Normāli, ja desmitgadē klāt nāk pieci kilogrami 0
Kuram gan nepatiktu, ja svars visu mūžu paliktu tāds, kā, teiksim, divdesmit gadu vecumā, tomēr ar laiku šis regulācijas punkts – to dēvē par trajektoriju – mainās. Ir normāli, ja pieaudzis cilvēks katras mūža desmitgades laikā pieņemas svarā par pieciem kilogramiem – un, jo lēnāk un pakāpeniskāk, vienmērīgāk tas notiek, jo labāk.
Tiem, kuri mēdz runāt par senčiem, kuri ēda speķi un vēl daudz ko, kas pašlaik netiek uzskatīts par veselīgu, tomēr nodzīvoja ilgu mūžu, jāatceras arī tas, ka priekšteči daudz vairāk fiziski strādāja un uzņemtās kalorijas iztērēja. Tāpat iespēju ātri kaut ko paķert un apsēst tagad ir daudz vairāk nekā senāk. Mūsdienās kalorijas ir vieglāk un ērtāk pieejamas, ēdiens ir gan treknāks, gan saldāks. Smadzenēm ir grūtāk regulēt svaru tā, lai lieki kilogrami nekrātos, tāpēc ka vēsturiski, cilvēka evolūcijas gaitā, salds un trekns gadu tūkstošiem ilgi tika uztverts kā labs un garšīgs.Jo īpaši salds – piemēram, saldas saknes mūs priekštecim akmens laikmetā nozīmēja ātri gūstamu enerģiju un līdz ar to bieži vien izdzīvošanu kritiskās situācijās. Tāpēc arī mūsdienu cilvēkam smadzenes ir tā ieprogrammētas, ka saldu uztver kā garšīgu, tīkamu.
Veicot eksperimentus ar dzīvniekiem un pārbaudot piena kokteiļus, lai noteiktu, kāpēc tie šķiet garšīgi: saldvielu vai taukvielu dēļ, uz kurām no šīm vielām dzēriena sastāvā smadzenes reaģē aktīvāk, pētnieki konstatēja – lai gan kaloriju daudzums dzērienā ir vienāds, aktīvāk smadzeņu atalgošanas sistēma reaģē uz saldu. Tātad galvenais stimuls ēšanai ir nevis taukvielas, ēdiena treknums, bet gan ogļhidrāti, kas piešķir saldu garšu. Sajūtot to, smadzeņu šūnās aktīvāk izdalās dopamīns, ķīmiska viela, kas pārvada signālus, palīdz nervu šūnām savā starpā sazināties, nosaka domāšanu, emocijas, uzvedību, kā arī ļauj izjust narkotisku vielu izraisītu eiforiju un baudu, kas rodas ēdot.
Lai gan cilvēks ir sociāla būtne, fizioloģiskie procesi mūsu organismā par 98–99 procentiem ir tādi paši kā eksperimentu dzīvniekiem žurkām, ko pētnieki izmantoja testiem. Tie paši gēni, tie paši hormoni, līdzīgi noris gremošanas un vielmaiņas procesi. Un tāda pati fizioloģija arī galvas smadzenēs. Tas ļauj laboratorijas dzīvniekos izpētīt, kas notiek smadzenēs, un spriest par ēšanas un svara regulācijas traucējumiem.Varētu domāt – tātad uz produktu iesaiņojuma vairāk jāpēta nevis tauku, bet gan ogļhidrātu daudzums. Nē, abi. Un jāņem vērā arī savas ģimenes, dzimtas vēsture – ar kādām kaitēm senči sirguši, kādā vecumā un kādu iemeslu dēļ miruši.
Raksts no izdevniecības “Lauku Avīze” tematiskā izdevuma “Ēd gudri, ēd vesels”
