Latvieši nāciju skaistumkonkursā 0
Nupat esmu atgriezusies no Briseles un Luksemburgas, kur Latvijas Radio uzdevumā devos sagatavot raidījumus par turienes latviešu kolektīviem, kas pavisam drīz dosies piedalīties Dziesmu un deju svētkos.
Mana Radio kolēģe Ina Strazdiņa jau stāstīja gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzijā par Briseles latviešu deju kolektīvu, kurš pirmo reizi Dziesmu un deju svētku vēsturē burtiski izsaucis pie sevis deju kolektīvu skates žūriju. Briselieši izdomāja, ka video viņi, lūk, nespēšot nodot savas dejas enerģētiku. Enerģētika bija. Varbūt palīdzēja arī Briseles gaiss, bet, domāju, Briseles deju kolektīvam, kas sastāv no vēl Latvijā studiju gados rūdītiem dejotājiem veterāniem, augstākā kategorija skatē tika pelnīti. Briseles deju kolektīvs Dziesmu un deju svētku laikā izcelsies arī ar to, ka tajā dejo holandietis, zviedrs, ungārs. Esot bijis arī indietis, bet aizrotējis, darba pienākumus pildot, uz citu valsti. Žēl gan, man to būtu paticis redzēt – indietis par savu naudu gādātā Alsungas goda svārkā!
Ar Gunu Zaķi-Balto no Briseles deju kolektīva tiekamies bērnu rotaļlaukumā, līdzi Emīls, Lība, Elma – viņu ģimenē jau trešā, visi mazie dzimuši Briselē. Savukārt vīrs un tētis Jānis Baltais šogad iekšējā balsojumā atzīts par kolektīva labāko dejotāju.
Latvieši gan Briselē, gan Luksemburgā slaveni ar savu pašdarbību, spēju pašorganizēties. Pērnajā rudenī nodibinātajā Luksemburgas korī gandrīz visi tenori ir vīri, vārda burtiskā nozīmē – foršo latviešu zelteņu lieliskie vīri, jo latviešu vīriešu, pirmkārt, esot mazākumā, otrkārt, korī dziedāt neraujas.
Kora mēģinājumos ieviests īpašs metodiskais paņēmiens – teksta kopīga izlasīšana, jo jau pieminētie vīri tādējādi mācās arī latviešu valodu. “Man tas ir svarīgi, lai labāk saprastu sievu, lai labāk saprastu savu meitu,” saka Briseles latviešu kora, kurā tenoru grupā valda līdzīga situācija, dziedātājs Kūns.
Gan Briseles koris, gan Luksemburgas koris jau nopirkuši lidmašīnas biļetes, lai būtu klāt kā dalībnieki XXV Vispārējos latviešu dziesmu un XV Deju svētkos. Šogad to centrā – Jāņu svinēšanas tradīcija. Vaicāju – vai pagāniskais spēks ir jūsos, varbūt tas Luksemburgas sakārtotībā iezīmējas vēl spilgtāk? Un pretim saņemu stāstus par Jāņu svinēšanu kādā Luksemburgai tuvā publiskā piknika vietā, ko latvieši nodēvējuši par Dzērvju kalnu. Un ne jau tikai svešzemju vīru balsis luncina “pūtvējiņus”, jums vajadzētu redzēt, kā Luksemburgas kora diriģente Jūlija Norvele, kas nāk no Daugavpils, senas krievu dzimtas, ar šarmantu, tikko jūtamu akcentu korim skaidro latviešu tautasdziesmas, ieliekot tajās jaunu dzīvību un temperamentu. “Esmu Arvīda Platpera un Terēzijas Brokas skolniece!” Jūlija man saka mirdzošām acīm un tik vibrējoši baltu enerģētiku, ka vājāku dvēseli no kājām nogāztu, jo esmu intervijai viņu pārtvērusi burtiski no diriģenta pults.
Un man šajās dienās jādomā par ko ļoti būtisku. Kopš nacionālās atmodas sākumiem pagājis knaps pusotrs gadsimts. Tikai gadsimts, lai apdzīvotu tolaik radītās klišejas par latviešiem kā dziedātājtautu, par bitītes čaklumiņu un tautumeitas baltumiņu. Un ar šo bagāžu mums šobrīd jāstartē Eiropas tautu skaistumkonkursā, un reizēm pat izdodas uzvarēt!
Bet šiem šķietami brīnumainajiem stāstiem apakšā ir stāsts par jaudīgo koru kustību, par Dziesmu svētkiem ar sekojošo tautas sadziedāšanos, par fantastiskajiem deju kolektīvu vadītājiem. Par mūsu mākslas un mūzikas skolu sistēmu, kas devusi iespēju latviešiem ārzemēs apvienoties dziesmās un pat ievilināt šai baltās enerģijas plūsmā ne vienu vien cittautieti. Pēc visa savām acīm pieredzētā es negribu pat dzirdēt par iedomību diskutēt – vai tas mums ir vajadzīgs? Vai literatūras un mūzikas stundu pašreizējais skaits atbilst modernas izglītības sistēmas prasībām? Vai vietējas nozīmes kultūras notikumu izcelšana atbilst mediju reitingiem? Vai to tik grūti saprast? – tas taču ir mūsu VISS! Nodrāzti vārdi, bet kultūra ir vienīgā cerība, kā nācijai pastāvēt – gan Latvijā, gan jo vairāk ārpus tās robežām.
