– Vai jums pašam arī ir saites ar laukiem? 2
– Mana mamma ir no Latgales. Tāpēc mēs ar Madaru (Nacionālā teātra aktrise Madara Botmane. – V. K.) tur svinējām savas kāzas, kuras mamma diemžēl nepiedzīvoja, kaut ļoti gaidīja. Arī tāpēc nolēmu, ka varu atļauties visus piecsimt viesus pēc ceremonijas baznīcā Rīgā aicināt četras stundas mašīnās traukties uz Latgali… Runā, bijušas piecgades skaistākās kāzas Latvijā. Tur, Latgalē, dzīvo mammas radi, divas viņas māsas, brālis, mani brālēni. Tajā pusē ir dziļas lapsu alas, skaisti sēņu meži… Katrā kāzu jubilejā abi ar Madaru turp aizbraucam. Taču es neveidoju izrādi par laukiem, bet cilvēkiem, kuri dzīvo konkrētā vietā, kurai pašai par sevi vairs nav nekādas būtiskas nozīmes. Izrāde jau tagad ir tik stipra, ka arī tās siena ķīpas varētu izmest ārā un spēlēt pavisam tukšā telpā. Taču nekuriene nav tukšums, nekuriene ir pilnums – kā oāze tuksnesī, nevis caurums purvā. Vados nevis no stereotipiem priekšstatiem, bet pretējā. Pat neesmu papūlējies noskaidrot, kur īsti tā Nirza atrodas. Nav svarīgi. Būtiski, ka vēlos uztaisīt vienu latviešu izrādi, latviešu lauku gabalu, kur stāsts ir par cilvēkiem un nevis tūdaliņiem tāgadiņiem, smieklīgiem dīvainīšiem, kuri bīda dīvainus tekstus latgaļu vai kādā citā dialektā lauku eksotikā.
– Pieci režisori cīnījās par iespēju iestudēt Artūra Dīča lugu, un nu Nacionālais teātris oficiāli pavēsta, ka būs Regnāra Vaivara brīva skatuves fantāzija, bet Artūra Dīča oriģinālversija tikšot iestudēta kaut kad citreiz. Kur īsti ir tā robeža, cik daudz režisors drīkst atkāpties no lugas?
– Robežu nav. Esmu pārrakstījis kā Čehovu, tā Šekspīru. Tā strādāju divdesmit gadus, un nevienu tas nav uztraucis. Arī tas, kādas ainas tiek pārveidotas izrādes tapšanas procesā atkarībā no aktieru spēles specifikas. Tāpat rīkojos, arī iestudējot “Laulības dzīves ainas” Dailes teātrī (izrāde tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai un ieguva skatītāju simpātiju balvu. – V. K.). Kad stāstīju, ka esmu Bergmani pārrakstījis, visi smējās. Bet es biju izgājis veselu loku un nonācis atpakaļ pie tā paša Bergmaņa. Un uzskatu, ka esmu sapratis Bergmani vairāk nekā autors pats. Arī no tiem, kas sākumā smējās, nu daudzi saka – Bergmanim būtu jājūtas lepnam par to, kā esmu iestudējis viņa darbu un nonācis tajā vēl dziļāk Bergmanī nekā pats Bergmanis. Artūra Dīča luga man patīk, tajā ir asprātīgi dialogi, un neesmu oriģinālu izvarojis. Tā būtu pilnīga muļķība. Izrādē ir ļoti daudz no Artūra Dīča, un nevajag mani konfrontēt ar autoru.
– Pirms laika medijus aplidoja jūsu paziņojums, ka Madara Botmane zaudējusi vēl nedzimušu mazuli, bet pēc tam pavēstījāt, ka nekas tāds nav noticis, bet tādējādi jūs vienkārši esat reklamējis izrādi Ģertrūdes ielas teātrī – “Divas māsas un draudzene”. Vai tas nepārkāpj kādas ētikas robežas?
– Ar šo tekstu gribēju pateikt vienīgi to, ar ko nodarbojas prese. Un ne tikai dzeltenā, un ne tikai Latvijā. Prese rupji kāpj pāri līķiem. Un, ja to atļaujas prese, kāpēc es, reklamējot izrādi, nevarētu atļauties kāpt pāri līķiem? Patiesībā – neesošiem. Prese arī joko ar visu – pat ar Jāņa Reiņa nāvi, ievietojot ļoti nepievilcīgas bildes, lai kaut kā pastiprinātu savu mazspēju. Nelietīgi joko ar visu. Patiesībā es izdomājumu par mazuli biju ielicis feisbukā dažiem maniem draugiem, kuri saprot manus jokus. Bet dzeltenā prese vienkārši uzlauza manu feisbuku.
