39
Tā varētu izskatīties, ja pieņemam, ka mikrouzņēmuma apgrozījums ir līdzīgs ar lielajiem. Mikrouzņēmumi tika radīti ar mērķi attīstīt uzņēmējdarbību, un tādi var pastāvēt tikai līdz VID noteiktai robežai.
Nepiekrītu. Jo tad tie sadalās uz divi un tad atkal uz divi… Ja atceraties, mikrouzņēmumu nodokļu ideja radās 2009. gadā, un tas bija krīzes instruments, lai tajā brīdī veicinātu nodarbinātību. Tas bija ieprojektēts kā laikā terminēts krīzes nodoklis. Realitātē tā nodokļu maksātāju masa, kas saskrēja šai nodoklī, bija ļoti liela, jo saprata, ka tas ir ļoti izdevīgs režīms. Tam bija un ir ļoti spēcīgs lobijs, ko redzam arī šajā brīdī, kad valdība saliecās. Ideja nebija stulba, bet pareiza – lai tas lauku iedzīvotājs neguļ uz sociālā budžeta, bet cenšas vismaz sevi uzturēt. Bet īstenībā ar to nepietiek, jo strādājošajam jāuztur pensionāru pulks.
Ja mikrouzņēmējs uztur tikai sevi un nemet naudu kopējā katlā, viņš vienalga parazitē. Jo tajā brīdī, kad viņš saslimst, viņš budžetu tērē vairāk, nekā tajā iemaksā. Es domāju, ka 15% nodoklis ir par mazu un ka tam jābūt 23% – tikpat, cik iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Svarīgākais elements šeit ir aprēķina un atskaišu vienkāršība. Mikrouzņēmējs nedrīkst algot grāmatvedi. Vislabāk, ja valsts viņa vietā veiktu visus aprēķinus. Deklarē savu “mikras” bankas kontu, un viss. Ja pastāvētu veselības obligātā apdrošināšana, tad vēl varētu diskutēt par esošā režīma turpināšanu.
Var sabiedrībā diskutēt par zemiem nodokļiem un lielu iedzīvotāju patstāvību. Taču šobrīd ir pretējs spiediens: mazi nodokļi un milzīgs valsts sektors sociālajā nodrošinājumā. Tas neiet kopā. Ik pa brīdim pensionāri saka: mums pienākas! Taču nav no kā maksāt. Kurš maksās?
Mikrouzņēmuma nodokļa režīma saglabāšana demotivē vispārējā režīmā strādājošos: kāpēc man par to visu jāmaksā? Tikai ap 10% mikrouzņēmumos ienāca no bezdarbniekiem. 80% nāca no vispārējā nodokļu režīmā strādājošiem uzņēmumiem, kas sadalījās, bet no likuma burta viedokļa tas ir grūti pierādāms. Vai tos darbiniekus atlaida vai arī pār viņiem pēkšņi nāca apskaidrība par patstāvīgu uzņēmējdarbību? Pierādiet, ka tas, ka viņš strādā tikai vienam darbadevējam, nav tikai pārejošas grūtības. Tāpēc saucieni, lai VID nāk un tos izķer, ir tukša runāšana.
Vai no likumdevēja puses nebija palaista garām iespēja ierobežot lielo uzņēmumu sadalīšanu? Vai tas nav brāķis regulējumā? Jau kādu laiku dzirdu no finanšu ministres, ka vajadzētu liegt mikrouzņēmumiem sniegt pakalpojumus juridiskām personām, bet šādu likumprojektu nav ierosinājusi.
Jā, ir brāķis. Tās nav jaunas diskusijas, bet spiediens no dažādām interešu grupām bija pietiekami liels, lai to nepieņemtu. Manuprāt, bija jāuzskaita tās profesijas un pakalpojumi, kuri drīkst būt mikrouzņēmumā – tām bija jābūt uz privātpakalpojumiem vērstām nozarēm. Runas par mazajiem lauku veikaliņiem un mazajām ražotnītēm ir tukšas, jo tās MUN režīmā nav spējīgas konkurēt.
Mikronodokļu režīms ir izdevīgs kā algas izmaksu režīms, kurā materiālu cenu var pieļaut 10 – 15% robežās. Amatnieks, piemēram, grozu pinējs, varētu tādā strādāt, bet juvelieris – noteikti nevarētu. Jo tad, ja apgrozījuma nodoklis jāmaksā par materiālu, tas sadārdzina produkcijas pašizmaksu. To apliecina statistika: esošajiem mikrouzņēmumiem vidējā darbaspēka izmaksa ir virs 80%. Tāpēc tas lauku veikaliņš var izlīferēties tikai vienā gadījumā – ja tas maksā nodokļus vispārējā režīmā, bet pārdevējs kā mikrouzņēmējs sniedz pārdošanas pakalpojumu vai ratiņu stumšanas pakalpojumu. Gan jau ir žipčiki, kas tā izmanījušies. Vai tiešām politiķi to nesaprot, ja to pieļauj?
Ir taču noteikti arī algu griesti – 700 eiro.
Cilvēks ir ļoti kreatīvs. Viņš veido tandēmus: es un mana sieva vai draudzene. Vai triādes: es, tētis un mamma. Pa trim 2100 eiro – pieklājīga alga. Likums ir caurs, nelādzīgs un grūti administrējams. Tāpēc es uzskatu, ka tas ir jānokauj un jāuzraksta jauns, kas precīzi mērķē uz dzīvesstila uzņēmumiem. Pilnīgi noteikti tur jābūt tiem, kurus nevar izkontrolēt un kuri pakalpojumus sniedz privātpersonām, un kuriem nav vajadzīgi lieli ražošanas līdzekļi: masieriem, frizieriem, dārzniekiem, amatniekiem, maziem autoservisiem, sadzīves pakalpojumu remontniekiem, skroderiem, sēņu un ogu lasītājiem. Pamatā tie strādā pa vienam, varbūt ar mācekli. Tos nav vērts valstij kontrolēt. Viņiem vajadzīgs vienkāršs nodokļu režīms un nosacījums sniegt pakalpojumus tikai privātpersonām. Lai viņi dzīvo!
