39
Konkurences padome gan atzina, ka Rīgas pašvaldība šādi neveic pašvaldībai noteiktās funkcijas, bet no tā jau nekas nav mainījies.
Tiesāties? Vidējais tiesāšanās laiks ir septiņi gadi, un tad jau ir vienalga – vinnē vai zaudē. Vēl sliktāk ir tikai Itālijā un Grieķijā. Te mainīt kaut ko var vai nu vēlētāji, vai arī mainot pašvaldību likumdošanu. Jebkuras reformas šajā lauciņā būs ļoti lēnas.
Ar tiesas palīdzību Latvijā risināt uzņēmējdarbības strīdus ir bezjēdzīgi. Vienam no maniem uzņēmumiem ir šāds strīds no 2006. gada, kurš vēl nav sākts skatīt pirmajā instancē. Citam mūsu uzņēmumam tikko beidzās septiņus gadus ilgs tiesas process ar Valsts ieņēmumu dienestu. Vinnējām, atguvām nelikumīgi ieturētus nodokļus 85 000 eiro apjomā. Parastam mazajam uzņēmējam tas viennozīmīgi nozīmētu bankrotu. Tiesām jābūt taisnīgām un galvenais – ātrām. Tiesāšanās ar valsti nedrīkst būt kā sods.
Vai sekojat savam padomam par lielākiem tirgiem un plānojat ar “Mobilly” iziet ārpus Latvijas?
Mēs 2016. gadā piesaistījām riska kapitāla uzņēmumu un kopā veicām investīcijas miljona eiro apmērā. Šīs investīcijas tiks tērētas dažādiem jauniem produktiem, un, protams, plānojam izplesties ģeogrāfiski. Gaidiet ziņas!
Vai valstij jāatbalsta jaunuzņēmumi un jāveido biznesa inkubatori?
Protams, ka vajag. Jā, no desmit viens izšauj un paliek liels un labs, divi trīs kļūst par zombijiem – neaug, nemirst un kļūst par dzīvesstila uzņēmumiem, pārējie septiņi – nomirst. Tā vienmēr ir. Sākumā jāpalīdz visiem desmit. Kad tas pirmais uzlido, tad galvenais viņam netraucēt.
Viena no nejaukākajām politiskajām kļūdām, ka neviens no valsts veidotajiem biznesa inkubatoriem nav Rīgā. Neviens no tiem nav nozares inkubators, visi ir ģeogrāfiski. Latvija divdesmit gadus naudu sistemātiski gāž purvā. Inkubatori jābūvē tur, kur ir bizness, un 70% tā ir Rīgā. Nevis klajā laukā, cerot, ka tur kaut kas radīsies. Nevajag mānīt sevi! Cilvēki juridiski reģistrējas laukos, lai tiktu pie atbalsta.
Mākslīga spiešana uz reģionālo attīstību ne pie kā laba nav novedusi. Lauki ir brīnišķīga vieta dzīvošanai, bet zemnieks kā dzīvesveids ir izmirstoša parādība visā pasaulē. Lauksaimniecība ir tāds pats ražošanas veids kā pārējie. Lauku skolā, kurā ir simts bērnu, nav iespējams iedot labu mūsdienīgu izglītību. Skolām jābūt lielākām, un autobusi uz tām var aizvest. Jā, neērtāk. Mēs to pašu lauku attīstības vārdā bendējam savus bērnus – iedodam sliktu izglītību, lai viņš nedabūtu labu darbu un lai viņš nekļūtu par uzņēmēju. Jebkurš lēmums ir sāpīgs īstermiņā, un tā pieņēmējus var emocionāli dauzīt: “Par to sātanu, kurš aiztaisīja mīļo skoliņu, nebalsošu!”
Policentriskā attīstība ir iespējama. Jātaisa kaut kas liels un stabils, bet tajās vietās, kur ir darbaspēka kritiskā masa. Kad investori meklē vietu ražotnei, tad problēma nav zemē, nav elektrībā, nav pašvaldības pretimnākšanā. Svarīgākais, vai tajā apkārtnē var dabūt kvalificētus cilvēkus.
Vektors ir pareizs, bet pārāk lēns. Mēs īstermiņu labuma vai emocionāla līdzsvara vārdā vajadzīgos lēmumus nespējam pieņemt. Vecās skoliņas jāpārdod romantiskiem bagātniekiem, kam gribas dzīvot muzejos. Industriālo pakalpojumu sniegšanai ir jābūvē jaunas, modernas, energoefektīvas ēkas.
Cilvēks jau pats pēc savas dabas ir īstermiņa būtne, kam gribas dzīvot mūžīgi…
Tos spožos uguņus, kas televizorā vai pilsētā, cilvēciņam gribas jau tūlīt, nepadomājot, ka tam visam apakšā ir ilgs un smags darbs. Tomēr cilvēki kustas.
No septiņiem miljardiem planētas iedzīvotāju mēs ar visu vaimanāšanu un gaudošanu esam tai laimīgā un bagātā miljarda galā. Pat vissliktāk dzīvojošais dzīvo labāk nekā citur pasaulē – Nepālā, Āfrikā.
Esam pārdzīvojuši divus pasaules karus, piedzīvojuši izsūtīšanas visos virzienos pa trīs lāgiem, pārcietuši trīs krīzes. Bet tās nav iemesls, lai bērniem mācītu dzīvot žēlojoties. Atcerieties Darvinu – ne stiprākais, ne gudrākais izdzīvo, bet tas, kurš visātrāk spēj pielāgoties. Vide mums apkārt mainās, un mums kā mazai tautai jābūt ļoti žiperīgai. Tarakāni un žurkas to spēj. Tarakāns ir līdzīgs latviešiem – mazliet neglīts, ļoti veikls un praktiski neiznīcināms. Ielīdīs visās šķirbās un atradīs sev kripatiņu.
Daudz zelētais veiksmes stāsts tāds arī bija: jo nācija spēja pārdzīvot 25 – 30% iekšzemes kopprodukta kritumu. Zviedri bija šausmās, kad tai laikā teicu viņiem, ka par 3% jāsamazina algas. Šeit sev samazinājām par 20% un izcietām. Mums nav bijis lielāka entuziasma un uzticības uzņēmumam “SAF tehnika” kā tajos gados. Ar to vajag lepoties. Tas bija arī nacionālā līmenī. Mums esot viss pakaļā? Nav vis. Paskatieties uz grieķiem, kuri gāja vaimanu ceļu!
Latvija ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot un strādāt, īpaši ja bizness ir ārpus valsts. Tādu uzņēmumu Latvijā ir simtiem, kuros tūkstošiem cilvēku strādā šādu darbu. Kā “Accenture” un daudzi citi IT un tehnoloģiju nozarē. Un tas gan ir Latvijas valdības uzdevums cilvēkiem arī laukos nodrošināt tādu izglītību, lai viņi spētu strādāt šādu darbu.
