Latvieši norobežojas no 8. un 9. maija? 0
Atklāto lekciju “8./9. maijs. Kāpēc?”, kura pirmdien tika sarīkota Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā, apmeklēja vien kādi 30 – 40 interesenti, kas bija pat negaidīti maz, ja atceras, ka 16. marta leģionāru piemiņas dienas izcelsmei veltīto līdzīga stila izskaidrojošo lekciju tajā pašā vietā apmeklēja vismaz trīsreiz vairāk ļaužu.
Ļoti zīmīgajiem Latvijas vēstures datumiem veltītos izglītojošos pasākumus rīkot uzņēmušies grāmatas “Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs” autori sadarbībā ar LU Sociālās atmiņas pētniecības centra atbalsta biedrību. Ar 20 minūšu gariem priekšlasījumiem par 1945. gada 7. – 9. maija nacistiskās Vācijas kapitulācijas notikumiem un attiecīgo datumu lomu mūsdienās uzstājās vēsturnieki Kaspars Zellis un Vita Zelče.
Kaspars Zellis atgādināja, ka kara dažādie vērtējumi Latvijas iedzīvotāju vidū nebūt nav kas unikāls, jo atšķirības vēsturiskajā atmiņā par to pastāv faktiski jebkurā Eiropas valstī, Vāciju un Franciju ieskaitot. Turklāt pēdējai savu nacionālo pašapziņu pakāpeniski izdevies veiksmīgi ”uzlabot” no kolaborantu nācijas statusa, kas tai bija raksturīgs pirmajos pēckara gados, uz teju totālas pretošanās nācijas godu. Profesore Zelče savukārt norādīja, ka Staļins 9. maiju uzskatījis par savu personisko, ne visas tautas uzvaru, kamdēļ aiz viņa PSRS valsts vadītāja amatā nākušā Ņikitas Hruščova viedoklis bijis, ka ”Staļina uzvaru mums nevajag”, un tauta vairāk orientēta uz kosmosa iekarošanas sasniegumiem un citām komunistiskās nākotnes utopijām. Par svinamu brīvdienu šis datums padarīts vien 1965. gadā, kad ar Leonīda Brežņeva ziņu 9. maijs pārtop mitoloģijas piesātinātajā stāstā par augstāko PSRS sasniegumu, par ”vareno uzvaru” ar visām tam mūsdienās piemītošajām ārišķībām.
LU doktorante Olga Procevska, analizējot Latvijas krievvalodīgās preses pozīciju, kā arī svinību evolūciju pie Uzvaras pieminekļa Rīgas Pārdaugavā, 9. maiju uzlūkoja kā ”mitoloģijā balstītu identitātes veidošanas mehānismu postpadomju telpā”.
Cik dziļi iesakņojies pašreizējais 9. maija atzīmēšanas rituāls to, pēc pētnieces domām, būs iespējams pateikt vien pēc ”Ušakova laikmeta” beigām. Nav noslēpums, ka liela mēroga svinības jau faktiski ar oficiālu raksturu pie pieminekļa Pārdaugavā sākās tieši pēc Nila Ušakova (SC) stāšanās Rīgas domes priekšgalā.
Domes labvēlība šo ”zaļumballi”, kas ieilgst līdz vēlai naktij, visādi atbalstījusi un veicinājusi. Procevska, balstoties savos novērojumos, secināja, ka pēdējos gados pie pieminekļa vērojamas gluži groteskas, pat šizofrēniskas ainas. Tur, piemēram, ar ikonu un Sv. Andreja karogiem nez kādēļ pulcējas cilvēki kazaku tērpos un fotogrāfiem pozē padomju karavīru formās ieģērbušās pievilcīgas meitenes. Tikmēr jaunu cilvēku izrādīšanos BMW markas automašīnās ar Krievijas karogiem vedina uz domām par spēka demonstrāciju.
Pasākuma “8./9. maijs. Kāpēc?” diskusijas daļā Vitai Zelčei tika uzdots jautājums, kādēļ gan, pēc viņas domām, uz lekciju ieradies tik maz cilvēku, uz ko profesore norādīja, ka latvieši norobežojas kā no 8., tā 9. maija. Zelče pauda cerību, ka nākamreiz, kad iecerēta 14. jūnija deportācijām veltīta lekcija, publikas Mazajā aulā būs daudz vairāk.
