Latvieši dzina matus, leiši raudāja… 20 gadi kopš spilgtākās uzvaras Latvijas basketbolā 4
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien apritēs 20 gadi kopš spilgtākās uzvaras Latvijas basketbolā otrās neatkarības laikā – Eiropas čempionātā Turcijā latvieši ar 94:76 saplosīja tobrīd trīs olimpiskās bronzas kaklā kārušos lietuviešus, pirmo reizi iekļūstot ceturtdaļfinālā.
Beidzot normāls centrs
2001. gadā Eiropas čempionātā pirmā daļa risinājās triecientempā, četrus mačus izspēlējot četrās dienās.
Latvija sāka ar sīkstu zaudējumu mājiniekiem (82:85), sagrāvi pret Spāniju (77:106) un uzvaru pagarinājumā pār Slovēniju (99:93), kas ļāva iekļūt otrajā kārtā. Lietuvieši ar septiņiem 2000. gada olimpiādes medaļniekiem sastāvā uzvarēja Ukrainu un Izraēlu, bet grupu turnīru pabeidza ar zaudējumu Francijai.
3. septembra vakarā Ankarā Latvijas un Lietuvas mačā pēc līdzīgas pirmās ceturtdaļas (20:20) otrajā latvieši pārņēma iniciatīvu (25:15), otrajā puslaikā neļaujot Lietuvai atdzīvoties. Latvijas izlase meta precīzāk no visām pozīcijām, īpaši izceļoties tālmetienos – 14 no 22 jeb 63%.
Ainaram Bagatskim 25 punkti, Robertam Štelmaheram un Raimondam Migliniekam pa 16, Uvim Helmanim – 15, Kasparam Kambalam – deviņi, Aigaram Vītolam – astoņi. Māris Ļaksa pievienoja trīs punktus, Arnis Vecvagars – divus. Atpūtas minūtes Raimondam Migliniekam deva Edmunds Valeiko. Pavisam īsu brīdi laukumā pabija Kaspars Cipruss un Raitis Grafs, bet Kristaps Valters laukumā nedevās.
“Latvijas un Lietuvas attiecības basketbolā šai spēlei piesit citu garšu, manā izlases karjerā – varētu teikt, ka spilgtākais mačs,” atzīst Štelmahers.
“Labi atceros leišu bezcerību, viņi panikā mēģināja atrast variantus gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Pēdējās piecās minūtēs nesaprata, ko darīt, mēs tik un tā neatkāpjamies, esam agresīvi, iemetam. Beidzot mums bija parādījies centrs un varējām spēlēt normālu basketbolu. Leišiem pirms tam labi viss sanāca, bet mēs bijām ātrāki, precīzāki un ar lielu gribasspēku. Tajā spēlē bijām gatavi uzvarēt.”
Atgriežoties vēl mazliet tālākā pagātnē – kvalifikācijas turnīru latvieši sāka nepārliecinoši, pirmajos trijos mačos piedzīvojot divus zaudējumus (Ungārijai un Anglijai), beigās gan ar bilanci 6–4 grupā iegūstot otro vietu aiz Horvātijas un pēc viena čempionāta izlaišanas atgriežoties uz lielās skatuves.
Ilgus gadus groza apakšā Latvija nebija bīstama, bet ar Kambalas ienākšanu situācija mainījās zibenīgi. Izlasē viņš debitēja nedēļu pirms Eiropas čempionāta, vidēji mačā guva 19 punktus, un, kas vēl nozīmīgāk, atbrīvoja rokas komandas ārējai līnijai.
“Svarīga spēle – ja uzvaram Lietuvu, tiekam ceturtdaļfinālā. Visi bijām koncentrējušies un labi spēlējām,” atceras Kaspars.
“Tā bija mūsu diena, visi cīnījās, komfortabli aizgāja. Man personiski Raimonds Miglinieks bijis labākais saspēles vadītājs – spēlējām “pick and roll”, un es tik liku iekšā, lai gan tieši pret Lietuvu neko daudz nesametu. Mums pašiem šī uzvara nebija pārsteigums, bet, protams, ļoti priecājāmies.” Latvijas izlasi vadīja Armands Krauliņš.
Izraustīja aizsardzību
“2001. gadā mūs neuztvēra nopietni, bet mēs nevienu nerespektējām – pret visiem gājām uzvarēt,” saka Raimonds Miglinieks.
“Negribas tā teikt, un tomēr – pirmajā mačā turkus neļāva uzvarēt tiesneši. Grupā arī spāņi un slovēņi, kam nopietns sastāvs.
Nevarēja ļaut zaudēt latviešiem, tad čempionāts mājiniekiem varēja beigties pēc grupu spēlēm.
Visi lietuvieši pārstāvēja lielus klubus, latvieši tobrīd nespēlēja tāda kalibra komandās, lai gan es ar Polijas “Slask” Eirolīgā cīnījos sekmīgi.”
Viņš atminas, kā preses konferencē sēdēja pie viena galda ar Šarūnu Jasikeviču un pār kolēģa vaigiem bira asaras. Leišu zvaigzne aizmeta garām visus septiņus tālmetienus, komandā bija izcilie spēlētāji Sauļus Štombergs, Ramūns Šiškausks, Gintars Einiķis, brāļi Žukauski, Rims Kaukēns.
Uvis Helmanis norāda, ka Jons Kazlausks pēc čempionāta atkāpās no Lietuvas izlases galvenā trenera amata un paņēma pauzi no lielā basketbola:
“Mēs visu turnīru ļoti labi spēlējām uzbrukumā. Kaspars zem groza plosījās, un pretinieki turnīra gaitā uzmanību sāka koncentrēt uz viņu, jo viens pret vienu visus apspēlēja. Tas perimetram atraisīja rokas. Pirms vairākiem gadiem paskatījos to spēli, Jasikēvičs plātīja rokas, kā mēs no āra terorizējām.
Nebija nekādas speciālās viltības, spēlējām ļoti vienkārši, bet zinājām, ko darām. Droši vien puse uzbrukumu bija “pikenrols” ar Kambalu un tālāk viss izrietošais.
Kaspara jauda bija pārsteigums ļoti daudziem, arī mums pašiem. Tad viņš vēl nebija dabūjis tādu uzmanību un slavu, ar citu atdevi spēlēja.”
Uvis uzsver arī saspēles vadītāju Miglinieka, Štelmahera un Edmunda Valeiko veikumu. Katrs pilnīgi atšķirīgs, bet ar rokām un prātu savilka komandu.
“Mums komandā bija daudz labu metēju, bet līdz tālmetienam ir jātiek. Lietuviešiem vajadzēja apakšā pievērst uzmanību Kambalam, mums bija agresivitāte – caurgājieni, piespēles, caurgājieni. Viņi netika galā, otrais un trešais numurs garāki, bet ar ātrumu izraustījām un kārtīgi netika klāt,” skaidro Štelmahers.
Latvijas izlasei čempionātā otrs rādītājs tālmetienos (45%) aiz Grieķijas (47,1), bet nākamie turki jau patālu (37,5).
Pasaule iet latviešu pēdās
Latvieši pirms spēles vienojušies uzvaras gadījumā nodzīt matus, un Kaspars Kambala viesnīcā ņēma rokās savu matu mašīnīti, atstājot komandas biedrus bez matiem.
Visi gan uz šo akciju neparakstījās. Pašreizējam Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretāram Kasparam Ciprusam tobrīd bija 19 gadi, spēlē pret Lietuvu laukumā izgāja uz divām minūtēm. Viņš atminas, ka ar Kristapu Valteru sēdējuši un priecājušies par katru komandas grozu, emocijas neaprakstāmas.
“Tajā laikā smējās, ka Latvija ir tālmetēju komanda – ja krīt, tad iet, ja nekrīt, tad neiet, bet izrādījās, ka paredzējām basketbola nākotni – tagad tālie pustālie vispār neeksistē, arī tad mūsu spēles zīmējumā nebija piekopti. Tagad Goldensteita un citas komandas NBA iziet uz tālmetieniem. Mēs varējām uzvarēt leišus tad, ja katrs nospēlē labāko maču, viņiem varbūt kāds nesakoncentrējās. Kaspars Kambala bija tumšais zirdziņš un dominēja,” stāsta Cipruss.
Pēc mača bijusi pasēdēšana, pārlidojums uz Stambulu un ceturtdaļfināls pret Dienvidslāviju. Kas ar Latviju izdarīja to pašu, ko mēs ar Lietuvu, turklāt jau no pirmajām minūtēm – fenomenāla precizitāte (spēlē 3 p. 17/29) un zaudējums bez variantiem (78:114). Viņi arī kļuva par čempioniem.
Turpinājumā vēl Latvija atzina Krievijas pārākumu (81:99) un sīksts zaudējums Horvātijai (91:93). Beigās astotā vieta, kas otrās neatkarības laikā bija izlases labākais rezultāts līdz pat 2015. gadam, kad tika atkārtots, bet pārspēts divus gadus vēlāk ar piekto vietu.
“Mums bija jāspēlē virs savu spēju robežas, ko izdarījām pret Slovēniju, vēl labāk bija pret Lietuvu. Pelnrušķītes stāsts kaut kad beidzas, mums tas notika ceturtdaļfinālā.
Pret krieviem nevarējām savākties.
Mēs tikai augām kā basketbols, šobrīd uzskatām, ka katrā spēlē jāuzvar, tajā laikā bija daudz citādi,” uzsver Cipruss.
“Pēc tam, spēlējot un trenējot Lietuvā, bieži dzirdēju atsauksmes par šo spēli. Nākamo čempionātu viņi gaidīja kā lielāko revanšu, presei teica, ka tā bijusi neveiksme, sakritība, Zviedrijā uzvarēsim ar 20 punktiem, bet izrāva uzvaru ar laimīgu Arvīda Macijauska metienu no laukuma stūra ar atsitienu pret vairogu,” norāda Roberts Štelmahers. 2003. gadā Lietuva kļuva par Eiropas čempioniem.
