D. Kokareviča: – Diezgan savdabīgi izteikumi bija viena žurnāla diskusijā, ka esot “jādekonstruē ideja par Latvijas valsts projekta nenovēršamību”. 10
– Par Latvijas valsts dibināšanu 1918. gada 18. novembrī jāteic, ka šai dibināšanai labvēlīgus apstākļus pavēra Pirmā pasaules kara sekas. Karš bija briesmīgs Latvijai, un tik briesmīgu likteni kā tajā laikā latvieši nav neviena cita tauta piedzīvojusi. Ļoti prāva daļa bija izceļojusi bēgļu gaitās uz austrumiem, ap 800 000 bija aizbraukuši, rūpniecība bija evakuēta, un ražošana nepastāvēja.
Latvijas valsts dibināšanu noteica trīs apstākļi. Pirmkārt, sabruka četras impērijas, no kurām divu – Krievijas un Vācijas – impēriju sabrukšana mūs skāra tieši, un radās tik labvēlīgi apstākļi, lai latvieši kā pamatnācija varētu prasīt ne tikai autonomiju Krievijas ietvaros, bet prasīt neatkarību. Otrkārt, latviešu vairākums tomēr bija gatavi aizstāvēt proklamēto valsti. Bija brīvības griba, kas sevišķi izpaudās pēc Cēsu kaujām un pēc Bermonta sakāves. Šie divi notikumi bija izšķirīgie, kas noskaņoja latviešu vairākumu par pilnīgu neatkarību no svešām varām.
Trešais apstāklis, ko neesam pietiekami ievērojuši, – latviešiem jau bija izveidojusies tehniskā un intelektuālā elite. Ja nebūtu izglītotu latviešu – juristu, politiķu, zinātnieku, skolotāju, agronomu, ierēdņu un tamlīdzīgi, tad Latvija kā nacionāla valsts vienkārši nebūtu varējusi izveidoties. Viņi vai nu bija uz vietas, vai saradās atpakaļ no Krievijas.
Šie trīs faktori padarīja Latvijas valsti par reālu un par dzīvotspējīgu. Tas, kas notika 20 gados, līdz 1940. gadam, bija brīnums. Latvieši ar savu sīkstumu, ar labākajām rakstura īpašībām panāca, ka šī valsts izveidojās un, piedodiet, izveidojās straujāk un labvēlīgāk, nekā tas ir noticis pēdējos 25 gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Latviešiem sava valsts bija vajadzīga, un viņi to apzinājās.
Atcerēsimies, ko izdarīja “VEF”. Runājam par Valteru Capu un “VEF” “Minox”. Caps bija Rīgā dzimis ebrejs, vēlāk fotogrāfa māceklis Igaunijā. Tur viņa izgudrojumu nepieņēma, bet Rīgā “VEF” vadība pieņēma šo izgudrojumu un to izstrādāja, dizainu veidoja “VEF” dizainers Ādolfs Irbītis.
Reti kura tauta varējusi 20 gados pēc savas neatkarības iegūšanas uzcelt tādus nacionālos simbolus, kā, piemēram, Brāļu kapi un Brīvības piemineklis. Tika uzcelta Ķemeru sanatorija un balneoloģija attīstījās jau starptautiskā līmenī.
Tā ka Latvijas valsts bija ļoti veiksmīga.
Esmu daudz rakstījis par Jāni Čaksti un Konstantīnu Čaksti. Jāņa Čakstes vārds ir atrodams izdevumā par ievērojamākajiem 100 demokrātiem. Tomēr, ja 1918. gada 18. novembrī nebūtu bijis Kārlis Ulmanis kā Ministru prezidents, tad diez vai Latvijas valsts būtu tādā veidā nodibinājusies. Viņš bija amerikānisks cilvēks, mācījies Vācijā un Amerikā, tur strādājis, un viņam bija dūša ar plikām rokām tvert nātres.
Manā arhīvā ir saglabājusies Kārļa Ulmaņa pašrocīgi rakstīta pateicība manam tēvam par ārstēšanos Stradiņa slimnīcā 1933. gadā un viņa grāmatzīme. Tā ir ļoti skaista un zīmīga – tajā redzams arājs, kas lasa grāmatu, – latvieši kā zemniektauta, kas reizē izglītojas.
Mana mamma bija krieviete. Viņa saglabāja rozi, ko viņai pasniedza Kārlis Ulmanis.
