Latvieši laivā pāri Atlantijas okeānam 3
23. septembrī Riodežaneiro (Brazīlija) noslēdzās Kārļa Bardeļa (31) un Ginta Barkovska (50) brauciens airu laivā “Linda” pāri Atlantijas okeānam, četrarpus mēnešos veicot aptuveni sešus tūkstošus kilometru. Startējuši 4. maijā Namībijas pilsētā Ludericā, abi drosminieki cerēja attālumu līdz Rio nobraukt simt dienās un paspēt uz vasaras olimpisko spēļu atklāšanu, taču iepriekš neparedzēto okeānā valdošo vēju un straumju dēļ tur nonāca vien pēc paralimpisko spēļu slēgšanas.
Gatavošanās ceļam
Tomēr ceļotāji okeānā pavadītos mēnešus atceras bez vilšanās – Gints pamatīgi izvēdinājis galvu, bet Kārlis guvis pārliecību jaunam izaicinājumam. “Arī ideja doties uz olimpisko Rio airu laivā radās iepriekšējā piedzīvojuma laikā, kad pirms diviem gadiem ar divriteni braucu uz ziemas olimpiādi Sočos. Sākumā šo ceļojumu gribēju sākt no Rīgas, taču tad būtu jāsāk airēt jau ziemā, kad jūras līcis reizēm mēdz aizsalt. Pēc tam sekoja doma līdz Namībijai, kas atrodas vienos platuma grādos ar Rio, aizbraukt ar divriteņiem, ko arī nācās atmest, jo nesavācām vajadzīgo naudas summu. Tā nu palikām vien pie laivošanas,” atceras Kārlis Bardelis.
Lai pasākums izdotos, bija nepieciešami ne tikai līdzekļi, bet arī rūpīgs sagatavošanās darbs, izpētot maršrutā gaidāmos laika apstākļus. “Šķērsot Atlantijas okeānu dienvidos nolēmām tādēļ, ka no aprīļa līdz septembrim tur pēdējos 60 gados bijušas tikai piecas sešas vērā ņemamas vētras, turklāt pirms mums šajos platuma grādos pāri okeānam bija devušies vien divi airētāji, tostarp turks Erdens Eručs, ar kuru sazinājāmies un ieguvām vērtīgu informāciju. Tā kā ceļā devāmies laivā bez motora, burām un pavadošā transporta, paļaujoties vien uz muskuļu spēku airējot, bija jābūt labā fiziskajā formā, tādēļ laikus pārbaudījām veselību un veicām testus Latvijas olimpiskās vienības laboratorijā un sākām trenēties. Mans organisms jau iepriekšējās ekspedīcijās bija guvis zināmu rūdījumu, bet Gintam gan nācās krietni pasvīst, jo līdz šim viņš bija kāpis kalnos, bet pēdējā laikā ar nopietnām fiziskām aktivitātēm nebija nodarbojies. Starp citu, airēšanas rindā Gints bija tikai piektais. Lai gan savā būtībā viņš ir mākslinieks, savulaik mācījies aktieros vienā kursā ar Artūru Skrastiņu, Baibu Broku un citām slavenībām, taču bijām strādājuši kopā citos projektos un jutu, ka šādam izaicinājumam viņš psiholoģiski ir visgatavākais.”
Gatavojoties ceļam Kārlis pārliecinājies, ka grūtībās patiešām vislabāk var iepazīt savus draugus – visi centušies palīdzēt, cik spējuši. Krastā paliekot, viņi nodrošinājuši regulārus sakarus ar medijiem, palīdzējuši ar informāciju un konsultācijām.
Sausās zupas un jūras ūdens
Izdzīvošanai okeānā ļoti svarīgi nodrošināties ar atbilstošu pārtiku, kas būtu gan kalorijām bagāta, gan neaizņemtu pārāk daudz vietas. “Kaut gan mūsu pārtikas noliktavā bija gan auzu pārslas, rieksti, žāvēti augļi, šokolādes batoniņi, tomēr pamatā izmantojām īpašo ekstrēmo ceļotāju pārtiku – maksimāli atūdeņotu dārzeņu maisījumu, kam uzlējām ar speciālu prīmusu “MSR” uzvārītu ūdeni, ko ieguvām no jūras, izmantojot atsāļošanas ierīci. Protams, pilnībā visu sāli nofiltrēt neizdevās, taču, lai apmānītu organismu, piemēram, tējā iejaucām cidoniju un dzērveņu sukādes un sanāca interesantas garšas dzēriens. Tomēr ar laiku izrādījās, ka esam paņēmuši līdzi pārāk daudz pārtikas, jo īpašo maisījumu plānoto trīs reižu vietā ēdām tikai divas,” stāsta Kārlis.
Airēt traucē augoņi
Diendienā ik pa divām stundām pārmaiņus airējot, jau apmēram pēc pusotra mēneša Kārlim un vēlāk arī Gintam sākās veselības problēmas – no ilgās berzēšanās uz laivsola neizturēja dibens, pārklājoties ar sāpīgiem, sastrutojušiem augoņiem. Situācija kļuva draudīga, jo, sazinoties ar ārstu, noskaidrojās, ka tas ir dzīvībai bīstami – var sākties asinssaindēšanās –, un bija jāsāk lietot antibiotikas. “Uz pāris nedēļām biju izsists no ierindas, un airēt varēja tikai Gints, taču tad arī viņa imūnsistēma sašķobījās. Ko darīt? Kādu laiku būtu iespējams stāvēt uz jūras enkura un dreifēt, tomēr uz priekšu tā netikt, jo šad tad jau mūs tāpat atpūta atpakaļ. Beidzot atradu oriģinālu risinājumu. Nostājoties laivas padziļinājumā, radās iespēja airēt stāvus, un slodze vairs netika dibenam, bet gan ceļiem un mugurai.”
Kārlis atzīst, ka šis brīdis ap Jāņiem bijis viskritiskākais visā laivojumā, taču līdz radiobojas iedarbināšanai, kas raida uz krastu briesmu signālu, viņi vēl nenonāca. Tādā gadījumā palīdzība, iespējams, ierastos vien pēc pāris dienām un par atbalsta sniegšanu rūpētos vai nu Namībija, vai Brazīlija atkarībā no okeāna akvatorijas atbildības zonas, izmantojot tobrīd pieejamos resursus.
Ar mums runāja kuģi
“Protams, mums bija arī satelīttelefons, ko darbinājām ar saules enerģiju, un rācija, kas visu laiku bija ieslēgta 16. (starptautiskās saziņas) kanālā, ar kuru varējām sasniegt tuvumā esošos kuģus. Ar tiem bija patīkami sarunāties. Viņi apvaicājās, vai mums kaut kas nav vajadzīgs. Ja lūdzām, ar glābšanas laivu atsūtīja dzeramo ūdeni un pārtiku. Kaut gan ēdamā netrūka un mēs būtu varējuši okeānā izturēt vēl trīs nedēļas ilgāk, tomēr reizēm sagribējās kaut ko pamainīt ēdienkartē.
Pa rāciju arī saskaņojām kursu, jo trīssimt metru tankeriem mūsu laiva bija sīks punktiņš okeānā, ko pat ar signālgaismām naktī saskatīt ir gandrīz neiespējami. Ja okeāns bija mierīgs, kuģus varējām pamanīt apmēram 20 kilometru attālumā, ja viļņojās, tad redzamība samazinājās līdz dažiem kilometriem, kas jau ir bīstama robeža. Pamatīgu viļņošanos izbaudījām Brazīlijas krastu tuvumā, kad vējš pūta ar aptuveni 30 mezglu lielu ātrumu stundā (~ 15 m/s), radot piecus sešus metrus augstus viļņus un piešļācot laivu ar ūdeni,” pārdzīvoto atceras ceļotāji.
Visaukstākās naktis piedzīvotas Namībijas tuvumā, kad gaisa temperatūra nokritusies līdz plus 10 grādiem un nācies airēt biezajā jakā, savukārt okeāna vidū brīžiem varēts izmesties pat T kreklā un šortos.
Grūtākais – tikt krastā
“Viens iemesls, kāpēc mēs jau pašā sākumā atpalikām no nospraustā grafika (viens meridiāns divās dienās), bija fakts, ka, lai tiktu taisni uz Rio, nevarējām airēt pavilnī, kas dotu lielāku ātrumu, bet vajadzēja iet sānvilnī, proti, sisties viļņiem cauri.”
Paradoksāli, jo tuvāk nācis Dienvidamerikas krasts, jo grūtāk bijis tur nonākt. “Vienubrīd mēs to ieraudzījām, tad atkal pazaudējām, jo negaidītas lokālās straumes mūs atkal nesa atpakaļ okeānā. Atlantijas okeāna straumju un vēju kartē tās nebija atzīmētas. Okeāna vidusdaļā apstākļi bija atbilstoši kartēm, bet ap 300 km no krasta situācija sāka mainīties. Vēlāk mēs secinājām, ka tā ir dienvidos plosījušās vētras atbalss, kas bija atdzinusi milzīgas ūdens masas pret Rio tuvumā esošo zemesragu, no kura atsitoties tās atplūda okeānā līdz ar mūsu laivu.
Līdz sauszemei bija palikuši vien aptuveni 20 kilometri, bet pie tās nespējām tikt divas nedēļas. Par katru cenu gribējām krastā nokļūt saviem spēkiem, nevis lūgt kādu motorlaivu, lai mūs aizvelk, un bijām laimīgi piestāt vienalga kura vietā, ka tikai nebūtu klintis. Beidzot mums tumsā izdevās pat pietauvoties Rio apgabala jahtkluba piestātnē “Rio das Ostras”, kur piestājām 23. septembrī plkst. 4 pēc Latvijas laika.”
Balss no naftas platformas
“Interesants piedzīvojums izvērtās, nonākot naftas platformu apvidū. Tuvākā no tām ar mums sazinājās, lai noskaidrotu, kas esam un vai kaut ko nevajag. Rācijā skanēja sievietes balss, kuru vēlāk atpazinu, tiekoties jau krastā. Izrādās, uzzinājusi no draudzenes, ka esam klāt, viņa no darba brīvajās nedēļās bija speciāli atbraukusi mūs satikt. Tikšanās bija ļoti sirsnīga. Viņa mūs uz dažām dienām izmitināja pie sevis un izmazgāja visas ar jūras sāli un sviedriem piemirkušās drēbes, ko jau grasījāmies mest ārā.
Naktī starp sagaidītājiem Rio krastā bija ne tikai Latvijas Televīzijas filmēšanas grupa žurnālista Sandija Semjonova vadībā, bet arī mana draudzene Linda, ko līdz pēdējam brīdim nezināju, un arī daudzi vietējie iedzīvotāji, kas ar sajūsmu uzņēma bārdām noaugušos jūrasbraucējus. Kad emocijas bija rimušas, vajadzēja ķerties klāt formalitāšu kārtošanai, lai legalizētu savu ierašanos Brazīlijā, jo nevienu robežposteni nebijām šķērsojuši, kur iespiestu pasē zīmogu. No varasiestādēm dabūjām īpašu dokumentu, kas apliecināja mūsu statusu valstī, bet vienalga, lidojot mājup, robežsargs nesaprata, kas mēs īsti esam. Beigās tomēr nonāca pie slēdziena, ka esam tūristi, un tad viss bija kārtībā,” smaida Kārlis.
Pēcvārds
Lai gan viens ārkārtīgi nopietns un latviešu ceļojumu vēsturē ierakstīts piedzīvojums veiksmīgi beidzies, Kārlim padomā nākamais, jo ekstrēmā ceļošana jau kļuvusi par viņa dzīvesveidu. Pēc diviem gadiem Dienvidkorejā notiks kārtējās ziemas olimpiskās spēles, un ceļotājs nolēmis turp doties, ar velosipēdu šķērsojot Dienvidameriku, un tālāk pāri Klusajam okeānam ar to pašu laivu, kas palikusi glabāšanā Rio. Tikai šoreiz ceļabiedros būšot draudzene Linda, kuras vārdā nosauktā laiva nesusi veiksmi šajā piedzīvojumā. Savukārt Gints Barkovskis apsolījis uzrakstīt grāmatu par lēnāko ceļojumu uz Rio olimpiskajām spēlēm.
UZZIŅA
Rio pasākuma budžets – ap 60 tūkstoši eiro, tostarp 30 uzņēmumu, 250 privātpersonu un draugu ziedojumi
Luderica (Namībija) – Riodežaneiro (Brazīlija): ~ 6000 km, reāli nobrauktais attālums pēc GPS – 8400 km
Ceļā pavadītais laiks – nepilnas 143 dienas (aptuveni četrarpus mēneši)
