Latvieša mīti, sapņi un ilgas Miervalža Poļa izstādē 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē līdz 24. jūlijam skatāma izstāde “Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība”. Šī ir līdz šim vērienīgākā pazīstamā mākslinieka darbu skate, kas aptver visus viņa radošās darbības periodus pēdējo 40 gadu laikā. Izstādē eksponēti gandrīz 200 mākslas darbi – gleznas, zīmējumi, kolāžas, kā arī plašs dokumentālais materiāls, kas strukturēts vairākās tematiskās sadaļās.
Izstādes kuratore Daina Auziņa atzīstas, ka ideja par mākslinieka izstādi bijusi ļoti sen. “Mākslinieks jau vairākas reizes ticis uzrunāts izstādei muzejā, bet viņš vienmēr no tās iespējas atteicās, pamatojot to ar apstākli, ka viņa darbi izklīduši tik daudz dažādās kolekcijās, ka tos savākt vienkopus ir pārāk grūti un viņš tajā negrib iesaistīties. Sagaidot to brīdi, kad tika dota zaļā gaisma muzeja rekonstrukcijai, muzeja direktore devās pie viņa un uzrunāja vēlreiz kopā ar Edgaru Vērpi. Pēc diezgan garas diskusijas mākslinieks piekrita šīs izstādes norisei, minot gan, ka tas galvenais darbs jāpadara muzejam,” izstādes veidošanas aizsākumu atceras D. Auziņa
Visplašāko izstādes daļu veido mākslinieka gleznotie portreti. Šis žanrs viņu saistījis jau kopš studiju gadiem un pakāpeniski kļuvis par vienīgo viņa glezniecībā. Blakus pašportretiem un tuvinieku portretiem, starp meistara modeļiem izceļami daudzi nozīmīgi kultūras, biznesa un politiskās elites pārstāvji, tostarp divi Latvijas Republikas prezidenti un trīs Rīgas domes priekšsēdētāji. Daudzi no šiem portretiem nekad nav bijuši publiski eksponēti.
“Komunikācijai ar apmeklētājiem izstādē izmantotas daudzveidīgas satura interpretācijas formas no klasiskiem ekskursiju un radošo darbnīcu piedāvājumiem līdz performancēm. Katram izstādes viesim ir pieejams bezmaksas ceļvedis latviešu, krievu vai angļu valodā ar kuratores un rakstnieku komentāriem par atsevišķām ekspozīcijas sadaļām un mākslas darbiem. Savukārt bērniem M. Poļa daiļrades iepazīšanai ir darba lapas ar saistošiem uzdevumiem,” atklāj. D. Auziņa.
Mākslas zinātniece Helēna Demakova uzskata, ka tas ir ļoti būtiski, ka M. Poļa izstāde apskatāma tieši tagad, kad redzama arī pastāvīgā ekspozīcija. “Grūti iedomāties jebkuru citu mākslinieku, kurš tik ļoti kontrastētu ar to, ko mēs redzam augšā Baltajā zālē… Miervaldis Polis ir viens no retajiem māksliniekiem, kuram piemīt absolūti skaidra, konceptuāla domāšana. Viņš ir augsta ranga intelektuālis. Mēs esam ļoti talantīga tauta, bet intelektuālā mobilitāte nav tā, kas mūs raksturo visvairāk. Mēs redzam, ka viņš nepieder ne pie viena mākslas virziena. Viņš izstāsta par Latviju to, ko pēc 100 vai 200 gadiem mācīs mācību grāmatās. Redzam ne tikai hiperreālisma iezīmes, ne tikai postmodernismu, kur ir šis citējošais moments, bet īpaši gribētu uzsvērt poparta ietekmi,” skaidro H. Demakova. Viņa mākslinieku salīdzina ar Endiju Vorkalu, kurš caur personībām izstāstīja vienas nācijas stāstu. “Mēs uzzinām par Ameriku vairāk no viena Endija Vorkala darbiem nekā no avīžu slejām vai vēstures grāmatām. Tas pats gadījums ir ar mūsu ļoti, ļoti latvisko Poli. Ejot caur izstādi, es aicinātu ieraudzīt, kādi mūsu mīti, sapņi, ilgas, personības te parādās. Bet, no otras puses, personības vienmēr izvēlējušās paštēlu. Mākslinieks vai nu pats fotografē un portretējamais izvēlas, vai arī māksliniekam tiek iedota fotogrāfija. Tā ka te slāņi M. Polim ir ārkārtīgi dziļi. Līdz pat jautājumam, kas vispār ir minēze, kas ir attēlošana, kas ir reproducētais attēls. Būtībā aizejot tiešām līdz dziļākiem konceptuāliem slāņiem,” teic H. Demakova.
Mākslinieks 70. gados drosmīgi un skaļi ienāca mākslas dzīvē kā viens no pirmajiem fotoreālisma pārstāvjiem Padomju Savienībā, attīstot šo stilistiku subjektīvās formas un tēmu variācijās.
Performancē, ko pats autors dēvēja par “spontāno” vai “fantomu teātri”, plašu atpazīstamību iemantoja viņa 1986. gadā dibinātais “Ego centrs” un 1987. gadā radītais Bronzas cilvēka tēls. Poļa akcijas gandrīz vienmēr notika atvērtā publiskā telpā un bija orientētas uz mijiedarbi ar nejaušu skatītāju – garāmgājēju.
Izstādes nosaukums “Ilūzija kā īstenība” ir ietverts tas, kā pūlis skatās uz pasauli un ievērojamais pašportretu daudzums rada sajūtu, ka autors tepat vien ir un mūs vēro.
