Latvieši nezināja, nevis negribēja. Saruna ar vēsturnieci Inetu Lipšu 106
Neatkarīgās Latvijas valsts ideja pirms 1918. gada 18. novembra bija tikai inteliģences, nevis plašas tautas ilgi lolota, pieprasīta lieta. Tā uzskata vēstures doktore, LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. “Latvieši kā politiski nepilngadīga tauta, kas svaidās no vienas galējības otrā” (avīze “Līdums”), “latvieši nav tauta, bet tikai bars, kurā katrs brien uz savu pusi, un ir naivi gaidīt, lai divi miljoni kalpu nodibinātu sev valsti” (Kārlis Skalbe) – šie ir tikai daži no 20. gadsimta sākuma latviešu avīžu citātiem, ko vēsturniece izmantojusi savā publikācijā “Vārgā vilkme. Latviešu valstsgriba Pirmā pasaules kara dūmos” (“Rīgas Laiks”, septembra numurs).
Pēc šī raksta varēja pārliecināties, ka I. Lipšas viedoklis neatbilst ierastajiem stereotipiem par latviešu vēlmi pēc savas valsts 1918. gadā un tam, kā parasti vēsta par mūsu neatkarības sākumiem.
“18. novembrī mums būtu jāgodā tie politiķi un viedokļa līderi, kuri noveda līdz neatkarības pasludināšanai un proklamēja Latvijas valsti, jo 1918. gada 18. novembris tiešām bija viņu diena, inteliģences uzvara. Savukārt 1919. gada 11. novembris jau ir tas datums, kad svinama tautas, plašas sabiedrības līdzdalība. Viena lieta bija proklamēt, otra – noturēt, kad ar inteliģenci vien ir par maz. Tauta nemostas pati, vajag kādu, kas tos modina. Tas ir tik viegli izprotams, ka vispirms nāk neliela indivīdu grupa, kas izveido, un pēc tam citi palīdz to noturēt,” intervijā “LA” savu pozīciju izklāsta vēsturniece.
Dažiem šķiet, ka norādīt uz latviešu tautas kūtrumu savas valsts veidošanā 1917./1918. gadā nozīmē vispār apšaubīt latviešu vēlmi pēc savas valsts.
I. Lipša: Ja tas jautājums par mana raksta rezonansi, tad zinu tikai, ka rakstam pozitīvas atsauksmes deva profesori Aivars Stranga un Andrejs Platais. Tās negatīvās pat neesmu dzirdējusi. Mans vēstījums galīgi nav, ka latvieši negribēja. Mans vēstījums ir, ka latvieši pēc 1917. gada Februāra revolūcijas un 1918. gada vācu okupācijas vienkārši nezināja, ko viņiem gribēt vai negribēt. Tā ir liela atšķirība. Cilvēki tolaik Latvijā nezināja, kas notiek. Komunikācija starp Latvijas reģioniem, starp galvaspilsētu un novadiem nepastāvēja. Cilvēki nebrauca viens pie otra apspriest: lūk, noticis tas un tas, ko tu par to domā. Tāpēc ļoti svarīga bija katra indivīda rīcība. Proti, ka latviešu inteliģencē bija uzņēmīgi un azartiski cilvēki, kas, neskatoties uz komunikācijas trūkumu ar reģioniem, virzīja ideju par valsti. Tikai pateicoties viņiem, pēc tam mums bija sava valsts, ko tauta aizstāvēja Neatkarības kara laikā, kad jau bija informēta un iesaistīta. Ja lasa, kā šie inteliģences pārstāvji 1917./1918. gadā žēlojās presē, ka viņu valstiskuma idejām trūkst plašāka atbalsta, tad jāpatur prātā, cik lielā areālā tad presi vispār lasīja. Vairumam nebija ne jausmas, ko avīzēs raksta. Tas ir tikai normāli, ja sākumā līderi nodibina valsti un tad, kad valdības rokās beidzot ir iespēja informēt, sāk stāstīt, kas tas vispār ir.
2014. gadā pieņemtā Satversmes preambula runā par “latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu”. Iznāk pretruna ar Saeimas pieņemto dokumentu…
Nu, tā ir interpretācija. Redziet, man nepietiek, ja kāds “no augšas” pasaka, ka bija tā un tā, kaut īstenībā uzreiz redzams, ka ļoti sarežģītu, daudzslāņainu un neviennozīmīgu realitāti mēģina ietvert vienā teikumā. Kā akadēmiski izglītotu vēsturnieci mani interesē, kas tad īsti toreiz notika, kādi bija fakti. Ja dzirdu, ka kāds publiskajā telpā vienkārši pļāpā, es bieži mēdzu pārbaudīt avotos. Kas attiecas uz preambulas “negrozāmo valstsgribu”, tad ir jautājums – cik plašā laika sprīdī uz to skatāmies. Vai tikai 1918. gada 18. novembrī vai jau pēc tam, kad apziņa tiešām bija cita?
Dažkārt rodas iespaids, ka tagadējo latviešu sabiedrību paši cenšamies padarīt par “zaudētāju nāciju”, ka visas problēmas notiek tikai tagadnē un tikai ar mums, ka agrāk gan “ideālie latvieši” spējuši gan valsti nodibināt, gan vēl visu ko. Bet “ideāla latvieša” nekad nav bijis! Vienmēr bijuši dažādi viedokļi un sarežģītas situācijas. Un situācija pirms Latvijas valsts dibināšanas bija nenormāli sarežģīta. Pat brīnos, kā mūsu skolēni spēj to vēstures stundās apgūt, kura armija, kad, no kuras puses!
