– Ko mācāt studentiem Austrālijā? 5
– Politikas zinātni, arī filozofiju. Pēc daļējas aiziešanas pensijā esmu viesprofesors vienā Melburnas un vienā Sidnejas universitātē. Doktora grādu ieguvu Melburnas universitātē par pētījumu, kas bija veltīts valodas politikai Austrālijā. Pēc Otrā pasaules kara tika uzskatīts, ka visi, kas ierodas, tūliņ asimilēsies austrāļu sabiedrībā. Vienā ziņā tas ir noticis, mums ir daudz jaunu, lojālu pilsoņu, jo Austrālijas pilsonību iegūt ir diezgan viegli, bet, no otras puses, cilvēki saglabājuši arī savu dzimto valodu. Valdība atbalsta radioraidījumus daudzās valodās, un skolās māca ļoti dažādas valodas.
Esmu sekojis līdzi, kā valodas politika veidojas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.
– Kā vērtējat divos gadu desmitos notikušās pārvērtības?
– Pēc padomju tautas skaitīšanas datiem, 1989. gadā Latvijā tikai 20 procenti no cittautiešiem runāja latviski. Bija nepieciešams liels darbs, lai panāktu, ka vismaz publiskajā sfērā latviešu valoda ir valsts valoda ne tikai de iure, bet arī de facto. 1991. gadā te bija ļoti liels nelatviešu skaits, un tas nozīmēja, ka bija ļoti grūti pārmaiņas ieviest ātri. Daudzās krievu skolās strādāja mācībspēki, kuri neprata latviešu valodu, un tāpēc uzreiz taisīt lielu lēcienu nevarēja.
Latvijā bieži esmu dzirdējis cilvēkus sakām – valdība jau tikai smuki runā, bet neko nevar panākt. Bet tā nav, pēdējā tautas skaitīšanā parādījās, ka ļoti liels skaits cittautiešu saprot latviešu valodu un ir pamatīgi sarucis to skaits, kuri latviski nerunā. Un, lai gan vēl turpina pastāvēt krievu skolu sistēma, to absolventi latviešu valodu prot un var bez grūtībām iestāties universitātēs. Tas ir panākums. Esam pieraduši, ka cilvēki aizbrauc uz Vāciju un iemācās vācu valodu, jo tā ir liela valoda vai angliski runājošās zemēs iebraucēji mācās angļu valodu. Taču Latvijā esam panākuši, ka cilvēki, kam mātes valoda ir liela valoda, ir iemācījušies otru valodu. Tas ir panākums, arī vērtējot uz pasaules fona, bet, protams, tas vēl nav pilnīgs.
Otra lieta, ka daļai krievu pretestība pret Latvijas valsts valodu kļuvusi par simbolisku cīņu. Krievija vienmēr uzbrūk Latvijai divu iemeslu dēļ – ka nav automātiski piešķirta pilsonība visiem un ka krievu valoda te nav valsts valoda. Tā kā daudzi krievi sāka runāt latviski, ļoti daudzi ieguva Latvijas pilsonību, tad dažiem Maskavas līnijai sekojošiem krievu līderiem ilgu laiku bija grūti rast efektīvus ietekmēšanas veidus. Bet, izmantojot ļoti liberālu likumu par referendumu, Lindermans un citi panāca, ka notika valodas referendums. Tas bija liels šoks visiem tiem, kuri domāja, ka minoritāšu jautājums kaut cik izsmelts.
