Latvāņa māsa zeltslotiņa: iznīcināt ļoti grūti 6
Lai novērstu tālāku izplatīšanos, Kanādas zeltslotiņu ziedkopas pēc ziedēšanas jānogriež un jāiznīcina. Virszemes daļas nogriešana neiznīcina sugu, bet augs kļūst vājāks un to vieglāk ierobežot ar citiem līdzekļiem.
Skaista un bīstama
Par krāšņumaugu uzskatītā Kanādas zeltslotiņa – liels lakstaugs ar dzelteniem ziediem – arvien vairāk izplatās Latvijas teritorijā. Tā šobrīd zied visur – īpaši pilsētu un lielāku apdzīvotu vietu tuvumā, dzelzceļu malās, gar šosejām un lielceļiem… Kanādas zeltslotiņa daudzās Eiropas valstīs tiek uzskatīta par agresīvu un invazīvu. Šis augs ir naturalizējies Norvēģijā un Zviedrijā, plaši izplatījies Polijā. Izplatīts arī Somijā, blīvi apdzīvotu vietu tuvumā. Šveicē, Beļģijā, Dānijā suga iekļauta invazīvo sugu sarakstā.
“Eiropas Komisija aktualizētajā invazīvo sugu, kas rada bažas, sarakstā iekļāvusi puķu sprigani un Kanādas elodeju, bet ne Kanādas zeltslotiņu, kuras radītie riski Eiropā vēl tiek vērtēti,” informē Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. Tajā pašā laikā katru gadu iedzīvotāji arvien biežāk vēršas Dabas aizsardzības pārvaldē ar lūgumiem skaidrot, kā ierobežot zeltslotiņu, kuras aizņem arvien lielākas platības.
Līdz šim Latvijā oficiāli par invazīvo sugu likumiski ir atzīts tikai Sosnovska latvānis. Taču pēc Dabas aizsardzības pārvaldes pasūtījuma izveidotajā vietējo invazīvo sugu sarakstā plānots iekļaut 36 augu sugas. Latvijā ir vismaz 640 jeb 33% savvaļā pārgājušu citzemju augu sugu, taču ne visas ir invazīvas un apdraud vietējos augus.
Aizbēgusi no dārziem
Kanādas zeltslotiņa ar savu spēcīgo sakņu sistēmu izkonkurē citus augus un mazina bioloģisko daudzveidību. Izplatās ar sēklām un ar sakņu fragmentiem. Sēklas veidojas lielā daudzumā – Eiropā viens augs spēj ražot pat vairāk nekā 10 tūkst. sēklu. Zeltslotiņu izplata arī cilvēks, piemēram, vācot ziedus pušķiem, ko pēc tam izmet atkritumos. “Dārzos bieži vien cilvēki noziedējušos augus nogriež un izmet komposta kaudzē. Ja blakus tek strauts vai kāda cita ūdenstece, ūdens izplata zeltslotiņas sēklas. Tādā pašā veidā sakņu fragmenti veido jaunas audzes gar upēm. Sēklas un saknes var izplatīt, arī transportējot augsni,” teic G. Strode.
Rīgā suga ievesta 19. gadsimta sākumā no Rietumeiropas, pateicoties augu un sēklu tirgotājam Cigram, kurš apgādāja ar krāšņumaugiem visu carisko Krieviju.
Kanādas zeltslotiņa nav vienīgā sugas māsa, kas tik labi iejutusies Latvijā. Pat bīstamāka, bet pagaidām ne tik izplatīta ir milzu zeltgalvīte. Tā ir vizuāli ļoti līdzīga Kanādas māsai, bet lielāka, līdz ar to no augsnes paņem vairāk barības vielu nekā vietējie augi, kā arī paskābina augsni. Igaunijā un Lietuvā milzu zeltgalvīte un Kanādas zeltslotiņa ierakstīta invazīvo augu sarakstā, liecina Dabas aizsardzības pārvaldes dati.
Jāuzņemas atbildība par pieradinātajiem
Ļoti invazīva ir arī Kanādas elodeja, kas šobrīd Latvijā aizņēmusi gandrīz visus tās augšanai piemērotos ezerus un dīķus. Kanādas elodeja ātri izveido tīraudzes, kas neļauj gaismai nonākt līdz citiem ūdenī augošiem augiem un tie iet bojā. Cenšoties iznīcināt elodeju, ūdensbaseinā ies bojā visa pārējā dzīvība, tāpēc to nav iespējams ierobežot. Kanādas elodeja ir ūdenī pilnībā iegrimis daudzgadīgs augs ar bagātīgi zarainu stublāju, kas var izaugt līdz vairāku metru garumam. Ziedi gaiši violeti vai gandrīz balti.
Puķu sprigane arī izplatīta daudzviet Latvijā – visbiežāk aug pie ūdenskrātuvēm, mežmalās, mežos, klajumos, pie viensētām, reizēm niedrājos un avotainos zemajos purvos. Nereti, it sevišķi mitrās upju un ezeru piekrastēs, puķu spriganes veido lielas un blīvas audzes, kur vairākums vietējo augu iznīkst. Mežos puķu sprigaņu audzes pārmāc jaunos kokus un palēnina meža atjaunošanos. Ja puķu sprigani audzē dārzā, tad rudenī visi stublāji jāiznīcina. Nogrieztie stublāji var vēlreiz iesakņoties, bet atlikušās apakšējās auga daļas ir spējīgas ataugt. Puķu sprigane ir viengadīgs vienu divus metrus garš augs ar violetiem, reizēm sārteniem vai baltiem ziediem. Zied no jūnija līdz oktobrim.
