapa francūzi Metjū, iemīlējās un izvēlējās viņu par savu mūža vīrieti. Bet, dzīvojot Francijā, Kristīne neaizmirst savu latvietību, gluži pretēji – cik vien viņas spēkos, kopj to un tur dzīvu.
2002. gada vasarā, kā bieži to bija darījusi, Kristīne (26) iegriezās kādā Rīgas franču kafejnīcā. Franču vide viņai nenoliedzami bija tuva un saprotama, jo Kristīne bija mācījusies Rīgas 11. vidusskolā (tagad Franču licejs) un franču valodu apguvusi kopš otrās klases. Ar starplaikiem kopumā trīs gadus viņa pat nodzīvoja Francijā – spodrināja valodas zināšanas un ieguva jaunus draugus. Kristīnei patika Francija, bet viņa zināja, ka dzīvot grib tikai un vienīgi Latvijā. Jo dzimtene cilvēkam var būt tikai viena. Kristīne mācījās tūrismu, arī strādāja šajā lauciņā un gribēja panākt, lai arvien vairāk franču brauc apceļot Latviju.
– Mana dzīve skaidri virzījās uz priekšu pašas izvēlētā virzienā. Biju arī izdomājusi, kādam jābūt manam ideālajam vīrietim. Par visu biju padomājusi, tikai par tautību ne, jo it kā bija pašsaprotami, ka tam jābūt latvietim, – teic Kristīne.
Metjū Rīgā bija ieradies uz diviem mēnešiem. Tobrīd, kad abi iepazinās, bija atlicis vairs tikai viens mēnesis. Šurp viņu bija atvedis darbs, jo Metjū strādā vienā no pasaulē vadošajām ūdensšovu firmām “Aquatique Show International” Strasbūrā. Tobrīd šī firma ar franču mūzikas, gaismas un strūklaku izrādēm viesojās Baltijas valstīs. Kad vien varēja, Kristīne brauca draugam līdzi vērot, kā top ūdens un gaismas šovi. Laiks skrēja ātri, Metjū bija jāatgriežas dzimtenē. Un pārim bija jāizlemj, ko darīt tālāk.
– Es nevarēju prasīt, lai Metjū pamet šo interesanto darbu un pārceļas dzīvot uz Latviju. Jāpārceļas bija man, nevis viņam. Aizbraucu draugam līdzi uz Strasbūru palūkoties, kā viņš dzīvo. Iepazinos ar viņa vecākiem. Aizbraucu līdzi vēl uz pāris šoviem Eiropā. Pārbraukusi mājās, ar vieglu sirdi iesniedzu darbā atlūgumu un sāku krāmēt mantas, – stāsta Kristīne.
– Toreiz biju uz tāda rozā mākonīša. Nekas cits dzīvē nepastāvēja, tikai Metjū un mūsu mīlestība. Pārvācos tieši 18. novembrī, līdzi ņemot vienu koferi un savu mīļo kaķi Murčiku.
Grūtākais sākās vēlāk. Metjū bieži braukāja apkārt pa pasauli, turklāt viņa darba grafiks bija absolūti neparedzams. Pirmo Jaungadu pāris bija iecerējis sagaidīt kopā ar Kristīnes franču draugiem Grenoblē. Viss jau bijis saplānots, bet divas dienas pirms šā pasākuma Metjū pēkšņi paziņoja, ka pasākums jāatceļ. Jo viņam jāstrādā – jāpiedalās šova veidošanā Apvienotajos Arābu Emirātos. Tur kāda princese precējās ar šeihu, kāzas – 2. janvārī. Izklaides programmā iekļauts arī ūdensšovs.
– Tā mēs veselu nedēļu pavadījām pieczvaigžņu viesnīcā, tuksnesī un princeses kāzās. Šobrīd jau esmu pieradusi un labi sadzīvoju ar dzīvesbiedra darba neparedzamību. Bet sākums bija grūts. Draugu man vēl nebija, darba arī ne. Vairākus mēnešus pēc ierašanās Francijā pēkšņi atskārtu, ka šajā valstī uzturos nelegāli. Rozā mākonīša dēļ tāda lieta kā uzturēšanās atļauja man bija pilnīgi izkritusi no prāta. Vēlāk dabūju auklītes darbu, pastudēju, palēnām iemantoju draugus. Dzīve Strasbūrā man patika, bet ļoti pietrūka Latvijas draugu. Mierināju sevi ar domu, ka nekas ļoti labs dzīvē nenāk viegli, – teic Kristīne.
2005. gadā Latvijas pārstāvniecībā Eiropas Padomē atbrīvojās sekretāres vieta un Kristīne dabūja šo darbu. Ko gan vēl labāku var vēlēties kā strādāt Latvijas labā, teic Kristīne.
2006. gadā piedzima Līva, 2009. gadā – Nils. Ekonomiskā krīze Eiropā pielika punktu arī Kristīnes strādāšanai pārstāvniecībā Eiropas Padomē. Un labi, ka tā, viņa šobrīd teic.
– Patlaban jūtos ļoti harmoniski. Dzīvojam privātmāju rajonā Strasbūras nomalē. Līdz centram – divdesmit minūšu brauciens ar velosipēdu. Bērniem skola tuvu (Francijā bērni skolā sāk iet no trīs gadu vecuma), bērnudārzs tepat pie mājas. Uz ielas var droši spēlēties. Līva un Nils runā gan franču, gan latviešu valodā, bet franču, protams, ir dominējoša. Līva latviski mēģina uzsākt sarunu ar visiem tiem cilvēkiem, kuri, viņasprāt, nesaprot franciski.
Pagājušajā gadā sadarbībā ar Latvijas pārstāvniecību Strasbūrā nodibinājām latviešu bērnu svētdienas skoliņu. Tajā tiekas ne tikai bērni, bet arī mammas. Jau no paša sākuma esmu uzņēmusies šīs skoliņas vadību un organizēšanu.
Miedziens ar aci manam aizsaulē aizgājušajam opītim! Viņš manās acīs bija vislabākais skolotājs, kādu man jebkad nācies sastapt. Skoliņas galvenā sūtība – būt kopā latviski. Sākumā skoliņas apmeklētājiem gribēju mācīt tautasdziesmas, kaut ko vēl no dziļi latviskā, bet drīz vien sapratu, ka lielākā daļa bērnu ir par mazu, lai uztvertu šīs viņiem pilnīgi svešās lietas.
Pa šiem gadiem Strasbūrā ir izveidojusies ļoti jauka latviešu kopiena. Tajā apvienojušies gan tie ļaudis, kas pastāvīgi strādā Eiropas Padomē, gan tādi, kas atbrauc tikai uz pāris gadiem, piemēram, pārstāvniecībā strādājošie diplomāti. Pirms dažiem gadiem pie manis ciemos atbrauca draudzene. Ciemojās vienu reizi, otru un nu jau trešo gadu dzīvo Strasbūrā, – stāsta Kristīne.
Kristīne varētu lūgt Francijas pilsonību, bet to nedara, jo tad būtu jāatsakās no Latvijas pilsonības. Nav neviena iemesla, kāpēc tas būtu nepieciešams, viņa secina. Eiropas Savienības pilsoņi var piedalīties municipālajās vēlēšanās, un ar to pietiek. Bērniem ir dubultpilsonība, to pieļauj Francijas likumdošana. Kristīne vienīgi skumst, ka atbraukt uz Latviju apciemot mammu un draugus sanāk reti. Tas galvenokārt sarežģītās ceļošanas dēļ. Bet nesen no Vācijas pilsētas Karlsrūes lidostas, kas atrodas nepilnas stundas braucienā no Strasbūras, uz Rīgu sākušas kursēt “Ryanair” lidmašīnas. Kristīne cer, ka nu Latvijā būs sastopama biežāk.
Pateicoties Metjū darbam, visa ģimene ik pa laikam dodas ceļojumos. Līva savu pirmo dzimšanas dienu sagaidījusi Singapūrā, bet ceturto – Ķīnā, kur Šanhajā notika pasaules EXPO izstāde. Kristīne tajā pāris mēnešus strādājusi Latvijas paviljonā, Līva – apmeklējusi ķīniešu skolu. Vismaz vienu reizi gadā ģimene brauc uz Parīzi, kur piedalās Ziemassvētku pasākumā Latvijas vēstniecībā, apciemo draugus vai Metjū māsu Klementīni, kura vēlas kļūt par aktrisi. Kristīnes māsa savukārt dzīvo Nīderlandē. Kopā ar dzīvesbiedru nīderlandieti vasarā viņa sagaidīs savu pirmo bērniņu.
– Mūsu mammai Latvijā patiešām nav viegli. Divi mazbērni dzīvo Francijā un lielākoties runā franciski, trešais mazbērns mitināsies Nīderlandē. Bet tā jau šodien notiek arvien biežāk, – secina Kristīne.
Arī mājās Kristīne un Metjū bieži uzņem ciemiņus – gan tuvus draugus, gan arī pilnīgi svešus cilvēkus, kas paliek vienu nakti vai pat mēnesi. Ņemot vērā Metjū biežo prombūtni, Kristīnes un bērnu dzīvi tas tikai padara krāsaināku. Nākamajā gadā Kristīne savās mājās vēlas uzaicināt latviešu auklīti, kura palīdzētu tikt galā ar bērniem un mājas darbiem. Citādi ar brīvo laiku ir grūti. Tas Kristīnei patlaban ļoti vajadzīgs, lai īstenotu savu ieceri.
– Patlaban strādāju pie sava biznesa projekta. Gribu Strasbūrā izveidot kafejnīcu bērniem un vecākiem ar draudzīgu multikulturālu un ekoloģisku vidi, kurā labi justos jebkura vecuma ļaudis. Kafejnīcai būs bezpeļņas organizācijas statuss. Patlaban ļoti vēlos atrast ieinteresētus cilvēkus Latvijā, kuri gribētu izmantot iespēju parādīt savu veikumu – gan mēbeles, gan rotaļlietas un citas kafejnīcai noderīgas lietas, – stāsta jaunā uzņēmēja.
– Esmu pārliecināta, ka jebkurš cilvēks var būt laimīgs un sasniegt dzīvē to, ko vēlas. Ir tikai ļoti jāgrib. Un jātic. Ja mērķi neizdodas sasniegt, ejot pa durvīm, jākāpj pa logu. Ir jāuzdrīkstas. Respektējot un cienot otru, – teic Kristīne.
