V. Krustiņš: – Mums prieks, ka tieši mūsu apgāds nesen izdeva Alfrēda Bērziņa grāmatu “Labie gadi”. 10
– Vērtīga grāmata. Varbūt tā ir tendencioza – “Labie gadi”, ne visi tos atzīst, bet es domāju, esat izdarījuši labu darbu. Pazinu Bērziņa meitu, un Bērziņš arī atbalstīja manu tēvu centienos dibināt Veselības veicināšanas biedrību.
Vēl jāievēro apstāklis, ka latvieši un igauņi bija divas tautas, kuras uznāca uz vēstures skatuves bez īpašām valstiskuma tradīcijām – tādā ziņā, ka ne latviešiem, ne igauņiem nekad nav bijis vienota valstiskuma. Viņi daudzus gadsimtus attīstījušies zem svešām varām atšķirībā no lietuviešiem, kuriem tāds valstiskums kādreiz ir bijis un līdz ar to atzīšana nāca vieglāk.
Mēs ar visu savu simtgadu ceļu esam pierādījuši, ka esam valstiskuma cienīgi. Vienīgi satrauc, ka necienām savu valsti un valsts prestižs latvieša acīs nav tik liels, kā tam vajadzētu būt. Tieši valsts prestižs – es nerunāju par valdības vai parlamenta prestižu, tur var būt visādi cilvēki – bet savas valsts prestižs mums jānotur! Nedrīkst būt spēkā teiciens “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti”. Tas noved pie tikumiskas erozijas ar visām pārējām sekām.
Uzsvēršu vēlreiz: latvieši savu valsti ir pelnījuši, un es ļoti ceru, ka nākamajos simt, divsimt gados šī valsts tiks noturēta, kaut arī tā būtu kādās savienībās iekļauta vai neizbēgami globalizācijai pakļauta. Un ka tiks noturēta kā nacionāla valsts.
Bet reizē man šķiet, ka šai valstij ir jābūt arī multikulturālai. Mazākumtautībām ir jādod tiesības izpausties, un viņu devums ir jāatzīst.
Krājuma “Latvieši un Latvija” 2. sējumā, ko sastādījuši profesors Vasks un profesors Zemītis, ir patiešām pašreiz ļoti moderna ideja – par Latvijas valstiskuma saknēm, kas iesniedzas ļoti tālā senatnē. Tur kā Latvijas valstiskuma elementi raksturoti seno baltu un Baltijas somu mazvalstis, tās teritorijas, kuras apdzīvoja lībieši, zemgaļi, kurši, letgaļi un sēļi. No piecām nosauktajām Latvija veidojās pamatā letgaļu teritorijās. Tie nav tikai tagadējie latgalieši, bet lielā mērā vidzemnieki, arī Latgales iedzīvotāji, kuriem tad pievienojās pārējie. Ne daudzas no šīm senvalstīm bija izaugušas līdz mazvalsts līmenim – tāda bija Zemgale, zināmā mērā Jersika, Tālavas valsts, kaut kādā mērā kuršu Lamiķina valsts, lībiešu Kaupo. Tās vēl nebija strukturējošas valstis tajā laikā, kad iebruka vāci. Te nonākam pie vācu lomas Latvijas vēsturē. Te var atzīmēt ļoti daudz negatīva, par ko raksta jau Pumpurs, jaunlatvieši, sākot ar Merķeli, kurš pirmais rakstīja par septiņsimt verdzības gadiem.
Moderni būtu atteikties no šīs septiņsimt verdzības gadu koncepcijas un skatīties, ka mūki, daļēji arī krustneši ienesa jaunas idejas un jaunas tehnoloģijas no Rietumiem. Mūra arhitektūra, piļu būvniecība – tā tomēr notika vāciešu vadībā. Šīs pilis sargājam kā mūsu senatnes liecības. Somijā ir teiciens: “Viss, kas ir izveidots uz Somijas zemes, pieder somu tautai.” Un mēs esam šo liecību mantinieki, kaut arī tās varbūt ir bijušas mūsu senčiem nepatīkamas liecības. Katrā ziņā Livonijas konfederācija bija tāds veidojums, kas latviešus un igauņus kopumā, no vienas puses, pasargāja līdz 1558. gadam no Moskovijas invāzijas un, no otras puses, pasargāja arī no leišu invāzijas, jo, ja tā būtu notikusi, nebūtu labvēlīgu apstākļu patstāvīgas baltu tautas attīstībai un mēs tagad būtu lietuvieši.
Ļoti augstu vērtēju Kurzemes hercogvalsti, kas bija pirmais pusvalstiskais veidojums. Rundāles pils ir tā laika mantojums. Noliecu galvu Imanta Lancmaņa priekšā, jo nekad Rundāles pils nav bijusi tik spoža kā tagad.
Latvieši ir pratuši adaptēt svešās ietekmes un izveidot brīnišķīgas lietas. Tas ir nopelns, kas saistīts ar latviešu mentalitāti, sīkstumu un ar latviešu spēju novērtēt kultūru. Bet reizē par Rundāles pili jāteic, ka Latvijas valsts tajā ir ielikusi ārkārtīgi maz. Ja Lancmanim nebūtu atbalsts sākumā no padomju kultūras ministres Furcevas, vēlāk no Ināras un Borisa Tetereva fonda un nebūtu paša Lancmaņa un viņa kundzes neizsīkstošās enerģijas, tad Rundāles pils netiktu atjaunota savā spožumā.
