“Mucā ripoju no kalna, noskuvu māsai matus” – latvieši dalās bērnības nedarbos, par kuriem mūsdienās daudzi šausmās saķertu galvu 52
Šajā rakstā piedāvājam pakavēties atmiņās un atminēties savus bērnības nedarbus. Diskusiju sociālajos tīklos aizsācis kāds tērzēšanas platformas “X” lietotājs, kurš uzdevis citiem pavisam vienkāršu jautājumu – ko jūs bērnībā esat izdarījuši tādu, par ko mūsdienās visi saķertu galvu un/vai sauktu policiju?
Ko TU bērnībā esi darījis tādu par ko mūsdienās visi saķertu galvu un/vai sauktu policiju?
— Miņins 🏴☠️ (@juris_8) July 23, 2024
Viena no komentāru autorēm atklāj, ka no apmēram 15 metrus augsta bērza galotnes lēkusi lejā pa zariem, atlaižot rokas un pieķeroties pie nākamā, līdz nonākusi lejā. Vēl kāds atklāj, ka saplūcis sauso zāli un aiz šķūnīša to dedzinājis. Kad ieradušies ugunsdzēsēji, tad prieks par paveikto beidzies.
Ieraksta komentētāji bijuši ļoti atklāti, daloties savās atmiņās par bērnību un nedarbiem, par kuriem lasot daudziem var ieplesties acis. Ieskatāmies!
“Gājām bērnu kompānija (māsīcas/brālēni) vieni no omes mājas uz ezeru (5 km). Pieaugušie zināja, ļāva. Es tur biju vecākā 12-14 g.v., pārējie – jaunāki. Vizinājāmies ar laivu, laiva apgāzās, es dabūju ar koka airi pa muguru. Biju droša, ka visi krastā netiksim. Tomēr dzīvi esam.”
“Pusnaktī vazājos pa kapiem ar draugiem.”
“Gājām uz mežu, kur bija palikuši kara laika lādiņi, meklēt un rakt nūdeles (tādi gari, pelēki kociņi. Nezinu gan, kur tādi tika izmantoti), ko ietinot follijā un aizdedzinot, kūpēja uz velna paraušanu. Iemācījāmies arī taisīt molotova kokteiļus.”
“Es metu šampanieša pudeles pa logu uz mašīnām, un pieturā metām cilvēkiem uz galvas plastmasas maisiņus ar ūdeni. Stulbi! Piekrītu.”
“Oi…Stroikās celtniecības patronu un citu lietu ņemšana (čaļiem kājās trāpīja patronu šķembas), mājās atnākšana vēlos vakaros no futbola spēlēšanas (8-12gadi, ap 22-23 mājās), “kariņš” starp latviešiem un krieviem (akmeņi, utt), pēc tam visi spēlējām kopā futeni…”
“Uzpasēju kandžas aparātu, kamēr vecmamma pa kūti.”
“Ikšķilē pavasarī uz ledus gabala braucu līdz pilsdrupu salai un no turienes uz dambja galu. Ja ledus gabals saka grimt vai lūzt, tad pārlēcu uz cita. Ja iegāzos ūdenī, tad krastā kurināju ugunskuru lai izžāvētu drēbes, jo slapjš mājās nākt baidījos.”
“Lauki. Rudens tumsa. Ar roku rakstītu zīmīti eju uz 3 km attālo veikalu pēc cigaretēm. Auklītei. ”
“Mucā ripoju no kalna – autoceļš P121. Noskuvu māsai matus! Dedzināju kūlu – jāņtārpiņi gāja bojā.”
“Rajonā ar maisiņu pacēlu svaigas suņu kakas, un tad to maisiņu ar visu spēku metu pret dzīvokļu logiem.”
“Ar draudzeni tumsā vilkām pāri ielai baltu diegu auto lukturu augstumā. Kad auto brauc, tas izskatās kā trose un strauji bremzē. Pašas tupējām blakus krūmos un ķiķinājām. Darījām to regulāri, reiz gan atrāvāmies no šofera pa ausīm. Vecāķi, Zvejas iela, 80gadu beigas.”
“Sēdēju ķirša galotnē kā strazds, kaut ko drusku padedzināju bet bez sekām, un patika vazāties pa mežu, meklējot alas un bebru aizsprostus, ko paārdīt. Kā no rīta aizgāju, tā tik vakarā biju mājās.”
Atskatoties uz šiem stāstiem, redzam, ka bērnības nedarbi un palaidnības kļūst par neaizmirstamām atmiņām. Lai arī daži no šiem stāstiem var šķist šokējoši vai nepieņemami, tie atklāj laiku, kad pasaule bija citāda un bērnu iztēlei nebija robežu. Tomēr ir vērts atcerēties, cik svarīga ir drošība un kādas sekas var būt šķietami nevainīgiem nedarbiem. Galvenais ir atrast līdzsvaru starp drošību un bērnības priekiem.
