Latvieši ir pārdzīvojuši visādus laikus. Saruna ar bijušo politieslodzīto Intu Cālīti 0
Bijušais politieslodzītais INTS CĀLĪTIS (dz. 1931. g.) pirmo reizi arestēts septiņpadsmit gadu vecumā un notiesāts uz 25 gadiem spaidu darbos Kolimas soda nometnēs. Viens no Tautas frontes dibinātājiem, kā Latvijas republikas Augstākās padomes deputāts 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas Neatkarības deklarāciju.
Nupat aizvadītas 13. Saeimas vēlēšanas. Vai arī jūs piederat pie tiem, kuri saka – kaut ko tādu negaidījām?
Ints Cālītis:
Patiesībā daudzi ir pārsteigti, redzot, ka partija “KPV LV” guvusi tik lielu atbalstu.
Man šķiet, ka pat tās radītājs Artuss Kaimiņš ir izbrīnīts par šiem panākumiem un īsti nesaprot, kā tagad rīkoties. Izņēmums varbūt vienīgi ir viņa partijas izvirzītais premjera kandidāts Aldis Gobzems. Izskatās, ka viņš patiešām zina, ko un kāpēc grib. Bet arī Jānis Bordāns no Jaunās konservatīvās partijas neatpaliek savās ambīcijās. Nu ko, tauta tā ir balsojusi, un mums jādzīvo ar to parlamentu, kas ir ievēlēts. Agrāk vai vēlāk tiks sastādīta arī valdība, un dzīve ritēs tālāk.
Bet Latvijas politiskais kurss – vai tas mainīsies?
Pie šīs pārvaldes sistēmas nekas būtiski nevar mainīties.
Ko jūs ar to domājat?
Pašreizējo Latvijas valsts parlamentāro pārvaldes sistēmu, kurā prezidentam ir visai maza teikšana. Savulaik 2010. gadā piedalījos partijas “Par prezidentālu republiku” dibināšanā un savus uzskatus neesmu mainījis arī šodien. Tautas vēlēta prezidenta pārvalde noteikti būtu dinamiskāka un efektīvāka, to labi redzam ASV vai Francijā. Iedomāsimies situāciju, kurā prezidentam ar vienu rīkojumu ir tiesības nomainīt vāju, nespējīgu ministru. Valsts, patiesībā visa tauta, būtu tikai ieguvēja. Iespējams, sekojot Lietuvas paraugam, arī mums būtu lietderīgi pusi Saeimas deputātu ievēlēt no partiju sarakstiem, otru pusi – tiešās vēlēšanās vienmandāta vēlēšanu apgabalos. Tāpat Saeimas deputātam vajadzētu liegt iespēju strādāt valdībā. Jo vēlēšanās mēs viņus deleģējam darbam Saeimā, nevis valdībā. Tādas ir manas domas.
Viens no argumentiem pret prezidentālu republiku – tauta neesot pietiekami gudra, ievēlēšot vēl nezin ko…
Tie, kuri tā apgalvo, laikam paši ir muļķi. Es gan nedomāju, ka latvieši būtu dumjāki par amerikāņiem, frančiem vai krieviem.
Mēs dzīvojam divu lielu jubileju laikā: Latvijas Tautas frontei – 30, Latvijas valstij – 100. Gandrīz 30 gadus esam nodzīvojuši neatkarīgā Latvijā. Vai tas, ko cerējāt, ir sasniegts?
Ir un nav. Mēs dzīvojam nevis neatkarīgā, bet gandrīz neatkarīgā valstī. Starpība tikai tā, ka agrāk bijām pakļauti ar varu, bet šodien esam pakļāvušies labprātīgi. Jo kas tad ir dalība Eiropas Savienībā? Savas suverenitātes zaudēšana. Turklāt pašreizējā ES nav stabils, uz perspektīvu vērsts projekts. Jau 2003. gadā neilgi pirms referenduma par dalību šajā organizācijā es publicēju rakstu “Cik ilgi pastāvēs Eiropas Savienība?”. Pagājuši piecpadsmit gadi, un daudz kas no toreiz rakstītā ir piepildījies – Lielbritānijas izstāšanās, Centrāleiropas valstu centieni atjaunot savu suverenitāti, pašreizējā nestabilitāte Itālijā. Es pats referendumā toreiz balsoju “pret” un savu izvēli nenožēloju.
Tomēr nevar noliegt, ka dalība NATO un Eiropas Savienībā mūs sargā.
Uz papīra deklaratīvā formā tā tas patiešām ir. Taču pilnīgi droši varam paļauties vien paši uz sevi, uz savu gatavību aizstāvēties.
Jūs esat skeptisks. Bet mūsu valoda un kultūra – to taču mums izdevies nosargāt, par spīti globalizācijai.
Arī tikai pa daļai. Kā tas iespējams, ka Latvijas kinoteātros angļu valodā demonstrē latviešu uzņemtu filmu “Nameja gredzens”! Tikai subtitri ir latviešu valodā. Tas ir skandāls! Kur vēl tālāk? Kaut kas tāds nebūtu iespējams pat padomju laikos – “Vella kalpi” vai “Pūt, vējiņi” krieviski.
Skumji dzirdēt no jums tādus vārdus. Jūs taču esat viens no retajiem latviešu politieslodzītajiem, kurš sēdējis Staļina, Hruščova, Andropova, Čerņenko un pat Gorbačova laikos un laikam tikai Brežņeva valdīšanā esat izsprucis sveikā. Cik gadus jūs pavisam pavadījāt nebrīvē?
Patiesībā man varēja klāties plāni jau pie Hitlera, jo pirmo pagrīdes organizāciju nodibināju vācu okupācijas laikā, kad mācījos vien trešajā klasē. Mūs atklāja klases audzinātāja un organizāciju, ja tā var teikt, “izformēja”. Par laimi, viņa bija kārtīga latviete un par notikušo neziņoja vācu slepenpolicijai – gestapo. Vēl pirms tam bieži iznāca kauties ar vācu puikām, kuri uniformās lepni maršēja pa Rīgas ielām.
Bet pavisam kopā cietumos, nometnēs un izsūtījumā pavadīti septiņpadsmit gadi un seši mēneši.
Pēc pirmās atbrīvošanas no nometnes 1955. gadā man piesprieda mūža nometinājumu Magadanas apgabalā. Kopā ar kādu likteņa biedru, pēc tautības igauni, jau gatavojāmies Kolimā kopīgi celt māju. Tādu ar diviem galiem, kurā katrs dzīvotu savā pusē, es pat sāku domāt, kā no Latvijas “izrakstīt” sievu. Par laimi, sākās Hruščova atkusnis, kas pavēra iespēju atgriezties dzimtenē.
Jūsu attieksme pret čekas maisu nodošanu atklātībai?
Protams, ka es to atbalstu.
Bet vai jūs nebaidāties no tā, ka varbūt viens otrs, ar kuru kopā Tautas frontes laikā uzstājāties mītiņā, kurš tāpat kā jūs teica kvēlas runas, atradīsies maisos?
Es jau pats esmu bijis maisos! Jautājums ir, lūk, par ko – kā es šajos maisos varēju nonākt? 1983. gadā, kad es vēl gaidīju tiesas spriedumu, pie manis uz Centrālcietumu sāka nākt kāds augsts čekas virsnieks pulkveža pakāpē, pēc tautības latvietis. Izlikās tāds draudzīgs, pat nesa ābolus no sava dārza. Un, lūk, šis cilvēks centās pierunāt mani sadarboties, publiski atzīties “grēkos” un apsolīt tā vairs nekad nedarīt. Kā piemēru tika minēti citi disidenti, kuri pēc šādas “grēku nožēlas” esot saņēmuši nosacīti maigus sodus. Saprotams, es atteicos. Tad tiku baidīts ar kriminālistiem, ka tie man neļaušot aizbraukt līdz soda nometnei, jau “etapā” pa ceļam nogriezīšot galvu. Uz to atbildēju, lai par to neuztraucas, ar kriminālistiem es pats tikšu galā. Tā mūsu saruna beidzās. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, šis čekists tomēr bija pacenties uzrakstīt ziņojumu, ka viņam esot izdevies mani savervēt. Uz manu vārdu pat tika noformēta aģenta kartīte un iedots segvārds. Kāpēc viņš tā rīkojās? Visticamākais skaidrojums – šis virsnieks nebija izpildījis savu vervēšanas normu, viņam uzlikto plānu, sociālistiskās saistības – sauc, kā gribi. Izrādās, tā saucamie fiktīvie “pierakstījumi” padomju laikos darbojās ne tikai ekonomikā, bet pat čekā.
Tā nu iznāca, ka es, kurš gandrīz ceturto daļu mūža ir pavadījis gulagā, pats atrados šajos maisos.
Bet taisnība un patiesība jau ar laiku vienmēr uzvar. Mana sirdsapziņa ir tīra, un arī Latvijas tiesa ar savu spriedumu ir atzinusi, ka neesmu sadarbojies ar VDK. Tāpēc tiem, kuri patiešām nav vainīgi, kuri nav sadarbojušies ar VDK, no maisu atvēršanas nav ko baidīties.
Atceros, savulaik Tautas frontē jūs mani pārsteidzāt ar savām ukraiņu valodas zināšanām. Kur jūs tās apguvāt?
Saprotams, soda nometnēs, kur gan citur. Vislielākais politieslodzīto skaits nometnēs bija no Ukrainas. Nevis no milzīgās Krievijas un pat ne no okupētās Baltijas, bet tieši no Ukrainas. Ukraiņu valodu es iemācījos aiz cieņas pret šiem cilvēkiem, savas zemes un tautas patriotiem. Par šo tautu es varu teikt tikai to labāko. Mēs Latvijā pat nenojautām, cik plaša un spēcīga Ukrainā bija pretpadomju pagrīde.
Bet vai toreiz spējāt paredzēt, ka Ukraina reiz būs neatkarīga valsts? Ka Krievijas–Ukrainas attiecības aizies tik tālu, ka abas valstis balansēs uz atklāta kara robežas?
Atklāti sakot, nespēju. Nav pat runa par Ukrainu, es arī necerēju, ka vēl manas dzīves laikā sarkanā migla izklīdīs un Latvija atgūs neatkarību.
Kādu jūs redzat Krievijas nākotni?
Krievijā pieaug ilgas pēc zudušās impērijas, tas ir acīmredzami. Turklāt šīs vēlmes jau sāk pāriet reālā rīcībā, ko varētu saukt par restaurāciju, par pirmajiem soļiem ceļā uz impērijas atjaunošanu. Redzamākie piemēri: ārpolitiskās avantūras Gruzijā un Ukrainā, Krievijas iekšienē tiek nostiprināta “varas vertikāle”, vadonības princips, Krievijas izlūkdienesti pavisam atklāti veic izaicinošas operācijas ārvalstīs.
Bet Krievija nav vienīgā lielvalsts, kas cenšas izplatīt savu ietekmi pasaulē. Interesanta bija jūsu attieksme pret Āfrikas un Tuvo Austrumu bēgļiem – lai par tiem rūpējas tie, kuri sagrābuši Lībijas bagātības.
Precīzāk – tie, kuri atvēra vārtus starp Āfriku un Eiropu. Jo kas tad bija Lībijas valdnieks Muamars Kadafi? Eiropas vārtu sargātājs! Tagad, kad viņš ir noslepkavots un Lībijā valda anarhija, nekas vairs netraucē migrantiem no Āfrikas doties uz Eiropu. Taču apgalvot, ka šāda politika ir kļūdaina, arī ir nepareizi. Varbūt no Itālijas, Vācijas vai Austrijas skatu punkta tā arī bija kļūdaina. Taču amerikāņi, briti un franči, kuri gāza Kadafi un pārņēma savā kontrolē šīs zemes naftas laukus, domā savādāk. Tas pats notika Irākā, to pašu šodien redzam Sīrijā. Pasaules lielvaru cīņa par planētas resursiem turpinās. Diemžēl Latvija ļoti tuvredzīgi atbalstīja ASV vadītās koalīcijas iebrukumu Irākā 2003. gadā, līdz galam neizprotot šīs rīcības merkantilos motīvus.
Kā jūs raksturotu laikmetu, kurā dzīvojam? Režisors Jānis Streičs kādā intervijā saka, ka latviešiem šis esot tāds kā pārdomu un mobilizācijas laiks.
Piekrītu viņam. Mums ir uzmanīgi jāvēro un jāanalizē patlaban pasaulē notiekošie procesi, tas palīdzēs pieņemt pareizus, tālredzīgus Latvijai un latviešu tautas interesēm atbilstošus lēmumus. Svarīgs ne tikai Eiropā, ASV, Krievijā vai Ukrainā notiekošais, bet arī attīstība Indijā, Ķīnā, Āfrikā. Pasaule tiešām kļuvusi vienota un savstarpēji atkarīga.
Nupat medijos parādījās ziņa, ka Eiropas sirdī, Beļģijā, pats populārākais jaundzimušā zēna vārds aizvadītajā gadā esot bijis Mohammads.
Nu ko, tā ir tā jaunā Eiropas realitāte, ar kuru mums būs jārēķinās un jāprot sadzīvot.
Ko jūs gribētu novēlēt “Latvijas Avīzes” lasītājiem valsts simtgadē?
Vai mēs to gaidām vai negaidām, simtgade atnāks un aizies.
Visa tā drudžainā gatavošanās, naudas šķiešana, manuprāt, ir mazliet lieka un nevajadzīga.
Simtgade nekur nepaliks, tāpat kā divsimtgade.
Tātad tomēr esat optimists?
Latvieši ir pārdzīvojuši visādus laikus – gan labus, gan ne tik labus, gan pavisam sliktus. Jau pats fakts, ka esam izturējuši un izdzīvojuši, ka joprojām stāvam šeit, uz savas zemes, un runājam latviešu valodā, dod pārliecību par nākotni. Mēs bijām, esam un būsim. Šodien, rīt un vēl pēc simt gadiem.
