– Kam šis referendums bija pārsteigums? 5
– Daudziem, arī man. Jo iepriekš tie, kas mēģināja saliedēt pretestībai, piemēram, tā sauktais krievu skolu “štābs”, neko īpašu nepanāca. “Štābs” klaigāja, bet likums par to, ka vidusskolās vismaz 60 procentu apmācības noritēs valsts valodā, tika pieņemts.
Nedomāju, ka visi tie, kuri balsoja par krievu valodu kā valsts valodu, ir tūliņ norakstāmi kā nelojāli latviešu tautai. Bet referendums iedeva jaunu dzīvību opozicionārajam kodolam – gan Ždanokai, gan “Saskaņas centram”, gan neformālajām grupām, kas daļēji finansētas no Krievijas un daļēji tepat no kaut kurienes izrāpojušas.
No vairākiem avotiem secinu, ka tagad vairāk nekā agrāk ir jūtams prokrievisks vilnis.
– Sakot “tagad”, jūs domājat – pēc Krimas notikumiem?
– Tas sākās jau agrāk, un šie notikumi ir tikai to pastiprinājuši. Bet valodas politikā atkal ir drusku tāds juku laiks, nav vienprātības arī valdībā. Daži grūž uz priekšu ideju, ka vajadzētu pāriet tikai uz mācībām valsts valodā, bet tur ir vēl pretestība.
Labi pazīstu divas profesores – Inu Druvieti un Vinetu Poriņu, ar abām esmu daudz diskutējis par valodas politiku. Vineta Poriņa iestājas par to, ka lēnām, bet sistemātiski jāiet uz apmācībām latviešu valodā. Iemesls nav pat jautājums par to, vai bērni labāk iemācīsies latviešu valodu, bet gan par krievu skolām piemītošo ideoloģiju vēstures mācīšanā. Ja skolās runā nevis par okupāciju, bet gan “par tā saucamo okupāciju”, tā ir politiska ietekmēšana.
