Kā Dzejas dienas mainījušās laika griežos, un kādēļ tās saglabā savu pievilcību 1
Dzejas dienas piedzīvojušas visdažādākos periodus. Milzīgu atsaucību un plašu tautas masu interesi padomju laikos, kad dzeja bija līdzvērtīga svaiga gaisa malkam. Pagurumu un pamirumu 20. gadsimta 90. gados, kad jaunatgūtā neatkarība skurbināja, bet dzejnieki šķita apmulsuši, zaudējot tautas garīguma karognesēja lomu un vēl īsti neatguvuši dzeju kā dvēseles izteiksmes līdzekli. Jaunu atdzimšanu 21. gadsimta sākumā, kad tika atrasts veids, kā padarīt dzejas intīmo valodu pievilcīgu plašam klausītāju lokam.
Tādēļ šogad, kad Dzejas dienas risinās Raiņa 150. jubilejas noskaņās, pie nosacīta un netverama apaļā galda sapulcināju dzejniekus un Dzejas dienu rīkošanā iesaistītos, lai saprastu, kas īsti rada šo fenomenu, kurš spējis atdzimt par spīti tam, ka nelielās dzejas grāmatu tirāžas it kā liecina: tā ir šaura loka aizraušanās.
Ap iztēloto apaļo galdu pulcēju dzejniekus Inesi Zanderi, Aivaru Eipuru, Evu Mārtužu, Valentīnu Lukaševiču, prozaiķi Gunu Rozi un Latvijas Literatūras centra vadītāju Jāni Ogu.
– Esat pieredzējuši dažādas Dzejas dienu “stadijas”. Kura un kāpēc šķiet visvērtīgākā?
Inese Zandere: – Pašā sākumā man bērnišķīgi šķita – es piedzimu, tu jau biji, un tamlīdzīgi. Kad es kā no gaisa iekritu Dzejas dienās, kas bija aizsākušās jau ap to laiku, kad es sāku iet pirmajā klasē, neviens man neko nepaskaidroja, un tomēr diezgan drīz sapratu, ka tās ir radījis konkrēts laiks: attapšanās, baiļu pārvarēšanas, piederības atgūšanas laiks. Kori brauc talkās, un kolhozi palīdz iekārtot rakstnieku piemiņas muzejus. Rainis ir atļauts – paldies. Lai viņi iet un svin savu uzvaras dienu pie saviem pieminekļiem – tā uzvaras doktrīna taču arī aizsākās ap to pašu laiku! Latvieši iet uz Esplanādi svinēt Raini. Konkrētas saknes ir jebkurai tradīcijai, jo lielāks atstatums, jo sliktāk saskatāmas – un arī Dzejas dienām ir. Ir vēsturisks mirklis un cilvēki, kas to sajūt un rīkojas. Man šīs saknes liekas ļoti adekvātas, pieņemamas arī mūsdienu situācijā.
Man patika padomju laikā būt jaunajai dzejniecei, drebēt pirms trīs četru dzejoļu nolasīšanas, sajust sevi vienlaikus iekšup un ārup vērstu, mazu un lielu. Un, pat ja daži pasākumi tolaik bija formāli, kādi tie noteikti bija, un ne katru kolēģi gribējās par tādu atzīt, tad vienmēr bija iespēja tajā konkrētajā vietā kaut ko konkrētu izdarīt, kaut ko pateikt, kaut kā saskatīties, lai formālais pārvērstos cilvēciskajā un būtu skaidri sajūtams, kur ir dzeja un kur “pasākums”. Kad tas ir noticis, to vairs nevar atņemt un aizmirst. Tikai tas ir jādara atkal un atkal no jauna. Katrreiz notiek maza kauja, kurā māksla iziet, tērpusies nevis bruņās, bet dzīvā cilvēkā. Man tas nekad nav bijis pasākums, bet dzīves daļa, ļoti personiski, kā toreiz, tā arī tagad. Var justies arī sakauts, pat kritis, pat upurēts.
Valentīns Lukaševičs: Pirmoreiz ar Dzejas dienām saskāros 20. gadsimta 70. gadu izskaņā – mācoties Ozolaines astoņgadīgajā skolā. Protams, piedalīšanās bija skolotāju noorganizēta. Tālāk teikšu kā subjektīvists un egocentriķis – visvērtīgākās bija manas jaunības Dzejas dienas! Jo atmiņas par jaunību ir skaistas un smeldzīgas; jo kaut kādā veidā arī tālaika Dzejas dienas noteica manu izvēli un uzdrīkstēšanos dzejot. Vispārinot šo domu – daudziem šodiendienas jauniešiem pēc gadiem trīsdesmit 2015. gada Dzejas dienas viņu dzīvē būs arī ļoti īpašas un nozīmīgas. Daudziem ne – jo viņiem būs citas atmiņas, izjūtas, citi pieturas punkti vērtēšanā.
Ir tradīcijas, kuras tiek subsidētas, dotētas, valstiski organizētas. Līdzīgi kā ar dzimšanas dienām – kamēr cilvēks tās svin un izsūta ielūgumus, ir nepieklājīgi neatnākt… Dažreiz ir arī skumji, ka neatsūta ielūgumu, bet tā gribas atnākt, satikties!
Eva Mārtuža: – Manas pirmās dzejas dienas bija pirms vesela gadsimta, 20. gadsimta 80. gados. Ziedu klēpji, klusums zālē, ka adatu dzirdētu norībam. Laiks, kad ausis, sirds un prāts meklēja ticību brīvībai. Man visbūtiskākā dzejas diena bija 2005. gadā, kad pie Raiņa pieminekļa man piešķīra “Delfi” lasītāju balvu par dzejas krājumu “Es tumsai pieglaužos” – skan saksofons, tumst vakars, viss tik intīmi, noslēpumaini, dzejiski un atklāti pret teju saskatāmo klausītāju.
Guna Roze: – Nez vai kādreiz vairs piedzīvosim tādu “stadiju”, kādu atceros kā vidusskolniece pagājušā gadsimta 80. gados, kad dzejnieki bija elki un katrs viņu pateiktais vārds iedarbojās kā pote. Vaina tāda, ka drukas brīvība ir samaitājusi lasītāju literāro gaumi. Katrs pašpasludinātais dzejnieks, kam ir 200 naudiņas, var nodrukāt grāmatu, un kā tik visa tur nav! Tikai dzejas nav. Laba dzeja mūsdienās jāmeklē gluži kā adata siena kaudzē.
Bez šaubām, es gribētu, lai Dzejas dienu tradīcija turpinās, tikai pasākumiem jāmeklē citas – mūsdienīgas – formas. Nevar nostāties pie mikrofona un monotonā balsī lasīt – tas ir garām! Gluži tāpat kā uz Rīgu vairs nebraucam ar zirgu un uz Tērbatu neejam kājām, arī klasikai jāiet līdzi laikam.
Aivars Eipurs: – Man ļoti vērtīgi šķiet tieši pēdējie desmit gadi, jo tiek apgūtas jaunas teritorijas un izpausmes – tas attiecas galvenokārt uz Rīgu. Taču, runājot par tradīciju, tieši svarīgi, ka tā turpinās galvenokārt visā Latvijā, kas nav tikai Rīga. Dzejas dienas ir svarīgas dzejniekiem apzinātā līmenī, taču daudz vairāk klausītājiem – arī apzinātā, taču vēl vairāk neapzinātā līmenī.
Jānis Oga: – Nevaru nodalīt Dzejas dienas ar “pirms” un “pēc”. Dzejas dienu spēks ir tradīcijā un gan organizatoru, gan dzejnieku spējā to saglabāt, vienlaikus nemitīgi attīstoties, kas ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem un pašaizliedzību ļāvis tām joprojām saglabāt tāda pasākuma statusu, kuru gadu no gada gaida visā Latvijā un kurā līdzās tā saucamajai oficiālajai programmai pastāv vairākas reizes lielāka paralēlā programma. Šajā ziņā kultūras pasākumu jomā Dzejas dienām konkurentu nav. Tajā pašā laikā šī oficiālā programma ir tik neoficiāla un neformāla, cik vien labā dzejas festivālā iespējams.
Taču nav iespējams saglabāt visas tradīcijas, un saprotu organizatoru atteikšanos pēdējos gados organizēt lasījumus pie Raiņa pieminekļa Esplanādē. Tāpat savulaik tika pārtraukti lasījumi pie Raiņa kapa, kas bija nozīmīgi 60. gadu beigās un 70. gados.
– Kam Dzejas dienas ir svarīgākas: dzejniekiem vai klausītājiem?
I. Z.: – Mūslaiku Dzejas dienu forma ir ļoti sazarota, šis festivāls veidojas no atšķirīgām interesēm, dzejas klubiem, individuālām izvēlēm, bet jēga saglabājas – jo ne jau kāda konkrēta pasākuma obligātums vai auditorijas izmēri ir tā tradīcija, bet šī tiešā, skaistā un bīstamā saskarsme starp klausītāju un dzejnieku. Te autors pats ir sava teksta medijs, autors nav miris pat teorētiski, jo, lai cik lielā mērā katrs lasītājs un klausītājs rada tekstu no jauna savā galvā, Dzejas dienās dzejnieks pats ir savas dzejas galvenais varonis. Bet runa nav par dzejnieka statusu, runa ir par dzīvu cilvēku attiecībām, par notikumu un pārdzīvojumu.
V. L.: – Nezinu. Kāds heidegerietis pateiks, ka tās ir svarīgas Valodai. Kāds ezoteriķis – ka rodas vibrācijas molekulās un notiek izmaiņas Kosmosā. Kāds literatūrzinātnieks pateiks, ka notiek literārais Process. Kāds politiķis, ka atdzimst Garīgums. Un tā līdz bezgalībai.
E. M.: – Abiem dzejas laiks ir svarīgs, īstenībā – visiem, kas lasa un kas izlej sirdi vārsmās un atskaņās, kas notver vārdos pat autora nenojausto kopsakarību ar savu pieredzi.
G. R.: – Šķiet, šobrīd Dzejas dienas svarīgākas ir dzejniekiem, bet tas nav lāgā. Vajadzētu būt tā, ka svarīgākas tās ir klausītājiem, lai nesanāk, ka savus jaundarbus lasa dzejnieki cits citam. Var arī tā, protams, bet tam nav vajadzīgas Dzejas dienas.
– Šogad atjauno lasījumus pie Raiņa pieminekļa. Kā jūs domājat – vai latviešu mūsdienu dzejniekiem Rainis ir kāds etalons, kāda kvalitātes zīme, uz kuru tiekties?
I. Z.: – Šogad tas vienkārši nevarēja nenotikt, jo jubileja ir ne jau tikai Rainim, bet arī piemineklim, kas radās reizē ar Dzejas dienām, iezīmējot šo vietu pilsētas un kultūras kartē. Apkārt viss mainījies, bet Raiņa piemineklis turas. Ir cerības uz šīs ārtelpas attīstību, sākot darboties Mākslas muzeja jaunajai pazemei un virszemei, kas tagad būs Raiņa drošā aizmugure. Spriežot pēc tā, cik atsaucīgi bija uzrunātie kolēģi, kori, Latvijas Radio, kas translēs 11. septembra lasījumu tiešraidē, es neesmu vienīgā, kas nevēlas zaudēt šo emblemātisko Dzejas dienu notikumu. Tieši tādēļ, ka tas ir radīts, nevis radies.
Attiecības ar Raiņa darbiem un personību dzejniekiem ir atšķirīgas, nenovienādojamas, nekāds vispārināms etalons nesanāks, izņemot mēroga izjūtu. Tik pretrunīgā cilvēkā var atrast visu gan cieņai, gan noliegumam. Kādam Rainis ir “19. gadsimta diletants”, tā ir frāze, kuru reiz dzirdēju un nekad neaizmirsīšu, un galvu tādai līdzi neklanīšu. Mani personiski daudz kas garlaiko šajā pasaulē, tikai ne Rainis, kurš ir tik skumjš un drosmīgs – kāda gan drosme bez šīm skumjām būtu iespējama.
V. L.: – Vai mūsdienu karavīram Namejs ir etalons, kāda kvalitātes zīme, uz kuru tiekties? Vai mūsdienu būvniekiem Rundāles pils arhitekti un cēlāji ir etaloni, kaut kāda kvalitātes zīme, uz kuru tiekties? Vai mūsdienu viedtālruņu izgudrotājiem Tomass Edisons ir paraugs? Noteikti – gan jā, gan nē!
E. M.: – Arī tagad ticu, ka Rainis pieņems jaunās dzejas paaudzes vārdu rotaļas un nopietnību, ka atrasties šajā laikā vismaz vienu stundu kopā ar pulka daudzajiem izdaudzinātajiem un mazāk suminātajiem, ieklausīties dzīvajā lasījumā – tā ir tradīcija ar garu nākotni. Ja esam izvēlējušies Raini par kvalitātes mērauklu, tad lai tā arī notiek caur laiku laikiem. Rīgai kā pilsētai dzejas mēraukla ir Čaks, Liepājai – Olafs Gūtmanis, Rēzeknei – Antons Kūkojs, Saldum – Māris Čaklais. Lai katrai pilsētai ir viens, kura atstātais dzejas trauks neiztukšojas. Lai Lubānai ir sava Broņislava Martuževa un Bikovai – Eva Mārtuža.
G. R.: – Mūsdienu dzejniekiem Rainis ir etalons varbūt vien tādā ziņā, ka… kurš gan negribētu būt tikpat slavens, cienīts un godāts? Kvalitātes ziņā Rainis nu jau ir “pārsists”. Bet nez vai Ziedonim būtu pa prātam, ja skolas bērnus reizi gadā dzītu pie viņa pieminekļa dzeju klausīties. Tieši tādas ir manas atmiņas par obligātajiem lasījumiem pie Raiņa, un tas bija tai pašā laikā, kad dzejnieki bija elki. Tāpēc ka pie Raiņa, tāpēc ka obligāti, tāpēc ka masā.
J. O.: – Manuprāt, veiksmīgi lasījumi pie Raiņa notika jau jau pagājušogad “Rīga 2014” nojumē. Tagad būs jāpaiet laikam, lai uz Raini atkal varētu paraudzīties tāpēc, ka viņš ir Rainis, nevis tāpēc, ka jubileja. Mūsdienu dzejniekiem gribētu vēlēt tiekties pēc Raiņa, arī Ziedoņa, Vācieša, Belševicas, Čaklā, Skujenieka, Bērziņa darbaspējām un intereses par dzīvi un literatūru, rakstīt daudz un pēc iespējas dažādos žanros.
A. E.: – Labi, ka šogad pasākums notiek galvenās Dzejas dienu programmas ietvaros. Redzēs, kā būs nākamgad, kad nebūs apaļa jubileja. Dzejniekiem ir savi etaloni, un tur neiztiek arī bez Raiņa, ne vien dzejas, bet personības kopsakarā. Piemēram, Veidenbaums man ir svarīgs drīzāk ārpus viņa dzejas, bet – zinot viņa dzeju. Uzreiz nevaru pateikt, vai ir kāda tauta, kurai nav savas literatūras vadzvaigznes.
– Kurus Dzejas dienu sarīkojumus apmeklēsiet kā klausītāji – vai arī gribētu apmeklēt, ja būtu laiks?
I. Z.: – Man ir laimējies, jo divos datumos, kuros varu būt klausītāja, ir sarīkojumi, kas mani interesē, tomēr nav laimējies, jo 10. septembra vakarā būs jāizvēlas starp koncertuzvedumu “Dagdas skiču burtnīcas” Pēterbaznīcā un lietuviešu dzejnieku lasījumu Nacionālajā bibliotēkā. Bet 13. septembrī gribu būt pie “Punctum” filozofiem, no kuru priekšlasījuma laikam gan būs atkarīgs, vai tas, ko turpat uz līdzenas vietas “NicePlace” Mansarda pajumtē sacerēs Kārlis Vērdiņš un Eduards Aivars, izrādīsies radīts vai remiksēts.
G. R.: – Apmeklēšu Kurzemes Dzejas dienu Saldū un jau piekto gadu pēc kārtas organizēju akciju “Sirds uz perona”, kuras mērķauditorija ir jaunieši. Viņi lasa dzeju dzelzceļa stacijās. Paši izvēlas, ko grib nolasīt, un paši lasa. Un tad gana labs izrādās arī Rainis. Es gribētu apmeklēt kādu no tiem pasākumiem, kuru reklāma vedina domāt, ka gaidāms kas svaigs – ne tikai dzejnieks pie mikrofona.
A. E.: – Man vienmēr gribējies apmeklēt ārzemju viesu lasījumus. Taču vēlos dzirdēt arī savējos.
E. M.: – Sekošu Rīgas ekskursantiem, dzejas un dzejnieku pastaigai, kuru vēl neesmu izbaudījusi.
– Ko no Dzejas dienām visvairāk gaidāt, dzejnieki / rīkotāji būdami?
I. Z.: – Gaidu spēka pieplūdumu, lai tiktu galā. Jo viegli nebūs.
V. L.: – Pēc izjūtām! Cenšos šādus pasākumus priekšlakus neieplānot, bet pieskaņot tos savām aktuālajām emocijām. Ja no rīta saule, ģērbju kreklu. Ja lietus, tad meklēju lietussargu. Vai arī vispār neizeju no mājām.
E. M.: – No Dzejas dienām gaidu toleranci. Kā smejies, tos labos laikus, ko nu jau gadus piecpadsmit piedāvā Eiropas Savienība, izdalot kvotas (piena, bišu, graudu). Lai dzejas dienu organizētāji izdala vienlīdzīgas kvotas gan klasiķos ierakstītajiem, gan mutīgajiem stipriniekiem, kas citus neatzīst, gan jaunajiem, kas bikli tver pirmās atsauksmes.
J. O.: – Dzejas dienām ir liels potenciāls kļūt par prominentu starptautisku festivālu, to īpaši varēja novērtēt pagājušogad, pateicoties papildu finansējumam “Rīga 2014” ietvaros. Ārzemju viesu lasījumos un jo īpaši sarunās pēc tiem rodas brīnumi. Joprojām pārāk pieticīga liekas ārzemju viesu un mūsu dzejnieku saziņa. Līdzīgi kā Prozas lasījumu viesu vakaros, arī Dzejas dienu ārzemju dzejnieku lasījumos klausītāju rindās ir neticami maz mūsu pašu dzejnieku. Literatūras tulkojumu izplatība lielā mērā ir atkarīga no savstarpējiem kontaktiem, un te neatņemama ir interese un rūpes par viesiem, bieži neizmantotās iespējas neformālā veidā vēstīt par mūsu literatūru un valsti.
Dzejas dienas Raiņa dzimšanas dienas zīmē
Jelgavā 10. septembrī plkst.16- 23 notiek vides dzejas sarīkojums ”Ēnas, atspulgi, nospiedumi”.
Raiņa dzimšanas dienā, 11. septembrī, Rīgā notiek divi sarīkojumi: plkst. 12 Dzejas pasts t/c Galerija “Centrs”, kā arī plkst. 17 dzejas lasījumi “Cilvēks un piemineklis. Raiņa piemineklim 50” Esplanādē.
Jūrmalā 11. septembrī plkst. 13 risināsies latviešu dzejas maratons pie Raiņa priedēm.
Daugavpilī Marka Rotko Mākslas centrā 11. septembrī plkst. 16 – sarīkojums “…par Daugavpili, mīlestību un Raini”, kurā atklās krājumus “Daugavpils dzejā” un “Dzejas dienas 2015”.
Saldū 12. septembrī no plkst. 11 līdz 18 risināsies Kurzemes Dzejas diena, kurā piedalās Liepājas, Ventspils, Talsu, Tukuma, Kuldīgas un Saldus puses dzejnieki.
