D. Kokareviča: – Kad jūsu pieminētajā konferencē klausījos Kārinas Pētersones uzrunu par sasniegto kultūrā un arī citās jomās, domāju, ka mēs diemžēl bieži aizmirstam ar to lepoties. 10
– Esam spējīgi daudz padarīt. Gribētu sacīt, ka Latvijas kultūra ir labāka par mūsu valsti – mūsu dziedātāju, koru, diriģentu, komponistu sasniegumi ir atzīti pasaulē. Esam kultūras lielvalsts, un ar to ir jālepojas.
Vēlos uzteikt jūsu avīzi, ka jūs par to, ar ko jālepojas, rakstāt daudz vairāk nekā citas avīzes, kas pārāk bieži akcentē uzmanību uz mūsu valsts negācijām.
Varam būt lepni uz Latviju. Bet reizē mums ir jābūt kritiskiem, sevišķi pret valsti, sevišķi arī pret sabiedrību un sevišķi pret sabiedrības eliti.
Diemžēl sabiedrības elite, kas savulaik izkaldināja Latvijas intelektuālo neatkarību, ir daudzreiz izkauta vai bijusi spiesta emigrēt.
Tagad veidosim krājuma “Latvieši un Latvija” angļu un krievu valodas versiju. Konferences diskusijā radās jautājums, kas to lasīs. Vai lasīs akadēmiskās vides pārstāvji vai mūsu ļoti daudzie izceļotāji, vai plašāka inteliģence?
Jāuzrunā pasaule par mūsu mezglupunktiem. Pareizi diskusijā kāds no runātājiem teica, ka nav jārunā tik daudz par pagātni, cik par tagadni. Un ko mēs tagadnē redzam? Vispirms redzam Latviju kā veiksmes stāstu iziešanā no krīzes – tas varbūt ir pareizi, bet ar taupīšanu vien nevar panākt sabiedrības augšupeju. Ir jāattīsta arī ražošana, jaunās tehnoloģijas, zinātne, augstākā izglītība, ir jābūt izglītotai tautai ar nākotnē vērstu skatu.
Jārunā par demogrāfiju, ka mūsu dzimstība joprojām ir ārkārtīgi zema. Latviešu skaits 20. gadsimta beigās ir bijis mazāks par latviešu skaitu 19. gadsimta beigās, un šajā ziņā cita tāda gadījuma Eiropas tautu vidū nav. Pirmais pasaules karš izkāvis cilvēkus, tāpat Otrais pasaules karš, ir bijušas bēgļu gaitas, emigrācija un arī diezgan liels pārtautošanās process. Jauktās laulības padomju laikā, it sevišķi Latgalē, vairāk sliekušās krievu virzienā.
Tas plāns, ko bijām uzstādījuši krājuma veidošanā, ir valsts pētījumu programmas “Letonika” plāns, un kolēģis akadēmiķis Tālavs Jundzis vēlējās iesaistīt galvenokārt tos cilvēkus, kas strādā “Letonikas” programmā. Bet ir daudz jaunu spirgtu spēku, vēsturnieku, kuri nestrādā nekādās programmās, bet strādā muzejos un varbūt, lai nopelnītu iztiku savai ģimenei, brauc uz Norvēģiju kokus cirst. Arī viņu domas ir jāņem vērā, arī viņi jāiesaista. Arī par sociālām problēmām jārunā un par to, ka Latvija pašreiz ir pēdējā vietā starp trim Baltijas valstīm. Bet 1990. gadā tas tā nebija. Kāpēc izveidojies stāvoklis, ka izmisīgi cīnāmies, lai nepaliktu ES valstu vidū beidzamā vietā kopā ar Bulgāriju un Rumāniju? Pēdējā laikā ir bijis pārāk daudz likstu. Bet no tām visām latvieši ar savu sīkstumu izķepurosies.
