39
Vai jaunizveidotiem uzņēmumiem sākumā būtu jāpiemēro atšķirīgs nodokļu režīms?
Citāds režīms būtu jauniem uzņēmumiem. Jāizdomā, lai tas nekļūtu par shēmu – jānosaka, ka katram iedzīvotājam ir ļauts vienreiz vai divreiz mēģināt, ar kādu gadu vai pāris starpā.
Savukārt jaunuzņēmumiem jeb startapiem, kas jau sākotnēji orientējas uz strauju izaugsmi un lielu eksporta īpatsvaru, jābūt terminētiem laikā – divus vai trīs gadus. Punkts.
Kad valdība tiem varētu izstrādāt nosacījumus? Kopā ar lielo nodokļu reformu paketi?
Valdības apņemšanās ir līdz aprīlim izstrādāt jēdzīgus piedāvājumus šiem diviem nodokļu likumiem. Es domāju, ka tas nenotiks un ka valdība atliks un atliks un atkal spriedīs, un ka šis MUN režīms darbosies vēl gadu vai divus. Domāju, ka šis Saeimas sasaukums ar to netiks galā. Es ļoti priecātos, ja mans pareģojums nepiepildītos.
Vai šī skepse nāk no tā, ka jūs kā padomnieku premjere Laimdota Straujuma neklausīja?
Jā. Visi ministri klausās, bet neklausa. Nav jau politiķi stulbeņi, bet Rietumu demokrātijā tie ilgtermiņa lēmumi ir īstermiņā smagi. Politiķim jāveic reformas un vienlaikus jādomā, vai pēc gada viņu ievēlēs. Tādēļ mums 20 gadus nav notikusi reforma medicīnā – to spārda kā bundžu pa ceļu uz leju. Tas pats ar skolu reformu, ar teritoriālo reformu.
Mēs esam pārāk dziļi ieslīguši mantrā “mazs ir labs”. Mazs ir mazs un nav labs. Ja tev ir uzņēmums ar 20 strādājošajiem, tu vari izdarīt vienu lietu. Ja ar 200 – jau parādās resurss mārketingam, pētniecībai, izstrādei. Mazs uzņēmums ar sešiem cilvēkiem nevar trīs gadus radīt jaunu produktu, jo jāēd katru dienu, bet tauku slānis ir plāns. Nepelnīti liela preses uzmanība ir jauniem jaukiem ļaužiem, kuri taisa vegānu kafejnīcas un viļā ar rokām saldās bumbiņas vai cako apakšbikses krusta dūrienā. Tās ir skaistas lietas, bet nav bizness. Labākajā gadījumā tā ir īstermiņa aizraušanās un var būt dzīvesstila uzņēmums.
Jūs pats vadāt divdesmit vai divsimt cilvēku uzņēmumus?
Investors esmu kādos 12, bet pilna laika amats – valdes priekšsēdētājs – man ir vienā “SAF tehnikā”. Ražojam mikroviļņu radio mobilo sakaru torņiem, uzņēmumā strādā 190 darbinieki, ir nodaļa ASV, biroji Bogotā, Deli, Džakartā, Kualalumpurā. “SAF tehnika” nevar pastāvēt Latvijā, jo šeit paliek tikai ap pusprocenta no produkcijas. Pasaulē konkurējam ar “Nokia”, “Ericsson”.
Ne tikai mūsu nozarē, bet pat pārtikas ražošanā jāskatās uz tirgu vismaz Baltijā, bet normāla funkcionēšana ir vismaz 20 miljonu tirgū, tātad kopā ar Skandināviju. Esmu skeptisks pret stāstiem “par bezgalīgo Krievijas tirgu” – kaut teritorija milzīga, ekonomika ir Nīderlandes izmērā un pirktspēja zema. Tie, kuri balstās uz šo tirgu, pie katras krīzes kliedz “palīgā! palīgā!” un pēc palīdzības saņemšanas līdz nākamajai atkal aizmirst, cik šis tirgus ir riskants un nestabils. Paldies dievam, pēdējās sankcijas ir izgaisinājušas arī šprotu ražotāju ilūzijas.
Diezin vai pārējai pasaulei var iestāstīt, ka šprotes ir ēdamas. Latvijas tradīcijām par godu šīs zivis ES ierakstīja ēdamo zivju sarakstā, jo citviet ap Baltijas jūru tās maļ miltos lopbarībai.
Bija laiks divdesmit gadus izdomāt, ko var ražot šprotu vietā. Tikpat labi varam apgalvot, ka arī šīfera rūpnīcai jāpastāv mūžīgi. Pasaulē nepārtraukti kaut kas nāk klāt un kaut kas beidzas. Kāpēc pārējai sabiedrībai jāuztur zaudējumus nesošs rūpals? Kapitālists ir uzņēmējs, kurš gūst virspeļņu no tā, ka agrāk par pārējiem saredz kādu iespēju. Vai nu jauns pakalpojums, vai jauns produkts, vai pirmais tiec jaunā tirgū. Pārējos gadījumos, kad konkurenti ir priekšā, ir smaga un ilga konkurences cīņa ar nelielu peļņu.
Ar “Mobilly” jūs noķērāt to iespēju – pirmais piedāvājāt ar īsziņu, vēlāk automātiski ar lietotni norēķināties par automašīnu stāvvietām, vilcienu un autobusu biļetēm. Tomēr Rīgas pašvaldība neļāva jums ilgi izmantot “pirmās nakts tiesības” un nokopēja jūsu pakalpojumu. Vai tas tāpēc lemts neveiksmei?
Sabiedrība sagaida, ka valdībai būs attīstības stratēģija vai ka valdība radīs eksportspējīgus uzņēmumus. Ko tik mēs negribam, lai valdība dara. Bet ko tā var, izņemot skaļus lozungus? Tas ir tas pats, kas uzprasīt: kāda ir tava dzīves stratēģija? Būt dzīvam, paēdušam un laimīgam, vai ne? Valdības vienīgajai stratēģijai jābūt, lai tu esi drošībā, lai tiesas spriež taisnu tiesu un nodokļi iekasējas taisnīgi. Āmen! Produktu izstrāde un cīņa par tirgiem ir uzņēmēju rokās.
Eiropā labā prakse paredz atvērto datu principu. Arī Jūrmalā ir maksas pakalpojums – iebraukšanas maksa pilsētā. Bet tur no Rīgas ir principiāli atšķirīga pieeja. Rīgas pašvaldība nokopēja mūsu sistēmas koncepciju, uzradīja savējo un mēģina konkurēt. Sabiedrība, lielais apmierināto klientu skaits notur “Mobilly” nevienlīdzīgajā konkurences cīņā. Taču Jūrmala neveido savu sistēmu, bet pateica: mēs gribam saņemt par iebraukšanu divus eiro, un šis ir standarts, kā vajag nodot datus mūsu kontroles dienestiem, un jūs, uzņēmēji, varat nākt kaut simts un konkurēt. Tāds ir godīgs un taisnīgs risinājums! Arī sabiedrisko transportu privāts uzņēmums pārvaldītu labāk nekā “Rīgas satiksme”.
