Latvieši lielā skaitā ieradīsies Krievijā un sāks tur nodarboties ar separātismu. Krievijas dezinformācijas apskats 18
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rakstā, kas plaši izplatīts dažādos Krievijas medijos, zīmēta teju vai apokaliptiska aina – zvejnieki Latvijā izārdot tīklus, sazāģējot kuģus metāllūžņos un pamet valsti, jo te tiem vairs darba neesot. Palīdzīgu roku viņiem sniedzot tieši Krievija, kas piedāvājot darbu Tālajos Austrumos. Pirmavots šai publikācijai ir portāls “Sputņik”, taču tā ļoti plaši tiražēta citos Krievijas medijos un blogeru ierakstos. Viens no viņiem – kāds Ruslans Ostosenko – pat izsaka bažas, ka latvieši lielā skaitā ieradīsies Krievijā un sāks tur nodarboties ar separātismu, tāpēc “jau laikus esot jāuzsāk visu atbraukušo baltiešu rusifikācija, bet tos, kas mēģinās izvairīties, vajagot deportēt atpakaļ uz Latviju”.
Ierobežo tikai mencu zveju
“Sputņik” raksts parādījies neilgi pēc ES lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru lēmuma par nākamā gada nozvejas kvotu izmaiņām. Tā ir ierasta prakse, ka ministri katru gadu rudenī lemj par nozvejas kvotām nākamajam gadam un tikpat ierasts, ka kvotu sadalē notiek izmaiņas. Rakstā apgalvots: “Aizliegums ķert noteiktu sugu zivis ir absolūti jauna prakse ES, tomēr tagad Latvijai, kas jau sen nespēj izķepuroties no ekonomisko krīžu bedres, tāds aizliegums ir pārlieku sāpīgs.” Autors runā par mencu zvejas aizliegumu, taču mencu zveja nav pilnībā aizliegta. Proti, Rietumbaltijā varēs zvejot 144 tonnas mencu, bet Austrumbaltijas mencai atvēlēta 51 tonna, kas tiek dota piezvejā citu zivju sugām, līdz ar to “Sputņik” apgalvojumi ir nepatiesi. Turklāt piekrastes zvejnieki nespēj izzvejot atļauto kvotas daudzumu, piemēram, lašu zvejā no 50 tonnām izzvejots desmit reižu mazāk. Savukārt kopējā zivju kvota uz reņģu rēķina nākamajam gadam ir pat lielāka nekā šogad.
Melīgs ir arī apgalvojums par nepārtraukto krīzi nozarē. Ja runā par zivsaimniecību un zivrūpniecību, ko iepriekš skārušas vairākas krīzes un pēdējā – 2014. gadā, Krievijas pieņemtais aizliegums ievest produkciju no ES, t. sk. Latvijas, bija gana sāpīgs, bet pašlaik uzņēmēji spējuši pārorientēties no tradicionālajiem Austrumu valstu tirgiem uz ES un citu valstu tirgiem un tur realizācijas apjomi aug. Piemēram, 2019. gadā zivju produkcijas eksporta kopvērtība pārsniedza 2014. gada kopvērtību par 32 miljoniem eiro. Turklāt pašlaik, pandēmijas laikā, pieprasījums pēc zivīm un zivju konserviem strauji pieaudzis.
Ar varu nespiež griezt zvejas kuģus
No “Sputņik” rakstā minētā saprotams, ka zvejnieki piespiesti sagriezt savus kuģus, bet tā nav patiesība. Sarunā ar “Latvijas Avīzi” zemkopības ministra padomnieks, bijušais Latvijas Zivsaimnieku asociācijas vadītājs Inārijs Voits skaidro: “Nevienu zvejnieku ar varu nespiež kuģi sagriezt metāllūžņos. Tā ir brīvprātīga griba.” Rakstā citēts kāds it kā zvejnieks Valdis Avotiņš. Viņš stāsta, ka par saņemto kompensāciju pēc kuģa sagriešanas “par daļu naudas nopirku pavecu vācu mašīnu, vēl daļu naudas noēdu un nodzēru”. Patiesībā summa, ko zvejnieks saņēma par tāda kuģa sagriešanu, kas zvejoja aiz piekrastes joslas, bija vairāk nekā 275 tūkstoši eiro. “Ja arī veca vācu mašīna tika nopirkta, tad zvejniekam vēl palicis ļoti daudz naudas ēšanai un dzeršanai. Par šādu naudu var nopirkt divus jaudīgus mersedesus,” spriež I. Voits. Gadījumā, ja sagriezts piekrastē zvejojošs kuģis, saņemtā summa būtu mazāka – ap 50–60 tūkstošiem eiro, kas gan arī ļauj iegādāties labu auto. Voits gan piebilst – ja tiek sagriezts zvejniekam piederošais pēdējais kuģis, tad saņemto kompensācijas naudu var tērēt, kur vēlas. Ja tas nav bijis pēdējais kuģis, tad 50% no saņemtās kompensācijas jāiegulda biznesā, kas divu gadu laikā jāpierāda Lauku atbalsta dienestam.
Kuģu sagriešana metāllūžņos nav nekāds jaunums, kā minēts publikācijā, – šis process jau notiek kopš 2005. gada. I. Voits atgādina – līdz 2017. gada beigām grieza tīklu zvejas kuģus, bet vēl iepriekš – piekrastes zvejas kuģus. Veco zvejas kuģu izņemšana no flotes ļāvusi uzlabot esošo zvejas kuģu kapacitāti. Daudzi zvejnieki iegādājušies celtniecības tehniku, ko izīrēja celtniekiem, citi nopirka automašīnas un pārvadāja kravas. Rakstā apgalvots, ka notikušais skars lielu skaitu cilvēku. “Te nu gan sarakstītas pilnīgas muļķības!” komentē ilggadējais zvejnieku pārstāvis. Pieņemtie lēmumi attieksies uz nelielu zvejnieku skaitu.
Maz patiesības
Raksta varonis Valdis Avotiņš sākotnēji vēlējies braukt strādāt uz Īriju, bet pēc sarunām ar paziņām, kas Baltijas valstis pametuši agrāk, pārdomājis, jo Īrijā esot daudz bezdarbnieku, “kuri tāpat vairs nevar nodarboties ar tradicionālo amatu, samazinoties dažādām zivju un citu jūras iemītnieku zvejas kvotām”. Pēc rakstā teiktā noprotams, ka pilsētiņās Īrijas jūras krastos “jau ilgi dzīvo veseli zvejnieku arteļi no Latvijas un Lietuvas”. Voita ieskatā šis apgalvojums ir tikai daļēji patiess. Proti, Īrijā patiešām strādā zvejnieki gan no Latvijas, gan Lietuvas, Polijas un citām valstīm, taču par “veseliem arteļiem” informācijas viņa rīcībā neesot. Tiesa, zvejnieki dzīvo vagoniņos pa 4–6 cilvēkiem vienā. Tur darbs nodrošināts maiņās – intensīvi: divas nedēļas pat 20 stundas dienā un pēc tam divas nedēļas brīvas. Salīdzinājumam – zvejnieki Īrijā divu nedēļu laikā nostrādā līdz 280 stundām, bet Latvijā – 168 stundas mēneša laikā, zina teikt Voits pēc sarunām ar Īrijā nodarbinātajiem zvejniekiem.
“Nozare nemirst. Covid-19 laikā pieprasījums pēc zivīm ir audzis, īpaši pēc zivju konserviem, ko ilgi var uzglabāt,” skaidro Voits. Lai arī ilgus gadus strādājis nozares vadībā, bijušais asociācijas vadītājs nepazīst rakstā minēto varoni. Arī kādas citas liecības par viņu, izņemot pēdējās nedēļās plaši tiražēto rakstu, internetā nav atrodamas. Turklāt nav dzirdēts, ka Latvijas zvejnieki dodas strādāt uz Tālajiem Austrumiem. “Iespējams, ka kāds to ir darījis, bet man tā ir pirmā dzirdēšana,” teic Inārijs Voits.
