Latvieši pārsteidz vienmēr. Kurš Rio? 2
Mārtiņš Pļaviņš/Jānis Šmēdiņš, Ainārs Kovals, Vadims Vasiļevskis, Igors Vihrovs, Dainis Ozols. Kas vieno šos sportistus? Tas, ka pirms olimpiskajām spēlēm no viņiem nekas īpašs netika gaidīts, taču beigās mājup pārveda medaļas.
Gandrīz visās vasaras olimpiādēs pēc neatkarības atgūšanas kāds no Latvijas sportistiem spējis sagādāt pozitīvu pārsteigumu, izšaut īstajā brīdī. Ozola bronza Barselonā (1992.) šosejas riteņbraukšanā bija sensācija, tāpat šķēpmetēja Vasiļevska sudrabs Atēnās (2004.), mazākā mērā, bet arī viņa treniņu partnera Kovala sudrabs Pekinā (2008.). Pirms četriem gadiem Londonā no Pļaviņa un Šmēdiņa kaut ko lielu gaidīja tikai neglābjami optimisti, bet viņi dabūja bronzu. Arī vingrotājs Igors Vihrovs 2000. gadā Sidnejā ieradās tikai ar klusiem sapņiem, tomēr brīvajās kustībās parādīja perfektu sniegumu. Zelts! Vienīgi 1996. gadā Atlantā izpalika pārsteiguma moments – Ivanam Klementjevam medaļu vajadzēja izcīnīt un viņš arī izcīnīja (sudrabu).
Riodežaneiro mūsu delegācija cer uz BMX riteņbraucēju Māri Štrombergu, cīkstoni Anastasiju Grigorjevu, pludmales volejbolistiem Aleksandru Samoilovu un Jāni Šmēdiņu, daudzcīņnieci Lauru Ikaunieci-Admidiņu, šķēpmetēju Madaru Palameiku, svarcēlāju Artūru Plēsnieku. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta Aldona Vrubļevska skatījumā potenciāls iegūt medaļu ir 10-12 mūsu sportistiem.
Kas varētu pārsteigt? Eiropas čempionu šķēpa mešanā Zigismundu Sirmo iekļaut tumšo zirdziņu sarakstā varbūt ir netaisnīgi, taču vēl pirms mēneša neviens no viņa neko negaidīja. Amsterdamā gan 86,66 metri un – zelts! Ņemot vērā, ka kopš jūnija Sirmais stabili met pāri 80 metriem, labs rezultāts arī Rio nebūs kā aklai vistai grauds. Olimpiskā pieredze viņam jau ir (Londonā gan palika bez rezultāta), un tas noteikti nāks par labu. Tiesa, šķēpa mešana ir viena no visgrūtāk prognozējamām disciplīnām. Pirms četriem gadiem olimpiskajam zeltam pietika ar 84,58 metriem, pirms astoņiem – ar to nepietika pat bronzai. Kā būs Rio, var tikai zīlēt.
Jeļena Prokopčuka ilgajā karjerā lutinājusi ar daudziem labiem startiem un 39 gadu vecumā pirmo reizi skries olimpisko maratonu. Pērn savā iecienītajā Ņujorkā viņa bija astotā, šogad Bostonā – ceturtā. Jeļenas iespējas lielā mērā atkarīgas no laika apstākļiem. Augusta vidū Rio sola ap +24 grādiem. Svelme tā nav, taču krietni siltāks kā novembrī Ņujorkā, aprīlī Bostonā vai janvārī Osakā. Karstums nav Prokopčukas stihija.
BMX riteņbraucējs Edžus Treimanis pēdējos trijos pasaules čempionātos divas reizes bijis pieciniekā, tā kā viņa cerības nav zemē metamas. Edžus nav no eksplozīvajiem braucējiem, kas Rio trasē būs ļoti nepieciešamas īpašības. Tomēr, ja izdodas aizkļūt līdz finālam, notikt var visādi pavērsienu, un šādās situācijās Treimanis jūtas kā zivs ūdenī.
Smaiļotājs Aleksejs Rumjancevs šosezon kāpis uz pjedestāla gan Pasaules kausā, gan Eiropas čempionātā. Uz viņu lielas atbildības nastas nav, bet varbūt tas tieši palīdzēs pārsteigt. Pirms četriem gadiem Londonā divniekā ar Kristu Straumi tika piedzīvota pamatīga izgāšanās. Šī ir iespēja reabilitēties.
Būtu skaisti, ja Rio noplosītos Ruslans Nakoņečnijs. Ukrainā dzimušais un Latvijas pilsonību ieguvušais modernās pieccīņas sportists pērn martā, jau startējot zem Latvijas karoga, uzvarēja Pasaules kausa posmā. Pēc tam rezultāti bija pieticīgāki un iespēju startēt olimpiskajās spēlēs viņš ieguva tikai pēc krievu diskvalifikācijas. Bet norakstīt Ruslanu nevajag.
Tāpat arī Tomu Skujiņu šosejas riteņbraukšanā. Faktiski grupas brauciens ir komandu sporta veids, kur bez biedru atbalsta kaut ko izdarīt ir ļoti grūti, turklāt otram mūsējam – Aleksejam Saramotinam – sezona ir samocīta. Bet Toms ir stiprs, trases reljefs parocīgs un viņš cer būt TOP 20. Varbūt vēl augstāk?
