– Rucavas nometnē dzirdējāt divu dalībnieču sacīto, ka viņas esot “politiski naivas”. Vai šis politiskais naivums sabiedrībā nepiemīt pārāk daudziem, kuri arvien cer uz kādu leiputrijas solītāju baltā zirgā? 5
– Atkal pirms Saeimas vēlēšanām ir jauni veidojumi, kuri cer, ka vēlētāji uzķersies uz viņu āķiem. Ja cilvēki neies balsot, tad vieglāk piecu procentu barjeru sasniegt Repšem, Šleseram vai Sudrabai. Bet, ja ievēlēs politiski sadrumstalotu Saeimu, būs grūti izveidot kaut cik sakarīgu koalīciju. Labas izredzes Saeimas vēlēšanās “Saskaņas centram” ir tad, ja latvieši nebūs aktīvi un neies balsot, jo tad “Saskaņas” iegūtais svars procentuāli palielināsies. Nezinu, vai latvieši tādu situāciju uzskatītu par krīzi, jo ir latviešu politiķi, piemēram, no Zemnieku savienības, kuri labprāt ietu koalīcijā ar “SC”, un daļa no “Vienotības” arī būtu gatavi to darīt.
Pēc tā sauktās lietussargu revolūcijas izdevuma “The Economist” apskatnieks minēja, ka latviešu politika ir kā ķēķis, kur nav nekādu pavārgrāmatu, un vienīgais veids, kā kontrolēt procesu, ir dūmu signalizācija. Kad krāsnī kaut kas sāk piedegt, rodas dūmi un iedarbojas dūmu signalizācija. Kad sāk degt politikā, cilvēki iziet ielās un parāda, ka viņi nemaz nav politiski naivi.
Tas ir veids, kā novērst krīzes, taču nav veids, kā politiskajā ķēķī pagatavot labu ēdienu. Arī valodu referendumā cilvēki parādīja, ka viņi nav politiski naivi. Bet tas notiek brīžos, kad ir krīze un lieli draudi.
Ukrainas sakarā nevaru pateikt, vai mani vairāk baida tas, ko Putins dara, vai tas, ko Rietumeiropa nedara; un abi divi kopā ir diezgan indīgs maisījums. Jo tas nozīmē, ka Putins arvien vairāk var spiest tālāk tās robežas gan metaforiskā, gan aktuālā nozīmē un justies drošs. Bet nākamajos trīs mēnešos vēl daudz kas var notikt gan saistībā ar Ukrainu, gan daudz ko citu.
