Latvieši – kā Londonas Vestendā. Saruna ar aktieri Mārtiņu Upenieku 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātra jaunākās komēdijas “Izrāde, kas saiet sviestā” pirmizrāde notiek šovakar, un, kā teātris vēsta, tā esot precīzs oriģinālās angļu izrādes “The Play That Goes Wrong” pārlikums latviešu valodā. Kā “Kultūrzīmēm” paskaidroja Dailes teātra radošais direktors Viesturs Kairišs, agrāk teātra plānos šī pati izrāde bija iecerēta režisora Intara Rešetina režijā ar nosaukumu “Totāla izgāšanās”, taču, tā pārstāvjiem 2021. gada rudenī aizbraucot uz Londonu un noskatoties oriģinālo iestudējumu “Mischief Theatre”, nolemts izrādi Latvijā iestudēt tieši tādu pašu, kādu to piedāvāja iestudējuma autori.
Iestudējuma izveidi vadījusi Londonas teātra “Mischief Theatre” režisore Eimija Mārčanta un latviešu teātra apmeklētāji varēšot justies gluži kā Londonas Vestendā – iestudējums teju neatšķiršoties no 19 gadus spēlētās versijas. Galvenajā – režisora Krisa un inspektora Kārtera – lomā – aktieris MĀRTIŅŠ UPENIEKS.
– Ar ko īpaša ir jūsu loma “Izrādē, kas saiet sviestā”?
M. Upenieks: – Uz skatuves mēs iestudējam izrādi “Slepkavība Haveršamas muižā”, un es tēloju režisoru, turklāt pats šajā iestudējumā arī spēlēju, esmu inspektors, kurš izmeklē slepkavību. Esmu dabūjis atbilstošu budžetu, beidzot aktieru skaits atbilst lugas varoņu skaitam, kaut gan dažiem tā ir pirmā publiskā pieredze un nav nekādas aktiera izglītības.
Esmu pagodināts, ka cilvēki nāk skatīties manu izrādi, tomēr tā notiek ne tā, kā bija plānots: sāk atgadīties visādas ķibeles gan ar rekvizītiem, gan ar scenogrāfiju, dekorācijām, ar aktieriem, kuri aizmirst tekstu.
Aktiera ļaunākais murgs ir izrādē aizmirst tekstu un uzskriet plikam uz skatuves – tieši tā un vēl pat trakāk šajā komēdijā arī notiek. Notiek viss, ko vien varam iedomāties.
– Tātad principā tas ir gluži tāds pats iestudējums kā Londonā, tikai latviešu valodā, ar mūsu aktierdarbiem, uz Dailes Lielās skatuves?
– Tas tiešām atbilst patiesībai, šī darba dramaturģija nepieļauj daudz vietas improvizācijai. Šī komēdija ir ļoti tehniska, gluži kā muzikāla nošu partitūra, kurai ir jāievēro savs ritms, un mēs – gan režisore, gan aktieri – nevaram izlikties gudrāki par pašu materiālu. Brīdī, kad mēs to vairs neievērotu, šī komēdija nestrādātu tādā veidā kā gribētos, kā paredzēts.
Tāpēc – jā, viss ir tieši tā, kā lugas autori to ir iecerējuši – gan visi kostīmi, gan scenogrāfija. Būtībā mēs atkārtojam, tā ir replika mūsu versijā ar Dailes teātra aktieriem, Dailes teātra zālē. Skatītājam šo brīnišķīgo iestudējumu nav jābrauc skatīties uz Londonu, to var piedzīvot šeit, Dailes teātrī.
– Vai šāda pieeja neuzliek kādus rāmjus aktiera radošajam darbam?
– Šādā veidā strādāju pirmo reizi un atzīšos, ka man tas ļoti patīk. Man patīk, ka mēs visi zinām, ko darām un līdz ar to varam paļauties viens uz otru. Man patīk strādāt laba režisora vadībā, kurš arī zina, ko dara. Izrādē pieredzēsiet, kādā vienotā dūrē mēs strādājam un kā ansamblis tādējādi var sasniegt tiešām labu rezultātu.
Izrāde ir stundu un 40 minūšu gara, bez starpbrīža, tas ir labs laiks un ritms. Kopumā par gaidāmo pirmizrādi ir ļoti laba sajūta, atmosfēra ir bijusi brīnišķīga, režisore Eimija Mārčanta strādā fantastiski, mums tā ir laba pieredze ar citādu, angļu skolu.
– Lasīju par Londonas iestudējumu, tur it kā pat esot paredzēti brīži, kad auditorija smiesies…
– Šajā izrādē pauzes ir tur, kur tām ir jābūt, nav lieku paužu. Tehniski jau aktieri vienmēr mēdz apstāties brīžos, kad zāle smejas – lai publika nepalaistu garām nākamo tekstu. Vēl gan sagaidīsim zālē skatītājus un tad skatīsimies, kā šī izrāde elpo.
– Vai skatītājs mājsēdes laikā ir mainījies?
– Man šķiet, gan aktieriem, gan arī skatītājiem pati atnākšana uz teātri ir kļuvusi par lielāku notikumu viņu dzīvē. Agrāk mums bija septiņpadsmit pirmizrādes gadā un 23 izrādes mēnesī, bet šobrīd šis skaits ir ļoti samazinājies, arī zālē mūs vairs neskatās tūkstotis skatītāju.
Teātra apmeklējums vairs nav tik pašsaprotama kultūras platforma, kāda tā bija iepriekš.
Skatītāju atnākšana ir daudz lielāks notikums nekā tas bija iepriekšējā režīmā arī aktieriem uz skatuves, kurus iedvesmo aplausi. Mēs labi saprotam, ka teātrī bez skatītājiem nekas nenotiek. Tas, ka skatītāji ir atraduši laiku, nopirkuši biļetes, atnākuši – tas tiešām liekas kā pagodinājums, un mums par to ir liela iekšēja pateicība. Esam absolūti gandarīti un pateicīgi, ka cilvēki nāk uz teātri. Domāju – šis abpusējais teātra vērtējums ir pilnībā izmainījies.
– Arī no skatītāju rindām raugoties, mūsu ir tik maz, katra izrāde liekas kā vienreizēja dāvana.
– Vienreizīgums ir ļoti precīzs teātra apzīmējums visos laikos – teātris notiek tikai šeit un šajā brīdī. Pat, ja cilvēki uz to pašu izrādi nāk otro reizi – izrādes atšķiras, publika ir cita, izrādē ir cita atmosfēra, sajūta, garša.
Tomēr, ja agrāk es spēlēju 20 izrādes mēnesī, daudzreiz pat katru dienu, šobrīd mans repertuārs nolaidies līdz septiņām, astoņām izrādēm mēnesī. Mēs priecājamies par katru reizi, kad notiek izrāde, kad atnāk skatītāji. Cenšamies, lai būtu dažādība un visas iestudētās izrādes tiktu uzturētas formā. Ļoti daudziem aktieriem vairs nav pašsaprotami uzstāties publikas priekšā ik vakaru.
Esam pateicīgi par mūsu Dailes milzīgo zāli, kur tiešām varam ielaist 500 skatītāju, mūsu telpas kvadratūra to atļauj, pašlaik nevienā Latvijas teātrī nav iespējams tik daudz skatītāju.
– Jums ir iespēja salīdzināt, esat strādājis arī vairākos citos Latvijas teātros – agrāk tika spriests, ka Dailes teātra lielā zāle ir pārāk liela, ka ne visi skatītāji skatuvi labi dzird un redz. Pēdējos gados uzsver, ka zāle ir viena no labākajām Latvijā. Kas vēl, bez iespējas izrādes rādīt lielam skaitam skatītāju, Dailē ir tik īpašs?
– Reiz kolēģis no cita teātra brīnišķīgi pateica, ka viņš uz Dailes teātra lielo zāli ejot, jo nevienā citā teātrī nevarot redzēt izrādes mērogu.
Tad, kad pie mums notiek lielformāta izrādes, milzīgie “blokbāsteri” – no lielās skatuves ar tūkstoš cilvēku pilno zāli notiek enerģijas apmaiņa, tas ir ārprātīgs spēks.
Taisnība, lai cilvēki šo spēku sajustu, arī aktierim nākas izstarot kaut ko vairāk nekā parasti. Tā ir aktiermeistarības pilotāža – izbalansēt starp šauro asmeni, lai nepārspīlētu, paliktu savā ticamības pakāpē un tomēr spētu nosūtīt vēstījumu zālei.
– Reiz izteicāties, ka noguris, kašķīgs cilvēks nespēj pieslēgties izrādei… Liekas, pašlaik tādi esam vai visi, varbūt teātrī nepieciešams kāds ievads, kura laikā skatītāji spētu “pārslēgties”?
– Jā, pirms šīs izrādes sākuma, aptuveni 15 minūtes, mums ir neliela intermēdija, tās laikā ievedam skatītāju tajā, kas viņu sagaida. Un domāju, ka tie, kuri nāks uz komēdijum, būs gandarīti – šķiet, ka šai izrādei ir ļoti liels potenciāls kļūt par vienu no labākajām komēdijām, kāda vien bijusi uz Dailes teātra skatuves.
Domāju, ka pat skatītājam ar sliktu garstāvokli izrādes sākumā, vajadzētu aiziet no teātra ar kārtīgu smaidu sejā.
– Tas tiešām pašlaik būtu ļoti nepieciešams.
– Pilnīgi piekrītu.
– Vai ir kāda luga, varbūt pat izrāde, kurā esat spēlējis, kas stāstītu par mūsu laika attiecībām, varbūt pat par vispārējo noskaņu?
– “Piekrišana” (režisore Laura Groza, 2021). Tā ir luga par mūsu laika attiecībām, par to, kā komunicējam viens ar otru, ko slēpjam, melojam, kurā brīdī mums vajadzētu būt atklātiem pret otru cilvēku un kurā mums liekas, ka to otru pasargājam, bet patiesībā – izdarām vēl lielāku ļaunumu. Spēja piedot un būt godīgam gan pret sevi, gan pret savu dzīves partneri. Man liekas, ka “Piekrišana” ir teju absolūta izrāde par mūsdienu cilvēkiem un attiecībām.
Šajā pandēmijas laikā cilvēki daudz vairāk uzdod jautājumus, par kuriem iepriekš nedomāja.
Gribot negribot, šis laiks zināmas korekcijas ieviesis ļoti daudziem, būtiski kļuvis saprast, kur tad šobrīd un kādā punktā esmu – vai esmu laimīgs, ko darīt, lai būtu citādi. Šādas eksistenciālas pārdomas ir ietekmējušas ļoti daudzus.
Ļoti atšķirīgais teātra piedāvājums ir mūsu iespēja skatītājam ļaut izvēlēties emociju dažādību, piemēram, – atnākot uz “Trim draugiem”, skatītājs var vērot cita laika attiecību elpu, kas, iespējams, ir sāpīga pieredze. Un tad varbūt “Piekrišanā” skatītājs pašās beigās raud par mūsdienām.
Bet, atkal atnākot uz “Izrādi, kas saiet sviestā”, tas ir vienkārši labi pavadīts vakars. Mūsu piedāvājums, ēdienkarte ir gana plaša, un katrs skatītājs var atrast kaut ko, kas uzrunā.
– Esat teicis, ka ideālā gadījumā teātra izrādē ir trīs “i”: izklaidēt, izglītot, iedvesmot. Vai tieši šādā kārtībā?
– Domāju, ka jā. Man šķiet, ja cilvēks grib nākt uz teātri, primārā vajadzība ir labi pavadīt vakaru. Skatītājs gaida, piemēram, ceturtdienu, kad viņam apkārt būs teātra atmosfēra, maģija, burvība, laba kompānija, un tā tomēr ir izklaide.
Un, pat ja izrāde kādam nepatīk, tā, vienalga ir bijusi lietderīga izklaide, kaut kas, par ko vēlāk parunāt.
Tas, ka ir iespēja uzzināt kaut ko jaunu – par citiem cilvēkiem, citu laiku, attiecībām –, tas ir izglītošanās posms, kas cilvēku ar kultūru tiešām bagātina. Mēs esam nabagi bez kultūras. Un, ja vēl izrāde spēj iedvesmot kaut kādām pārdomām, pārmaiņām dzīvē, teātra mākslā to sauc par katarsi, ko ir ļoti grūti sasniegt –, tā ir fantastiska kombinācija, ko iegūst no labas izrādes, kad skatītāji aiziet mājās pacilāti, tiešām iedvesmoti.
