Viedokļi 35
Vecāku stāsti
Rīdzinieks Mārtiņš Tilcēns savā vēstulē, kas publicēta portālā “ir.lv”, raksta, ka, meklējot vietu dārziņā savam bērnam, konstatējis acīm redzamu netaisnību dārziņu sadalījumā pēc valodu plūsmām. “Noteikumi paredz – katrs bērns var tikt reģistrēts vienlaikus trīs dažādos bērnudārzos. Atlasīju parocīgākos un reģistrēju savu atvasi. Pats fakts, ka augstākā mūsu sasniegtā vieta rindā uz vienu no dārziņiem ir septītā simta vidū, mani nepārsteidza. Sāku pētīt, kādas izskatītos mūsu izredzes, ja es savu atvasi reģistrētu rindā uz kādu no pirmsskolas iestādēm, kuras nodrošina bērnu apmācību mazākumtautību, kā to man neskaidru iemeslu dēļ, liekas, definē pašvaldība, jeb vienkāršāk – krievu valodā. Izrādās, tad mūsu vieta būtu daudz augstāka – ap trešā simta sākumu.
Izpētot informāciju par bērnudārziem trijās no sešām pilsētas daļām – Vidzemes priekšpilsētas, Ziemeļu rajona un Centra rajona –, secināju – ja ģimene vēlas sagaidīt savas atvases kārtu kādā no latviešu valodas plūsmas bērnudārziem, priekšā būs 537 bērni; ja krievu valodas plūsmas bērnudārzā – 238. Tātad uz vietu bērnudārzā apmācībai latviešu valodā ir vairāk nekā divas reizes garākas rindas. Būtībā mēs netieši tiekam spiesti doties uz dārziņu ar krievu valodas apmācību. Skaidrs, ka ir arī ģimenes, kurās pirmā valoda ir krievu, bet vecāki nosliecas par labu bērna sūtīšanai latviešu dārziņā. Tas, protams, ir pozitīvi, tomēr tas vēl jo vairāk palielina pieprasījumu pēc bērnudārza latviešu valodā.
Interesanti, kādi ir Rīgas domes argumenti šādam proporcionālam dārziņu sadalījumam pēc valodas plūsmām. Mēs dzīvojam pilsētā un valstī, kur vienīgā un oficiālā valsts valoda ir latviešu un pamatiedzīvotāji – latvieši. Man šāda situācija nav nedz izprotama, nedz izskaidrojama ar jebkādiem loģiskiem argumentiem, tāpēc, manuprāt, nonākot līdz bērnudārzu jautājumam, acīm redzami – apzināti vai ne – ir izveidota sistēma un situācija, kurā latvieši tiek diskriminēti. Mūsu ģimenē šāda situācija radīja gana nopietnas pārdomas un viedokļu apmaiņu par tēmu – sūtīt vai nesūtīt bērnu dārziņā, kurā mācības un visa sadzīve noritēs krievu valodā. Rindas “uz papīra”, protams, ir garākas nekā reāli. Bet no pieredzes un apkārtējo paziņu loka esmu izdibinājis, ka reālais gaidīšanas laiks rindā uz latviešu valodas dārziņu ir vismaz trīs gadi. Tikmēr krievvalodīgo bērnu izglītības iestādēs ir labas izredzes savu atvasi sūtīt dārziņā jau tās otrajā dzīves gadā.”
Reinis Pozņaks, trīs bērnu tētis: “Sākotnēji bērnu palaidām krievu bērnudārzā piespiedu kārtā. Ģimenē bija situācija, ka vajadzēja laist bērnudārzā jau no pusotra gada vecuma un nevienā latviešu bērnudārzā tuvākajā apkaimē tobrīd vietu nebija. Sākumā šķita dīvaini, ka bērns sāka runāt divās valodās, taču patiesībā tas viņam nāca tikai par labu. Ātri iemācījās runāt krieviski un arī latviski runāja labāk nekā vienaudži, jo atšķirībā no latviešu dārziņiem krievu bērnudārzos latviešu valodu īpaši māca. Viss personāls runāja latviski. Jā, ar valsts svētku svinēšanu krievu bērnudārzā neaizrāvās un arī gadskārtas neatzīmēja latviskā stilā, bet nedomāju, ka mazam bērnam tas ir ļoti būtiski. Kopumā šo bērnudārza laiku atceramies pozitīvi un ar prieku. Vēlāk, kad bija iespēja pāriet uz latviešu bērnudārzu, tomēr to izmantojām.”
Unda Jurēvica, Dominika māmiņa: “Īsākā rinda, pēc manas pieredzes, uz latviešu bērnudārziem bija vairāk nekā 600 bērnu. Esmu pieteikusi bērnu gan bērnudārzā Juglā, gan centrā un Āgenskalnā. Visīsākā rinda ir Juglas dārziņā, bet Āgenskalnā un centrā jau virs 1000 bērniem. Mazākumtautību dārziņus sākumā nemaz neizskatīju, jo negribēju bērnam jaukt prātu ar valodām. Taču uzzināju, ka draudzene savu bērnu laiž mazākumtautību bērnudārzā. Viss tur esot tik superīgi. Grupiņās ar bērniem runā latviski. Tad nu esmu nolēmusi papētīt vairāk mazākumtautību dārziņus. Tajā pašā laikā nesaprotu – kāpēc, ja uz latviešu dārziņiem ir tik liels pieprasījums un rindas, bet uz mazākumtautību praktiski nav, nekas netiek darīts lietas labā, lai līdzsvarotu latviešu un krievu bērnudārzu skaitu.”
