Kāpēc latvieši kopš senlaikiem pazīstami kā burvju un vārdotāju tauta 6
Jau Alberts Einšteins ir teicis: “Pats brīnišķīgākais, ko var izjust cilvēks, ir noslēpums.” Maģija pavada cilvēci no tās pirmsākumiem un interesē vēl šodien.
Jau kopš vissenākajiem laikiem maģijas burvju mākslas ietekmi ikdienā ir izjutuši arī mūsu senči. No šodienas viedokļa tas šķiet visai neticami, bet savā laikā latvieši bija pazīstami arī kā burvju un vārdotāju tauta.
Burvestību trakumā
No Dionīsija Fabrīcija hronikas, kas rakstīta septiņpadsmitā gadsimta sākumā, uzzinām, ka “latviešu ciltis kaislīgi nododas pūšļošanai un burvībām. Daži audzina mājās pūķus, citi baro milzu lieluma čūskas, kas zog pienu kaimiņu lopiem”.
Savukārt itāliešu ceļotājs Gvanīni savās piezīmēs atzīmē neticamo faktu, ka visas gados vecākās sievietes Vidzemē esot raganas. Ar burvju mākslām nodarbojoties arī augstāko kārtu dāmas, kuras šīs prasmes pārmantojot no savām auklēm. Latvieši pat baidoties no daudzajiem tautas brāļiem, kurus saucot par zintniekiem, sālspūtējiem vai burvjiem. Daugavpils jezuītu kolēģija 1670. gadā pat ziņo, ka šajā novadā “burvju trakums” esot tik nevaldāms, ka mātes baidoties par savu bērnu dzīvībām.
Maģiskās formulas un burvju galdiņi
Rožu, čūsku, uguns, asiņu, ļaunuma vārdi; vārdi, lai vilks nenāk pie lopiem; vārdi, lai nesāp, perot ar žagariem, – šī ir tikai neliela daļa no buramvārdiem, kuri bija mūsu vecvecvecvecmāmiņu zināšanu pūrā.
Rozes, drudža, kā arī dažādu psihisku slimību ārstēšanai lietoja arī it kā nesakarīgas vārdu formulas – kaut vai visiem zināmo abracadabra. Šos tā saucamos kabalistiskos tekstus, kas nākuši no senajā pasaulē pazīstamajām lielajām burvju grāmatām, uzrakstīja uz papīra un deva slimniekam vai nu norīt, vai arī uzkāra viņam kaklā. Vājprātības ārstēšanai izmantoja tā saukto Sator formulu, to rakstot dažādos grafiskos izkārtojumos. Mežotnes Bērtužu mājās šim mērķim 18. gadsimtā pat izgatavoja īpašu burvju galdiņu, kurā šie vārdi bijuši iegrebti (šis interesantais priekšmets bijis aplūkojams Rīgā 1896. gada lielajā izstādē). Uz tā gatavojuši mīklu, ko, krāsnī izceptu, devuši slimajam ēst. Lai galdiņš nezaudētu burvju spējas, neviens nedrīkstējis tajā iegrebtos burvju vārdus izlasīt.
Maģiskās intonācijas un ritms
Vārda maģiskajam spēkam tic arī daudzi mūsu laikabiedri, tomēr mūsu senčiem, tāpat kā citām senajām tautām, šī pārliecība bija viens no maģijas pamatpostulātiem. Cilvēka vārds (ar to izprotot gan paša cilvēka vārdu, gan arī jebkuru viņa izteikto vārdu) ir tieši tāda pati personas sastāvdaļa kā jebkurš ķermeņa orgāns. Vārdam visās maģijas sistēmās ir īpaša nozīme, jo tas asociējas ar darbību. Kaut ko pateikt nozīmēja jau to izdarīt. Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka tieši vārds bija personas nozīmīgākais īpašums, kas bija rūpīgi jāsargā.
Lai buramvārdi sasniegtu mērķi, būtiska nozīme bija arī tam, kā tos pasaka. Mūsu senči ticēja, ka katrs vārds ir jāizsaka pareizi, ievērojot pareizo intonāciju un īpašo, slepeno ritmu. Būtībā maģiskās ceremonijas panākumi bija atkarīgi no tā, cik precīzi tiks pateikta formula. It sevišķi ārstēšanā burvju vārdi bija arī saistīti ar pašsuģestiju – lai iedarbotos, tiem vispirms bija jānotic.
“Viena skunstīga grāmata”
Zīlēšana, ārstēšana un vārdošana vēl pirms pāris gadsimtiem bija visai riskants pasākums, kura dēļ viegli varēja nonākt uz sārta. Tāpēc lielāko daļu no zināšanām burvji mirstot nodeva mutvārdos. Tomēr vēl pagājušā gadsimta sākumā daudzās Latvijas lauku mājās bija saglabājušās tā sauktās melnās un arī “debesu” grāmatas – vārdu un dažādu formulu krājumi, kurus mūsu senči turēja lielā slepenībā un mirstot nodeva glabāšanai nākamajai paaudzei.
Visbīstamākās bija “melnās” grāmatas, kas Eiropā radās viduslaikos ebreju kabalistiskās maģijas ietekmē. Līdz Latvijai tās nonāca caur Hamburgu un citām Vācijas pilsētām. Latvieši ticēja, ka šīs grāmatas, kurās balti burti bija rakstīti uz melna papīra, palīdz izsaukt garus no aizsaules, bet ar tām drīkst rīkoties vienīgi lietpratējs. “Melnajā” grāmatā katrai lietai bija paredzēta īpaša nodaļa – vajadzēja vienīgi izlasīt, un viss jau notika. Tās it kā izmantojuši naudas racēji, kuri lasījuši no šīm grāmatām nesaprotamus vārdus. Par “melno grāmatu” uzskata 7. Mozus grāmatu, kas esot aizliegta, vai arī 27. Mozus grāmatu, kurā aprakstīts, ka tas, kurš atdos velnam 27 dvēseles, atradīs apslēptu mantu. 1594. gada 5. jūlijā kāds Pēteris par aizraušanos ar “melnajām” grāmatām pat padzīts no Rīgas, bet viņa īpašums publiski sadedzināts.
Kopš 17. gadsimta beigām Vidzemē, “nemākulīgu roku norakstītas”, bija pazīstamas arī tā sauktās debesu grāmatas. Uz vienas no tām rakstīts: “Viena skunstīga grāmata. Šeit ir tie vārdi, kas pasargā no lādiem, zobiniem un bultām, razbainiekiem, visiem ļaunumiem.” Daži laikabiedri gan tās dēvēja par “māņticības grāmatelēm”, kas “pie mums izplatījušās no tiem englenderiem”. Kādā no šīm grāmatām skaidri pateikts, ka tās autors nav neviens cits kā pats Jēzus Kristus. Erceņģelis Miķelis tās nesis pasaulē, lai cilvēkiem palīdzētu izvairīties no velniem un dēmoniem un sargātu no uguns. Latvieši savas “debesu” grāmatas mājās rūpīgi slēpa, lai tajos apslēptie burvju vārdi nezaudētu savu spēku vai arī nenokļūtu skauģu un ienaidnieku rokās. Mūža laikā tās individuāli papildināja ar jaundzirdētajām formulām.
Draudi kā pierādījums
Latviešu zintnieku rīcībā visdrīzāk bijis kā baltās, tā arī melnās maģijas arsenāls. Par šiem diviem maģijas veidiem savulaik ir izteicies jau slavenais viduslaiku mags Vilhelms fon Overnjē. Melnā maģija, viņaprāt, bija domāta cilvēces pazudināšanai, jo tā lieto tādus līdzekļus, ko bail pat pieminēt, toties baltā maģija ir svēta un dievišķīga, jo tajā debesu gudrība izpaužas caur cilvēka īpašajām spējām.
Vārdiem, it sevišķi lāstiem, mūsu senči piedēvēja īpašu spēku, ticot, ka tos burvjiem iemāca pats velns. Kā liecina Vidzemes zemes tiesā laikā no 16. līdz 18. gadsimtam notikušo raganu prāvu dokumenti, arī izteiktie draudi vien varēja būt iemesls apsūdzībai. Reiz kāda māte, piemēram, pateikusi savai meitai: “Tu šodien esi kā netīrums,” un meita pēc tam nav varējusi atmazgāties. Kaitēšanas formulas savā vairākumā gan nav saglabājušās – izrunāties bija bīstami, lai nenonāktu uz sārta. Burvim šos vārdus izpaust nebija arī izdevīgi, jo tad tos varētu izmantot citi.
Iepazinies ar ikdienas maģijas spēku, latviešu zemnieks baidījās no ļaunas acs un vārdiem, no kuriem varētu ciest viņa tuvākie cilvēki, labība vai lopi. Tiklīdz kāds tos slavēja vai apbrīnoja, viņš murmināja pretī nelabus vārdus, šādi izvairoties no ļaunās acs lāsta. Uz vārdiem: “Ak, cik skaists bērns!”, parastā atbilde bija: “Kas tur no tāda krāma ko skatīties?” vai arī “Brīnies savam garam degunam, ne manam bērnam.” Tāpat arī ikdienas sveicienu “Dievs palīdz!” nekad neatņēma, ja to pateica brīdī, kad cilvēks, piemēram, kūla labību vai novāca linus.
***
Vēstures avotos “debesu grāmatas” pieminētas jau 745. gadā saistībā ar Romas sinodes pret tām vērsto nosodījumu.
Burvju formula abracadabra lietota jau senās Romas laikā 2. gadsimtā pr. Kr.
***
Latviešu maģiskie vārdi:
Kad jaunai mājai pamats uzcelts, tai jāapiet trīs reizes apkārt un ar kādu priekšmetu jāuzsit, sakot: “Topi sausa!”
Prusakus no mājas var aizdzīt, ja tos salasa un met pakaļ braucējam ar vārdiem: “No Prūsijas jūs nākuši, uz Prūsiju ejiet!”
