“Latvieši, jūs esat brīnišķīgi!”: ukraiņu ģimene par bēgšanu, Lietuvā pazudušā kaķa atgriešanos un krievu radiem, kuri netic… 0
Laura Blumberga, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Tinjakovu ģimenes – Aleksandras, viņas vīra Artjoma, viņu trīs bērnu – 15 gadus vecās Marijas, 13 gadus vecā Mihaila un 10 gadus vecās Fioklas, divgadīgā kaķa Maikla un deviņus mēnešus vecās sunītes Džerijas – mājas līdz marta sākumam bija Ukrainas pilsētā Harkivā. Bet tagad ģimene ar abiem mājdzīvniekiem, bēgot no briesmīgā Krievijas izraisītā kara Ukrainā, apmetusies Latvijas pilsētiņā Valkā, kas robežojas ar Igauniju.
Kad sazvanu Aleksandru, lai uzrakstītu šo stāstu, un saku, ka mēs, latvieši, ļoti pārdzīvojam par Ukrainā notiekošo, dzirdu, ka Aleksandra klausules otrajā galā aiztur elpu, norij asaras… tad saņemas un krievu valodā man saka: “Latvija, milzīgs paldies par to, ko darāt. Mums tik mazā laika sprīdī ir bijusi iespēja sastapties ar absolūtu ļaunumu un pretstatā tam – ar īstu, visaptverošu, patiesu labestību, kādu mēs izjūtam šeit…”
Krievu raķetes – pāri mājas jumtam
“Mēs dzīvojām Harkivas pilsētas nomalē. 24. februāra naktī pirmās krievu armijas izšautās raķetes pārlidoja pāri mūsu mājai… Un ietriecās tālāk pilsētā. Mēs to redzējām no savas mājas logiem. Redzējām, kā viss deg… Tās sajūtas nav iespējams izstāstīt. Cilvēki, kas dzīvoja atstatu no pilsētas, sākumā šo visu uztvēra mierīgāk, jo paši savām acīm vēl nebija redzējuši.
Diemžēl mēs bijām aculiecinieki visam no pirmās minūtes… Vīrs, ilgi nedomājot, teica, lai kravājam mantas un stundas laikā pilsēta ir jāpamet,” atceras Aleksandra. Tobrīd patiešām piedzīvojusi pamatīgu šoku. Ir bijis grūti ātrumā kravāt mantas, nesaprotot, ko ņemt līdzi, ko atstāt.
Likusi bērniem savākt savas mantas, bet viņi uzreiz paņēmuši mājdzīvniekus – britu īsspalvaino kaķi Maiklu, par kuru arī būs šis stāsts, un no patversmes adoptēto nepilnu gadu veco sunīti Džeriju.
“Viņi uzreiz paņēma dzīvniekus un bija gatavi doties. Tikai vēlāk mazā meita atcerējās, ka nav paņēmusi līdzi nevienu no savām rotaļlietām,” atceras Aleksandra. Sākumā ģimene pametusi mājokli Harkivā un apmetusies pie radiem – aptuveni stundas brauciena attālumā no šīs pilsētas.
“Apmēram pirmajās divās nedēļās tur bija salīdzinoši mierīgi, tagad tā pavisam vairs nav… Taču tā apziņa, ka tavā zemē ir ienaidnieka tanki, cilvēki ar ieročiem, raķetes, kas iznīcina veselas pilsētas, nekur nepazuda. Vīram pirms kara sākuma bija izteikts piedāvājums doties strādāt uz Latviju par bērnu basketbola treneri tādā kā apmaiņas programmā.
Karš, protams, izjauca visas organizatoriskās lietas, kā tas tiktu rīkots normālā režīmā, tagad tas viss bija jādara citādi – uz Valku doties nu jau piedāvāja ne tikai viņam kā trenerim ar ģimeni, bet arī bērniem no Ukrainas un viņu mammām. Tika izlemts, ka mēs dodamies uz Latviju. Šaubu nebija, jo bija ārkārtīgi bail par bērniem, dzīvniekiem, par sevi mazāk….” atzīst Aleksandra.
Te jāpaskaidro – Ukrainas likumdošana nosaka: vīrieši vecumā no 18 līdz 60 gadu vecumam sakarā ar karadarbības izsludināšanu nedrīkst pamest valsti, pieļaujot vien dažus izņēmuma gadījumus, kad atļauts doties bēgļu gaitās kopā ar savu ģimeni. Viens no tiem attiecas uz Artjomu – viņa apgādībā ir trīs nepilngadīgi bērni.
Dažu dienu laikā viss ticis saorganizēts un apmēram 40 cilvēku, ieskaitot bērnus un viņu mammas, devās ceļā. Protams, arī mājdzīvnieki. Stāstu Aleksandrai, ka dažādos video sociālajās vietnēs redzams, ka dzīvnieki palikuši kara plosītajās teritorijās, daži jau miruši. Viņa man atbild: “Es nezinu, kā tas ir iespējams… Dzīvnieki taču ir ģimenes locekļi. Kā var doties prom bez viņiem? Man tas nekad nebūs saprotams!”
Laiku sāk skaitīt citādi…
Jautāju, kurā datumā viņi pameta Ukrainu. Aleksandra mazliet samulst un saka: “Es zinu, tas izklausīsies jocīgi, bet es neatceros datumu.
Jo no 24. februāra mēs sākām laiku skaitīt citādi – kara otrā diena, kara piektā diena… Un, jo šo dienu kļuva vairāk, jo šausmīgāka apziņa bija… Tāds melnums, smagums, no kura nevar tikt vaļā…”
Ceļš bijis garš, nogurdinošs – caur Poliju viņi iebrauca Lietuvā. Tur bija sarunātas naktsmājas, kur visiem paēst, nomazgāties, pārlaist dažas naktis un tad jau doties tālāk uz Valku.
“Kaķis Maikls piedzīvoja milzīgu stresu. Pirmkārt, viņš nekad nebija braucis automašīnā. Otrkārt, viņš, kā jau britu īsspalvainais, nav īpaši roku kaķis. Viņš vairāk tāds pats par sevi, nu kā jau īsts karalis,” smejas Aleksandra. “Bet mašīnā viņam visu laiku bija jābūt mums uz rokām, klēpī. Viņš neēda, nedzēra, negāja uz tualeti… Vairākas dienas šādi. Protams, uztraucāmies, bet ceļā nekā nevarējām viņam palīdzēt.”
Savukārt suns esot turējies kā vīrs, visu ceļu uzticīgi sēdējis bērniem klēpī, vērojis apkārtni pa logu – neizdvesis ne skaņas, visu tālo, nogurdinošo ceļu bijis tik ļoti pacietīgs. “It kā saprastu – grūti ir visiem, ir jāpaciešas. Drīz būs labāk…” saka saimniece.
Ģimene veiksmīgi sasniegusi Lietuvu un viesnīcu, kurā visai grupai bija piedāvāts pārnakšņot vairākas naktis.
Kaķis Maikls pazūd Lietuvā
“Šis viesu nams viss bija nodots mūsu rīcībā. Neviena cita cilvēka tur nebija. Kad mēs atbraucām, protams, staigājām iekšā, ārā, nesām mantas. Un tad… vienā brīdī mēs saprotam, ka ir pazudis mūsu kaķis Maikls… Izmeklējām visu viesnīcu, katru kaktu, katru stūri, ielīdām visur, kur varam iedomāties. Meklēja visi, bet Maikla nav.
Meklējām visas tās dienas – gan pa nakti, gan pa dienu, bet no kaķa nebija ne miņas. Mums pēc tam bija jādodas tālāk ceļā, bet viena ukraiņu ģimene vēl varēja palikt. Nodevām informāciju par kaķi viesnīcas saimniekiem, darbiniekiem, atstājām fotogrāfijas un smagu sirdi devāmies prom…
Šķita – nu kā gan tas iespējams? Tik negodīgi! Tikt prom no kara Ukrainā, vairākas dienas pavadīt grūtā ceļā un te – viesnīcā pazaudēt Maiklu?
Protams, bērni raudāja, tobrīd situācija likās bezcerīga,” Aleksandra atceras.
Tā nu devušies ceļā bez kaķa Maikla. Atbraukuši uz Valku, iekārtojušies. “Un te zvana no viesnīcas un saka – mūsu Maikls ir atradies! Viņu kādā istabiņā atradusi sieviete, kas uzkopa telpas! Laimes un prieka asaras! Ģimene no Ukrainas, kas vēl bija aizkavējusies Lietuvā, ar visu mūsu Maiklu dodas pie mums, uz Latviju! Mēs esam bijuši tik ļoti likteņa saudzēti…” viņa saka.
Tagad kaķis Maikls kopā ar suni Džeriju un pārējo ģimeni nu jau apmēram mēnesi dzīvo Valkā. “Viņš kļuvis mīlīgāks. Vairāk nāk pie mums mīļoties, nāk rokās, ko agrāk gandrīz nekad nedarīja,” saka Aleksandra un smejas, ka laikam tagad gan viņš vairs negrib pazust.
Latvieši, jūs esat brīnišķīgi!
Vaicāju, kā viņu ģimenei patīk Valka, kādi ir pirmie iespaidi par Latviju un tās iedzīvotājiem?
Te dzirdu, ka no aizkustinājuma Aleksandra apraudas un saka: “Latvieši, jūs esat brīnišķīgi! Kad mēs šurp atbraucām, mums vietējie teica, ka arī šeit, Latvijā, cilvēki var būt dažādi. Lai mēs esam tam gatavi. Mēs visu saprotam.
Mēs nevienam neuzspiežam savu pārliecību, bet, goda vārds, mēs neesam satikuši nevienu cilvēku ar sliktu vai paviršu attieksmi, tieši otrādi – visi palīdz, mēs visi esam apģērbti, pabaroti, izmitināti, pat izklaidēti – mums neļauj garlaikoties!
Pie mums bija atnācis Valkas pilsētas mērs, jautāja, vai mums vēl kaut ko nevajag, vai mums viss ir? To ir grūti vārdos pateikt – šīs sajūtas. Ka viena skaitliski maza tauta, latvieši, var būt ar tik plašu un atvērtu sirdi, patiesu mīlestību un rūpēm pret citu tautu… Vai jūs zināt, cik brīnišķīgi esat?
Jūsu sirds siltums, jūsu rūpes ir tas, kas neļauj šajā sarežģītajā periodā mums sabrukt morāli. Tas ir tas, kas mūs ārkārtīgi spēcina – jūsu ticība, jūsu vienotais spēks. Jūs patiesi esat apbrīnojama tauta – tik maza, bet tik stipra!
Ziniet, Harkivā pirms kara procentuāli vairāk dzīvoja krievi un citu tautību cilvēki, kuri ikdienā runā krievu valodā, kuriem radi ir Krievijā. Arī mums ir radi Krievijā. Un ziniet, ko? Neviens no viņiem mums netic!
Mēs ar viņiem vairs nesarunājamies, nesazvanāmies… Ir tik grūti apzināties, ka ir cilvēki, kurus ir tik viegli vadīt un kontrolēt ar propagandu, ar draudiem… Latvijā neko tādu nevaru iedomāties – jūs esat tik vienoti, stipri, jūsu patiesās emocijas ļauj mums noticēt, ka mums viss izdosies. Ukraina dzīvos, mēs noteikti turp atgriezīsimies un mūžam būsim jums pateicību parādā. Un vienmēr būsim jums atvērti. Ne tikai mēs kā ģimene, bet kā Ukraina, visa tauta.”
