Latvieša Rolanda mājupceļš no Peru: LIELĀ Britānija un mazā Latvija… 0
Sveika, Eiropa! 31. marta rītā, nosēžoties Londonas Getvikas lidostā, pēc vairāk nekā piecu mēnešu prombūtnes varēju uzgavilēt, ka esmu atgriezies dzimtajā kontinentā. Ne tāpēc, ka tik ilgi biju projām, bet tāpēc, ka beidzot esmu ticis ārā no drastiskā karantīnas režīma Peru.
Piecas dienas kopš bloga iepriekšējās sadaļas aizritēja emociju mikslī. Pirmkārt, aizvien striktāk noteiktās karantīnas dēļ. Pēdējās Kusko pavadītajās dienās mani pat negribēja laist ārā no viesnīcas. Darbiniekus var saprast – ja mani pieķertu karantīnas likumu pārkāpšanā, viesnīcai draudētu nepatikšanas. Bet pastaigāties vismaz stundiņu dienā – tas šķita minimums, lai esošajā stāvoklī saglabātu vēsu galvu. Ja nāktos palikt Kusko ilgāk, viesnīcu acīmredzot būtu mainījis pret apartamentiem, kur par dienas plānu nebūtu jāatskaitās.
Peru cīņu ar koronavīrusu uztver ļoti nopietni. Dažkārt ielās varēja manīt kombinezonos tērptus vīrus, kas veica vides dezinfekciju. Pēc incidenta “Pariwana” hostelī, kur diviem britu tūristiem tika konstatēts vīruss, tā iemītnieki tika ievietoti karantīnā, bet iela, uz kuras atrodas hostelis – slēgta. Manīju, ka no kustības atdalītas vēl vairākas ieliņas, uz kurām acīmredzot bija fiksēta inficēšanās ar bīstamo vīrusu.
Īsi pēc astoņiem vakarā varēja dzirdēt policijas mašīnu bākugunis, kas izziņoja par komandantstundas iestāšanos. Tikmēr internetā bija atrodams videomateriāls par to, kā policisti Kusko ņirgājošā veidā soda ārkārtas stāvokļa pārkāpējus.
Pieaugošā nemiera stāvoklī aktīvāk sāku skatīties uz emigrācijas iespējām uz Eiropu. Kā pirmie Eiropas lielvalstu vidū svētdien un pirmdien savus pilsoņus no Kusko evakuēja briti. Nokļūšanu Londonā uzstādīju par prioritāti. Repatriācijas reisi uz Latviju ir beigušies, bet Lielbritānijas galvaspilsētā man ir iespēja palikt pie radiem, kamēr izplānoju, kā tikšu mājās.
Tieši Lielbritāniju kā iespējamo atgriešanās zemi man kā pirmo nosauca Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments. Biju aizpildījis britu anketu un savu vārdu manīju kopējā sarakstā, taču ielūgumu uz pirmajiem reisiem nesaņēmu. Tomēr nolēmu riskēt un agrā svētdienas rītā doties uz vietu, no kurienes atgāja autobusi uz Kusko lidostu. Īsa saruna ar Lielbritānijas vēstniecības pārstāvjiem vēstīja sekojošo: kaut ko solīt nebija viņu spēkos, bet atļāva kāpt autobusā un doties uz lidostu. Varbūt paveiksies…
Sākās nepatīkamākā daļa. Visus sastādīja garā kolonnā gar lidostas teritoriju, un ilgu laiku rinda neizkustējās no vietas, jo lidosta vēl nebija gatava mūs uzņemt. Pēc tam man salīdzinoši ātri izdevās tikt līdz reģistrācijas lodziņiem, kur sāku taujāt – vai sanāks aizlidot uz Londonu? Uzreiz tiku atbīdīts maliņā. Lai rastos iespēja, bija jāsagaida kopējais cilvēku skaits, kas bija ieradušies uz reisiem. Nācās gaidīt vismaz stundu, kamēr sareģistrējās pārējie pasažieri. Un arī pēc tam ilgi turpinājās neziņa, līdz no lidostas darbiniekiem saņēmu atteikumu.
Neskatoties uz to, ka repatriācijas reisā bija iekļauti arī citu valstu pilsoņi – pasažieru vidū manīju personas no Spānijas, Francijas, Zviedrijas utt.
Nelīdzēja pat iebildumi, ka man ir Latvijas Ārlietu ministrijas izdota izziņa ar lūgumu iekļaut lidojumā uz Eiropu. Nezinu, kurš tieši pieņēma šo lēmumu, bet visdrīzāk tie bija briti, kuru prioritāte bija atgādāt mājup savus pilsoņus.
Bez biļetes esošie Apvienotās Karalistes pavalstnieki aiztraucās uz lidmašīnu, bet es uzgaidāmajā zālē paliku viens… Šoreiz mana uzstājīgā izturēšanās nebija palīdzējusi, jo lidostas pārstāvji bija piefiksējuši, ka man ir Latvijas pase. Ja būtu pie reģistrācijas lodziņa pienācis pašās beigās kopā ar tiem britiem, kuriem nebija biļetes, iespējams, tiktu iekļauts reisā, jo viņiem steigā pat nepalūdza uzrādīt dokumentus…
Nepatīkami… It īpaši izdzirdot, otrais reiss uz Peru galvaspilsētu Limu, no kurienes tika dota zaļā gaisma lidojumiem uz Londonu, esot izlidojis patukšs. Sešas stundas, kuras bija pagājušas kopš manas ierašanās pulcēšanās vietā, bija pavadītas bez rezultāta… Tiesa, ne pilnībā, jo iepazinos ar Lielbritānijas vēstniecības pārstāvjiem, un tam nākamajā dienā izrādījās svarīga nozīme.
Atgriezos viesnīcā un sāku gaidīt uzaicinājumu uz pirmdienas reisiem. Kad vakarā britu tūristu “Whatsapp” grupā viens pēc otra sāka ziņot par saņemto apstiprinājuma e-pastu, bet man tāds nebija pienācis, sajutos nelāgi. Tajā brīdī apjēdzu, cik maza ir Latvija un ka tai nav teikšanas lielās Lielbritānijas priekšā. Nebija līdzējuši ne Ārlietu ministrijas sniegtā izziņa, ne Latvijas goda konsula Peru parakstītā vēstule. Citādi kā piesakot mani kādam no Eiropas lielo valstu repatriācijas reisiem, dzimtā valsts palīdzēt nevarēja.
Neskatoties ne uz ko, nolēmu sešos no rīta atkal doties uz pulcēšanās vietu. Vēlreiz tāpat vien uz lidostu nebūtu braucis, bet Lielbritānijas vēstniecības pārstāvis Džimijs Maksperons, ieraugot mani jau otro dienu, solīja palīdzēt. Neziņa gan turpinājās vairākas stundas līdz Džimijs man pavēstīja, ka vismaz līdz Limai varēšu aizlidot. Tas jau bija solis uz priekšu apzinoties, ka repatriācijas reisi atiet no Peru galvaspilsētas. Turklāt Kusko vairs negribēju palikt.
Dodoties uz lidmašīnu, manā pasē jau tika iespiests zīmogs par izceļošanu no Peru. Ja mani nepaņemtu reisā uz Londonu, nāktos meklēt, kur no jauna saņemt imigrācijas zīmogu. “Viva Air” lidmašīna piezemējās Limas lidlauka militārajā zonā, jo lielā lidosta ir slēgta. Pasažieriem tika lūgts palikt savās vietās un gaidīt turpmākās norādes. Pēc brīža lidaparātā iekāpa Lielbritānijas vēstniecības pārstāvji un viens no pirmajiem jautājumiem, ko viņi uzdeva, bija šāds: “Vai kāds nevēlas ceļot tālāk par Limu?”
Es, protams, gribēju doties tālāk, taču, tā kā man bija jāprecizē savs statuss, negribīgi pacēlu roku. “Vienmēr atradīsies kāds izlēcējs,” jokoja britu pārstāve. Kad pateicu, ka vēlos lidot līdz Londonai, viņai viss tapa skaidrs. “Vai esat tas Latvijas pilsonis?” viņa pajautāja, saņemot apstiprinošu atbildi.
Sekoja prieka vēsts, ka man nebūs jāpaliek Limā. Tobrīd jau bija zināms, ka reisos uz Londonu paliks brīvas vietas, tāpēc angļiem nebija iemesla atteikt.
Kusko lidostā britu pārstāvji staigāja T-kreklos ar lielu uzrakstu “GREAT”, ko papildināja mazāk pamanāmais “Britain”. Pie sevis prātoju par šāda uzraksta atbilstību patiesībai. Vai britus varēja dēvēt par “lieliskiem”, ja viņi nespēja rast iespēju izceļot vienam Latvijas pilsonim? Bet pēc jaunākā paziņojuma biju gatavs viņiem bučot rokas (ja vien nebūtu noteikta sociālā distancēšanās…).
Brīdi vēlāk mūs pārsēdināja lielajā “British Airways Boeing 777” lidmašīnā. Līdz izlidošanai vēl nācās labu laiku pagaidīt, kamēr pievienojās pasažieri, kas bija atceļojuši no citām pilsētām. Pa vidu savdabīgs paziņojums: “Lūdzam pieteikties tos, kuriem bagāžā ir kokaīns, jo to Lielbritānijā ir aizliegts ievest!” Tas tika darīts nevis jautājuma, bet apgalvojuma formā. Un ne vārda par to, kas ar vaļsirdīgo pasažieri notiks vēl līdz izlidošanai no Peru. Lai vai kā, nemanīju, ka kāds uz šādu “aicinājumu” būtu atsaucies.
Neilgi pēc sešiem vakarā – divpadsmit stundas, kopš biju pametis viesnīcu – lidmašīna pacēlās gaisā. Tieši saulrieta brīdī. Lai nepilnas divpadsmit stundas vēlāk piezemētos Getvikas lidostā. Jāteic, ka Lielbritānija mani pārsteidza ar savu vienaldzību. Izgāju automātisko pases kontroli, un neviens pat nepajautāja, uz kurieni dodos. Pilnīgs pretstats Peru, kur policija centās pārraudzīt ik soli.
Esmu pirmais no pieciem man zināmajiem Latvijas pilsoņiem, kam pēc ārkārtas stāvokļa iestāšanās izdevies izceļot no Peru. Pārējie ir iestrēguši Ikitosas pilsētā valsts ziemeļos, kuru ar pārējo pasauli savieno tikai avio un ūdens transports (tad, ja tādi kursētu). Divu ārkārtas stāvokļa nedēļu laikā no Ikitosas gaisā esot pacēlusies tikai lidmašīna ar amerikāņu tūristiem. Pat britiem neizdevās veikt savējo repatriāciju.
Inficēto skaits pilsētā turpina augt, un nosacījumi ir drastiski – Latvijas pilsoņiem jau gandrīz nedēļu neļauj iziet no viesnīcas.
Nav saprotams, ko, liekot birokrātiskus šķēršļus ārzemnieku izceļošanai, cenšas panākt Peru iestādes. Jo ātrāk tūristi būtu devušies mājās, jo mazāk inficēšanās gadījumu skartu šo valsti. Kāpēc pirms robežu slēgšanas netika dotas kaut piecas dienas ārzemnieku izceļošanai? Tādā gadījumā es jau sen būtu paguvis atgriezties Eiropā.
Apzinoties briestošo situāciju, biļeti mājupceļam biju iegādājies 18. martam jeb divas dienas pēc vēlāk izsludinātā ārkārtas stāvokļa sākuma.
Rolands Norietis no Londonas
