– Jūsu attieksme pret kritiku… 2
– Man ir ļoti nepieciešama konstruktīva kritika, kuru es labprāt uzklausu. Man ir gudri pedagogi – Pēteris Krilovs un Aina Matīsa, kurus aicinu arī iepriekš noskatīties izrādi, jo viņi man var pateikt priekšā to, ko pats neesmu sapratis, pamācīt, ir arī kolēģi, kas man var palīdzēt.
Bet par preses kritiķiem – cits stāsts. Viņu vērtējums nodara pāri aktieriem, pat slavējot jeb ceļot. Jo aktieri ir tiktāl iebiedēti, ka arī slavēšana izraisa verdzisku reakciju – ah, šis kritiķis mani uzteica! Tad jau šī izrāde patiešām ir laba… It kā viņi paši to nezinātu. Pēc tam viss jāsaliek atpakaļ pa plauktiņiem, sakot: jūs, džeki, saslavēja, bet tas nenozīmē, ka nav jāturpina attīstīt izrādi.
– Skumjš secinājums. Viena no iecienītākajām teātra zinātniecēm Līvija Akurātere savulaik teica, ka kritiķa pienākums ir censties saprast, ko režisors un izrādes veidotāji centušies pateikt un kā viņiem tas izdevies.
– Nebūt neapgalvoju, ka es neticētu šādiem kritiķu centieniem. Vienīgi teicu, ka viņu rakstītais nodara pāri maniem aktieriem, ir vai nav tas skumji. Ja kādreiz uz ielas esmu kāvies, tad tikai tad, kad nodarīts pāri kādam man tuvam cilvēkam. Pats esmu ļoti miermīlīgs, mani var saukt par pacifistu. Bet, ja dara pāri man tuvajiem, tad gan tā kā sadusmojos.
– Tad kā ar to atkal gan jūsu kritizētajā presē izlasāmo, ka esat draudējis ielu dziedonim Uldim Leiškalnam…
– Es tikai aizgāju uz ielas pārbaudīt, vai muzikants var nopelnīt vairāk nekā režisors. Ko es arī pierādīju – var.
– Vai ir īstenojušās tās ieceres, kādēļ izvēlējāties režisora profesiju?
– Mani kaitina, ka šausmīgi idealizē to mākslinieku padarīšanu. Es ar režisora profesiju pelnu maizi. Un domāju, ka jebkuram cilvēkam, pelnot naudu, lai tas būtu taksometra šoferis vai cilvēki laukos, par ko stāsts mūsu izrādē, vajadzētu sajust savā darbā arī radošu gandarījumu, jo tā ir vieglāk nopelnīt naudu. Esmu pelnījis visādas naudas, arī trīs reizes lielākas nekā teātrī, taču vienubrīd tas man vairs nesniedza gandarījumu un es atnācu atpakaļ pie skatuves. Kad izrādē aktieri lieliski nospēlē to, ko nekad neesi viņiem teicis un lūdzis, tas ir augstākais, ko režisors var vēlēties.
– Martā Valmieras teātrī sāksit mēģināt izrādi “Klusa nakts, dzēra nakts”. Spriežot pēc asociācijām ar Ziemassvētku dziesmu, var gandrīz droši nojaust, ka nosaukums ir jūsu izdomāts.
– Jā. Lugas autora, Polijā dzīvojošā mūsdienu krievu dramaturga Viripajeva dotais oriģinālnosaukums ir “Pjanije” (“Dzērušie”). Tas ir gabals par četrpadsmit ļoti situētiem inteliģentiem, kuri vienā naktī satiekas dažādās situācijās. Viņi visi ir lopiski piedzērušies, bet visas viņu sarunas agri vai vēlu nonāk pie Dieva. Tas, ko Viripajevs dabūjis laukā, ir salīdzināms ar Dostojevska cienīgu teksta jaudu. Stāsts ir par to, ko vēlas Dievs un ko mēs sagaidām no Dieva.
– Jau otro reizi pieskaraties jēdzienam Dievs. Esat ticīgs?
– Neesmu reliģiozs, bet ticīgs gan. Ticu sev, Dievam manī un sev Dievā.
– Kādas ir jūsu trīs lielākās vērtības dzīvē?
– Es, Madara un dzīve.
UZZIŅA
Artūrs Dīcis, “Lidojošais Travolta”, R. Vaivara brīva skatuves fantāzija Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē
Režisors: Regnārs Vaivars, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne.
Lomās: Raimonds Celms, Ivars Kļavinskis, Kaspars Dumburs, Ģirts Liuziniks, Madara Botmane, Zane Jančevska, Juris Lisners.
Izrādes: 27. februārī (pirmizrāde), 28. februārī.
