V. Krustiņš: – Bet vai zinātniski nepieciešami un loģiski ir pārskatīt, kā šādas grāmatas turpmāk rakstīt? Dažiem autoriem pārmests, ka viņi neesot pietiekami moderni. Teikts, ka vajadzīgs “principiāli jauns” skatījums uz vēsturi. Ko tas nozīmē, kas ir tas jaunais, ko tie vecie, nopelniem bagātie tradicionālisti nevar ieviest? 10
– Tas vispirms ir plašāks skatījums. Vēsturnieks Guntis Zemītis to konsekventi cenšas īstenot – skatīties uz Latviju ne tikai pēdējo simt gadu rakursā, bet raudzīties astoņsimt gadu griezumā, kopš hronikas mūs identificē kā tādu teritoriju ar savām tautām, sīktautām un pēc tam ar latviešu tautu. Tas ir viens no jaunajiem skatījumiem, kas jau daļēji, bet ne konsekventi ir krājumā ieviests.
Otrkārt, mums ļoti pietrūkst skatījuma ne tikai Latvijas mērogā, bet visas Baltijas jūras reģiona mērogā un Rietumu–Austrumu sakaru mērogā. Tas ir, mums ļoti labi jāzina, kā ir attīstījusies Igaunija, Lietuva, kā ir attīstījusies Somija (kas bija arī cara Krievijas sastāvdaļa, kaut autonoma), – skatīties salīdzinošā jeb komparatīvā aspektā. Diemžēl sakari starp Latvijas un šo valstu vēsturniekiem ir stipri vājinājušies. Līdz 1990. gadam kopējais Baltijas jēdziens bija daudz spēcīgāks. Pasaulē Latviju pazīst maz, tāpat kā Lietuvu un Igauniju, visas tās traktē par kādas kopējās Baltijas sastāvdaļām, un gan Baraks Obama, gan citi politiķi runā par Baltijas valstīm. Igaunija būtu tā kā “Baltijas tīģerēns”, kas izrāvies uz priekšu.
Treškārt, pārāk maz Latvijas vēsturē esam pievērsuši uzmanību mazākumtautību devumam, pirmkārt Baltijas vācu devumam, muižu kultūrai. Mūsu kulinārija, nacionālie ēdieni lielā mērā ir Baltijas vācu ēdieni, kuru receptes caur muižu kultūru esam pārņēmuši, – Kurzemes stroganovu u. tml. Senie latvieši gaļu ēda diezgan maz. Galdā bija putras, piena ēdieni, zirņi.
