Latvieši ir gaidīti Oksfordā 0
Jūlija beigās manā elektroniskajā pastkastītē iekrita intriģējošs uzaicinājums: “Nāc uz sazvērniecisku SceptiCafe 25. jūlijā bārā Greenwood!”
Programma bez dzērienu malkošanas un iespējas šķendēties par visu nezinātnisko solīja arī divas lekcijas: pirmo – “Kāpēc cilvēki tic sazvērestību teorijām?” – nolasīšot SceptiCafe organizators, politologs Mārtiņš Hiršs, bet otru – “Ievads loģikas kļūdās: kā trenēties tās nepieļaut un atpazīt” – Oksfordas universitātes absolvents un vairāku starptautisku debašu turnīru uzvarētājs MĀRTIŅŠ VAIVARS. Uz Greenwood tovakar netiku, bet ar Mārtiņu gan nolēmu satikties. Septembrī, kad šis žurnāla numurs nāks klajā, viņš jau būs Londonā, taču mēs tiekamies Siguldā, un vēl ir augusts.
– Ko jūs darāt Siguldā?
– Es mācu debates. Te notiek nometne, ko rīko Starptautiskā debašu izglītības asociācija. Nometnes mērķis ir ieinteresēt un izglītot 40 jaunos žurnālistus no trim Baltijas valstīm. Mani uzaicināja kā vienu no treneriem debašu daļā. Mēs mācām argumentēt, kritiski domāt, publiski uzstāties, pieņemt lēmumus, balstoties uz pierādījumiem un argumentiem, nevis uz emocijām un saukļiem. Mums klājas jautri.
– Cik zinu, debates vispār ir jūsu stiprā puse.
– Kad studēju Rīgas Ekonomikas augstskolā, iesaistījos debašu klubā. Tas bija labs veids, kā stimulēt domāšanu, izbraukāt pa ārzemēm, satikt gudrus cilvēkus. Man bija ļoti labs debašu partneris, lietuvietis, debašu turnīros mēs uzvarējām komandas no Kembridžas, Prinstonas, Oksfordas. Mani sāka aicināt mācīt debašu mākslu Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, Ekonomikas augstskolā, Latvijas Universitātē. Šāda iespēja man joprojām sagādā prieku. Kopā ar domubiedriem mēģinām Latvijā attīstīt debašu kultūru.
– Esat absolvējis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju. Vai, jau mācoties skolā, bija skaidrs – politika, ekonomika, debates?
– Nebija vis. Un skaidrība nebūt nenāca viegli. Vidusskolas sākumā interesēja fizika. Domāju, ka iešu studēt universitātē “fizmatos”. Neesmu drošs, kas īsti notika, taču vidusskolas pēdējā klasē mani vairāk ieinteresēja sociālās zinības. Brālis bija absolvējis Rīgas Ekonomikas augstskolu, ieteica to arī man. Iestājos, taču drīz vien sapratu, ka tur ir daudz kā interesanta, tomēr man pietrūka akadēmiskās ievirzes.
Piedaloties debašu turnīros, biju ieinteresējies par filozofiju, politiku, un tad nolēmu – jāsaņemas un jāpiesakās tur, kur varētu būt vēl interesantāk. Pieteicos un dīvainu apstākļu sakritības dēļ man izdevās iestāties Oksfordā.
– Dīvainas apstākļu sakritības vienmēr intriģē…
– Lai pieteiktos Oksfordā, ir nepieciešams vidusskolas atestāts, kura atzīmes atbilst noteiktajam minimumam. Pēc tam tepat Latvijā bija jāizpilda tests, kurā bija kritiskās domāšanas daļa, tas nebija grūti, jo šo spēju esmu izkopis debatējot, un otra daļa – skaitļu jeb kvantitatīvais tests, kurā bija jāatrisina visādi mazi matemātikas teksta uzdevumi. Pēc kāda laika saņēmu ziņu, ka mani aicina uz interviju.
– Kādas bija sajūtas?
– Godīgi? Biju sabijies. Par laimi, tas netraucēja izbaudīt intervijas. Vispirms mūs izvadāja pa Sv. Pētera koledžu, tā ir ļoti skaista. Tad sekoja intervija ar politikas un filozofijas pedagogu, un otra – ar politikas un ekonomikas pedagogu. Jautājumu mērķis bija nevis noskaidrot, ko tu zini, bet gan – kā tu izproti problēmu un kāda ir tava pieeja tās risinājumam. Piemēram, manam draugam, kas stājās matemātiķos, iedeva problēmu, kuru neviens vēl nav atrisinājis.
– Rīmaņa hipotēzi?
– Jā, jo viņus interesē nevis iznākums, bet tas, kā tu domā. Grūti teikt, kā man veicās, jo komentāri netika sniegti, taču, šķiet, gana labi, jo atnāca vēstule, ka esmu uzņemts.
– Cik latviešu patlaban studē Oksfordā?
– Precīzi nevaru pateikt, nupat nodibinājām Oksfordas universitātes latviešu biedrību, piedalījās arī Lielbritānijas vēstnieks Latvijā un Latvijas vēstnieks Lielbritānijā. Uz tikšanos bija ieradušies deviņi latvieši, no kuriem četri studē bakalauros un pieci vai nu maģistrantūrā, vai doktorantūrā. Taču pieļauju, ka varētu būt vēl kādi pieci vai seši latvieši, kurus neesam atraduši. Toties zinu, ka Oksfordā patlaban studē aptuveni 40 lietuviešu.
– Tas nozīmē, ka šīs durvis mums nav slēgtas?
– Noteikti! Vajag tikai nedaudz uzņēmības…
– …un nedaudz veiksmes?
– Veiksme ir ļoti svarīgs faktors. Sākumā ir jāsaprot, ko tu gribi. Ja ir skaidrs mērķis, tad nāks arī risinājums. Esmu pārliecināts, ka daudzi mani draugi varētu studēt Oksfordā, galvenais – neļauties rutīnai, nepalaist dzīvi pašplūsmā.
Negribu pārspīlēti apgalvot, ka visu esmu stingri plānojis, tomēr nenoliedzami mērķtiecība palīdz. Un veiksme arī, jo intervija ir subjektīvs veids, kā novērtēt pretendenta spējas. Ir daudz talantīgu cilvēku, kas intervijā neprot tik skaidri izteikties, jo nervozē.
– Ko Oksfordā dara gud rie puiši ārpus mācībām?
– Ārpus mācībām Oksfordā runā par mācībām. (Smejas.) Diemžēl tāda ir realitāte. Režīms ir ļoti smags. Teorētiski vari darīt, ko gribi un cik gribi, lekciju ir maz, toties katru nedēļu ir divi tā sauktie tutorials, proti, stundu gara tikšanās ar pedagogu viens pret vienu vai divi pret vienu. Katrs no pedagogiem man iedod esejas tematu un literatūras sarakstu, visnotaļ apjomīgu. Nedēļas laikā man ir jāuzraksta labākais, ko spēju.
Protams, ir arī sporta un kultūras dzīve. Es spēlēju universitātes basketbola komandā, Oksfordā darbojas vairāki kori, mūzikas ansambļi, a capella grupas, orķestris. Nemitīgi notiek arī dažādas politiskās aktivitātes, ir studenti, kas cīnās par nabadzīgo tiesībām, par jaunattīstības valstīm, mēģina ietekmēt lielo politiku. Ir cilvēki, kas raksta, universitātē bija divas avīzes, kurās daudzi strādāja kā žurnālisti. Īstenībā gandrīz katram tur ir viens vai vairāki hobiji ārpus mācību procesa.
– Un ko dara puisis, kas pabeidzis Oksfordas universitāti? Ir pieprasīts darba tirgū?
– Dara, ko grib. (Smejas.) Septembrī sākšu strādāt biznesa stratēģijas konsultāciju firmā, kas bāzēta Londonā. Vēlos iegūt pieredzi, saprast, kā vadīt cilvēkus, kā domāt gan par biznesu, gan ekonomiku.
Taču cilvēki, kas beiguši manu kursu, dara visu ko – kļūst par diplomātiem, uzņēmējiem, politiķiem, baņķieriem. Pašreizējais britu premjers Deivids Kamerons, Bils Klintons un vēl daudzi spoži politiķi ir beiguši šo pašu programmu.
– Vai esat domājis par politiku Latvijā?
– Esmu domājis, turklāt daudz.
– Par to, kā varētu ietekmēt procesus un iesaistīties kā analītiķis vai darītājs?
– Politika ir tāds kā popularitātes konkurss, man šķiet, ka manas spējas īsti neatbilst tam, lai es būtu politiķis, taču man ļoti patīk domāt par politiskiem procesiem un ekonomiku, es varētu būt politiķa padomnieks vai analītiķis kādā nevalstiskā organizācijā vai akadēmiskā vidē.
Nevajag pārspīlēt indivīda spēju ietekmēt procesus, Latvijā daudzas problēmas ir saistītas ar to, ka mums nav izveidojusies politiskā un uzņēmējdarbības kultūra. Tās vietā ir mahinatoru kultūra, kur neviens nevienam neuzticas, nedalās ar idejām, neiedvesmo citus, vienīgi mēģina ātri apčakarēt.
– Tāpēc mani jo īpaši iepriecina Jānis Ošlejs, kas kopā ar vēl četriem uzņēmējiem ir nodibinājis “Radošuma pili”.
– Jā, tie ir fantastiskie cilvēki, kas domā par to, kā iedvesmot jauniešus.
– Ar viņu pūlēm jau 100 Latvijas skolās mācību programmā ir iekļauts jauns fakultatīvs priekšmets – radošā domāšana.
– Ošlejs dara ļoti labu darbu, arī “TechHub Riga”, ko vada Andris Bērziņš, kas beidzis Stenfordas universitāti un strādājis par liela starptautiska uzņēmuma vadītāju. Šie ir cerību punkti, kam būtu jāvēršas plašumā.
– Vai jums pašam arī ir nodoms reiz atgriezties Latvijā?
– Gluži noteikti! Gribu atgriezties Latvijā, to jau sen esmu nolēmis. Esmu latvietis, jūtos te piederīgs. Esmu te uzaudzis, te man ir daudz draugu. Tiesa, arī ārzemēs ir draugi, taču man šķiet, ka ir nepieciešams līdzsvars – nevēlos būt pasaules pilsonis bez piederības jebkam, un negribētu būt arī šaurs lokālpatriots, kas neredz tālāk par sētas malu. Nedomāju, ka viens cilvēks var grandiozi mainīt situāciju, taču, ja es varētu kaut mazliet palīdzēt ietekmēt procesus valstī, tas būtu labi.
MĀRTIŅŠ VAIVARS • Piedzimis 1988. gada 1. maijā Rīgā. • Ieguvis bakalaura grādu ekonomikā, politikā un filozofijā Oksfordas universitātes Sv. Pētera koledžā. • Kopš šā gada septembra strādā starptautiskā stratēģisko konsultāciju firmā Londonā. |
