Kāpēc emigrējošie latvieši sirgst ar netipiskām kaitēm, atklāj neiroendokrinologs Jānis Sīpols 0
Svaru regulē smadzenes
Gan caurbiras, kuri ēd, ko un cik kāro, bet visa mūža ritumā paliek kalsni, gan tie, kuru svars bez lielām papildu pūlēm turas normāls, gan apalīši un jau slimīgi tuklie mēdz lietot vienu argumentu: ko gan lai dara, visu taču nosaka gēni. Vieni ar iedzimtību skaidro savu kārnumu, citi – tuklumu, jo “tādi mūsu dzimtā bijuši visi”.
Ir vērts radurakstus pārlūkot rūpīgāk, jo katrā saimē bieži vien tomēr rodams kāds baltais zvirbulis arī ķermeņa svara ziņā, un “visi” nebūt nav visi, mudina Latvijas Universitātes Internās medicīnas katedras profesorsneiroendokrinologs Jānis Sīpols. Un tāpat noderīgi atsaukt atmiņā, cik ilgs mūžs bijis dūšīgajiem, kādas ligas viņiem dzīves ritumā izraisījušas ciešanas, kādu iemeslu dēļ un kādā vecumā aizsaukti aizsaulē. Ja tuvinieku lokā bijuši sirdzēji ar vienādām kaitēm un ne vienam vien mūžs aprāvies, vecumdienas īsti nesasniedzot, par kopīgajām iezīmēm vajadzē-tu padomāt arī uztura un ēšanas ieradumu aspektā.
Taču ģenētiskas noslieces ietekme nav noliedzama. Medicīnas zinātnieki, kas pēta diabēta problēmas un izplatību, min, ka vismaz pusei ar mūsdienu civilizācijas kaiti – aptaukošanos – sirgstošo cilvēku nosliece uz pārmērīgu tuklumu ir saistīta ar iedzimtību. Bet tad veselīgs uzturs, ēšanas ieradumi un dzīvesveids ir vēl svarīgāks, jo nosliece nav sinonīms nolemtībai. Prātīgāk par savu noslieci zināt, ar to rēķināties un censties dzīvot tā, lai tā nepāraugtu nopietnā problēmā. Vēl izglītojoties un strādājot Amerikā, Vašingtonas universitātē Sietlā, Jānis Sīpols specializējies neiroendokrinoloģijā. Vienkārši skaidrojot, pētīja, kā ķīmiskās vielas un bioķīmiskie procesi galvas smadzenēs regulē ēstgribu un ķermeņa svaru. 1994. gadā pārcēlies uz dzīvi Latvijā, viņš šos pētījumus turpina.
Viss savulaik sācies ar atklājumu, ka hormona insulīna – tas šūnām nepieciešams, lai uzsūktu glikozi jeb cukuru enerģijai, – receptori ir arī smadzeņu šūnās. Lai gan tām cukuru dotās enerģijas izmantošanai insulīns nav vajadzīgs. Tas pētniekiem radījis jautājumu: kam šie receptori vajadzīgi, jo nekā nevajadzīga un lieka taču mūsu organismā nav? Un ko smadzenēs dara insulīns, kura molekulas no organisma perifērijas – ne visā pilnībā un ar aptuveni deviņdesmit minūšu ilgu kavējumu, kā pierādīts pētījumos ar dzīvniekiem – tur nonāk, lai gan smadzeņu šūnām šis hormons nav nepieciešams?
Izrādās – insulīns regulē ķermeņa masu, pirmais pasakot smadzenēm, kāds ir cilvēka ķermeņa svars, un ietekmējot ēstgribu. Vēlāk tika atklāts, ka līdzīgi varētu darboties vēl cits taukaudos radies hormons leptīns, kas, iedarbojoties uz smadzenēm, regulē ēstgribu – mazina to. Ja ar insulīna un leptīna receptoriem smadzenēs ģenētisku vai fizioloģisku iemeslu dēļ ir radušās problēmas, šo hormonu reģistrācija galvas smadzenēs tiek izjaukta, ēstgriba palielinās, un svara regulācija ir traucēta, veidojas aptaukošanās. Taču tas nav ali-bi vienmēr – šādi aptaukošanās rodas aptuveni četriem pieciem procentiem pārmērīgi tuklo. Tātad tik vienkārši viss tomēr nav, svara regulāciju ietekmē vēl kādi faktori.
