Normunds Bergs: Latvieši ir kā tarakāni, izdzīvos 39
Uz jautājumu “Kad tehnoloģijas pārņems pasauli?” viens no lielajiem domātājiem ir atbildējis: “Tad, kad mēs pārstāsim tās redzēt.” Tas brīdis ir pienācis, saka Normunds Bergs. Līdzīpašnieks 11 uzņēmumos, lielākoties ar informācijas tehnoloģijām saistītos, arī “Latvijas Biznesa eņģeļu tīklā”. Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas prezidents. Viņš ir no tiem uzņēmējiem, kuri redz ne tikai savu, bet visu spēles laukumu. “Varu vārstīt knābi, jo neesmu valdības pusē,” viņš atzīst, tomēr pa tukšo knābi vis nevirina.
Jauns gads sācies. Tikai nevaru saprast, vai valdība turējusi solījumu 2017. gadā nepaaugstināt nodokļus un neveikt nekādas izmaiņas gada pēdējās dienās. Kā vērtēt mikrouzņēmumu nodokļa izmaiņas un sociālās apdrošināšanas iemaksu nemainīšanu?
Normunds Bergs: Lēmumu par to, ka tagad vajadzētu sākt maksāt minimālās sociālā nodokļa likmes, pieņēma pirms diviem gadiem. Manuprāt, tikai taisnīgi un pareizi. Tā jau tas mūsu sabiedrībā ir: ja pieņem kādus lēmumus, kuriem spēkā jāstājas labu laiku vēlāk, tad par tiem neliekas ne zinis līdz pat pēdējam brīdim. Tas arī izraisīja putošanos daļā uzņēmēju.
Cilvēkos sēž tā nomierinošā sajūta: gan jau būs labi, gan jau atliks. Kā jau redzējām – šādam priekšstatam ir pamats. Bet varēja sastādīt garu izņēmumu sarakstu, uz ko tas neattiektos. Lai tās trīs apkopējas skolā strādā trešdaļslodzi, ja viņas ir ar mieru. Likums bija izstūrējams tā, lai uz cilvēkiem mazos darbiņos uz stundu likmēm tas neattiektos, bet tautu nevajadzēja tracināt. Tas aizvilka uz kliegšanu un traci un nokāva sabiedrībai vajadzīgu prasību.
Bet attiecībā uz mikrouzņēmumu nodokli?
Daudz nejaukāka un nepatīkamāka medaļas puse ir mikrouzņēmumu nodokļa regulējums, kaut paši par sevi mazi nodokļi nav nekas slikts. Mums nav līdz šim bijusi diskusija par to, ko mums ir tiesības sagaidīt no valsts par iemaksātajiem nodokļiem. Piemēram, Amerikā iedzīvotājiem ir skaidrs: nodokļi ir zemi un par tiem valsts nodrošina minimumu – likumdevēju, armiju, neatkarīgu tiesnesi un cietumsargu. Tātad valsts gādā drošību, un pārējo regulē brīvais tirgus. Ir pilsētas, kur pat par pažarnieku ir jānopērk apdrošināšanas polise. Ja tev tās nav un māja deg, tad atbrauc ugunsdzēsēji, māju nodzēš un par dzēšanas pakalpojumu pašu māju atņem. Pensijas, veselības aprūpe – viss ir par naudu, un viss ir paša cilvēka izvēle. Pirmais jautājums, ko pajautā neatliekamās palīdzības ārsts: “Vai tev ir apdrošināšana?” Ja negribi vai nevari samaksāt – tev ir brīvas tiesības nomirt.
Mēs esam nākuši no Padomju Savienības, kur mums centās radīt priekšstatu, ka par visu rūpējas valsts, kaut gan īstenībā neko daudz nerūpējās. Tā, kas bija bezmaksas, visiem nepietika. Deficīts noveda pie blata sistēmas un melnām algām. Šāda pieeja veselības sistēmā krāšņi turpinās vēl šobrīd, arī citās jomās.
Blakus mums ir Skandināvija, kur valsts ļoti rūpējas par cilvēkiem. Taču tur iedzīvotājiem ir tradīcija maksāt lielus nodokļus. Latvijā visiem gribas maksāt mazus nodokļus, bet saņemt daudz no valsts, un tad mēs pēkšņi kļūstam šizofrēniski, izkliedzam lozungus mazo veikaliņu un mikrouzņēmēju aizstāvībā un tai pašā elpas vilcienā pieprasām, lai valsts apmaksā aknu transplantāciju, kas ir viena no sarežģītākajām un dārgākajām operācijām. Tas neiet kopā. Tas nevar notikt.
Ar mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem mēs esam tieši tādā situācijā. Nu jau ir vairāk nekā 100 000 tādu. No 600 tūkstošiem privātajā sektorā strādājošajiem tikai ap 450 000 nodokļus maksā vispārējā režīmā un maksā sociālās iemaksas vismaz minimālās algas apjomā. Bet šie simts tūkstoši tās nemaksā. Kad no valsts jāsaņem izglītības, veselības un citi pakalpojumi, tad gan visi nostājas vienā rindā: mums pienākas! Tādēļ skaļi iestājos par MUN izbeigšanu.
Nodokļu režīms, kurā uzņēmējs strādā, ietekmē arī pakalpojumu cenu. Ja viens var maksāt četrreiz piecreiz mazāku nodokli, viņš var uzlikt zemāku cenu un izkonkurēt to, kas strādā vispārējā nodokļu režīmā. Ja divi autoservisi blakām un viens maksā mikrouzņēmumu nodokli, tam otram jābankrotē, arī jākļūst par “mikru” vai jāaiziet pelēkajā sektorā.
