106
Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā latviešu prese cilāja vismaz kopš 1916. gada. Šķiet, divos gados idejai par patstāvību vajadzēja nobriest ne tikai intelektuāļu galvās, bet arī tautā. Taču 1918. gada 18. novembrī plašāka sabiedrība “kā no plaukta nokrita”!
Pilnīgi noteikti, ka plašāka diskusija sabiedrībā par savu valsti nevarēja sākties agrāk par 1917. gada Februāra revolūciju, kad sākās preses brīvība un nebija vairs cenzūras. Pati doma par Latviju – protams, tā bija agrāk. Klasisks piemērs ir Miķeļa Valtera 1903. gadā formulētā Latvijas autonomijas ideja, taču tad tā nebija populāra pat Valtera sociāldemokrātu aprindās, kur nu vēl tautā. Līdz Februāra revolūcijai nenoformulētā ideja par Latviju bija tikai atsevišķu politisku grupu debašu objekts. Arī strēlniekos tā bija vien kā vienota teritoriāla autonomija Krievijas sastāvā.
Par šo jautājumu vispār sāku interesēties tikai tad, ka ievēroju, cik emocionāli pēc cara patvaldības gāšanas kļuva avīžu ievadraksti. Kāds prieks un līksme tur valda par atnākušo brīvību! Un pēkšņi 1917. gada 17. maijā Latviešu strēlnieku apvienotā padome 2. kongresā pieņem lielinieku izstrādāto rezolūciju par neuzticību Pagaidu valdībai, atteikšanos karot. Latvijas autonomijas prasība pat netiek izteikta! Nacionāli noskaņotie to traktēja kā strēlnieku atteikšanos atkarot vāciešiem Kurzemi un Zemgali, lai Latvija būtu vienota.
Tad sākās šīs emocijas. Tur ir kauns, dusmas, naids, nicinājums un reizē mēģinājumi rast risinājumu. 1917. gada augustā nodibināja Latvju kareivju nacionālo savienību Jāņa Akurātera un Artura Krodera vadībā. Viņi sarežģītajā situācijā sāka popularizēt nacionālismu, sāka skaidrot, ko ideja par Latviju nozīmē, – ka ne vairs autonomija Krievijā, bet sava, patstāvīga valsts. Domu jau noformulē tā, lai saprastu arī vienkāršais iedzīvotājs. Ar septembri neatkarīgas valsts ideju sāka virzīt laikraksts “Laika Vēstis”.
Līdz ar to var teikt, ka līdz 1917. gada rudenim cilvēkiem neatkarīga Latvijas valsts nemaz netika piedāvāta. Jā, viņi pirms tam bija dzirdējuši tādu abstraktu ideju par Latviju, taču nezināja, ko tas nozīmē, tātad nevarēja zināt, vai to grib, vai par to vēlas cīnīties. Un arī tad – labi, bija tādas “Laika Vēstis”, taču cik plaša juku apstākļos bija iespēja iepazīties ar tur drukāto? Tāpēc loģiski, ka neatkarīgās Latvijas valsts ideja pirms 1918. gada 18. novembra bija tikai inteliģences lieta. Tiklīdz komunikācija kļuva iespējama, viss notika. Pēc nepilna gada – 1919. gada oktobrī – Latvijas valstij jau bija tautas atbalsts.
Un kā sabiedrība 1917. gadā uztvēra apstākli, ka latviešu strēlnieki atteicās pildīt to neatkarības izcīnītāju lomu, kuru Somijā spēlēja somu jēgeri, bet Polijā – poļu leģionāri?
Kad strēlnieki pieslējās lielinieku idejām, visas ar viņiem saistītās neatkarīgās valsts virzītāju cerības sabruka. Tāpēc jau nāca tās diskusijas, mēģinājumi viņus “vest pie veselā prāta” un pārmetumi. Tur bija visādas metaforas un viedoklis, ka strēlnieki, šādi rīkodamies, pierāda visai pasaulei, ka latvieši ir nevis nācija, bet “etnogrāfiski īpatnējs pūlis, kurā katrs rauj uz savu pusi”. Tas bija milzīgs sarūgtinājums un neizpratne: kā tā var būt!
Taču tāda bija šī apstākļu sakritība. Strēlniekiem karš jau bija apnicis. Ziemassvētku kaujās viņi bija cietuši milzīgus zaudējumus. Un tagad atkal?! Viņi bija sapratuši, ka ar savām kaujas spējām vien neko nepanāks. Parādās viedoklis, ka mērķi drīzāk var panākt ar diplomātiju, laipošanu. Un neapstrīdami, ka pēc 1917. gada Februāra revolūcijas pilsonisko partiju pārstāvji uz strēlnieku daļām aģitēt nebija gājuši – to darīja lielinieki. Viņi bez konkurences īstenoja tādu aģitāciju, kāda tiem bija izdevīga. No pilsonisko partiju puses bija tūļāšanās.
Tomēr atcerēsimies, ka līdz 1917. gada vasaras beigām nacionālisti nemaz nebija formulējuši savas idejas, kamēr lieliniekiem mērķis jau uzreiz bija skaidrs. Laiks tika zaudēts. 1917. gada beigās strēlnieki vienkārši aizgāja uz Padomju Krieviju aizsargāt Ļeņinu. Taču ilgu laiku Latvijas idejā strēlnieki taču bija bijuši galvenie varoņi! Ar viņiem saistījās valsts izcīnīšanas cerības! Un tagad!? Strēlnieki – brāļi, tēvi, bija aizgājuši uz Krieviju taisīt “vispasaules revolūciju”! Vārdu sakot – nodevēji.
Neatkarīgas Latvijas valsts idejas aizstāvjiem atlika mēģināt “izstrēbt” situāciju. Tāpēc septembrī izveidoja Latvijas Pagaidu nacionālo padomi (LPNP), bet oktobrī Rīgā – Demokrātisko bloku (DB). Taču ne LPNP, ne “bloks” nekādā veidā nespēja emocionāli uzrunāt tautu tā, kā to būtu spējuši strēlnieki. Turklāt vācu okupācijas apstākļos LPNP un DB nemaz nebija iespējams caur presi skaidrot savus mērķus. Tāpēc tas bija milzīgs darbs, ko šiem cilvēkiem tomēr izdevās izdarīt. Ja nebūtu viņu, nebūtu ne 18. novembra, ne neatkarīgas Latvijas. Tautas masas iesaistījās tikai vēlāk. Tas ir tikai dabiski, un tur nevienam nekas nav jāpārmet.
Taču grūti iedomāties, ka kāds publicists mūslaikos uzdrīkstētos būt tik skarbs kā 1917. gada vasarā Kārlis Skalbe: “Mans draugs, mēs neesam tauta. Mēs esam bars. Mēs brienam katrs uz savu pusi.”
Tas tika teikts strēlnieku rīcības kontekstā. Tādas nacionāli noskaņoto intelektuāļu vaimanas bija izprotamas vairāk kā pamudinājums tautai, ka vajag, ka jārīkojas. Taču tas jau nenozīmēja, ka tauta bija pret Latvijas valsts ideju. Tauta par tādu vienkārši nezināja. No tā nav jākaunas, tas nav jāslēpj.
