– Ko nozīmē “Lattia”? 3
V. Brasla: – Šodien mēs teiktu – Latvija. Bet Laura Gundara lugas varonim, krodziniekam Kārlim, uzņēmīgam vīram ar stingru mugurkaulu, radusies doma, ka latviešiem vajadzīga sava valsts, kuru varētu saukt “Lattia”. Šo vārdu kādos senos rakstos esot uzracis komponists un pedagogs Jānis Cimze. Lugas darbība notiek tālajā 1834. gadā hernhūtiešu laikā Malienā, kur dzīve bija skaidra un saprotama – ziemās sniegs līdz pažobelēm, un katram sava kārta dzīvē: latvietim – pie darba, vācietim – pie teikšanas, bet krievam – pie apziņas, ka tā ir viņa zeme. Taču “Lattia” nav luga par Jāni Cimzi vai vismaz ne tikai par viņu. Tautiskās atmodas laiks bija ļoti sarežģīts, sazarots, tajā krustojās daudzu cilvēku idejas un centieni. Viņus vienoja vēlēšanās pacelt latviešus līdz kultūrtautas apziņai, darīt viņus vienlīdzīgus citu izglītotu un pašapzinīgu tautu vidū. Un šī procesa neviennozīmība man šķiet saistoša. Starp divpadsmit lugas darboņiem vienpadsmit ir pilnīgi Laura Gundara izdomāti. Vienīgais ar konkrētu vēsturei atbilstošu vārdu un uzvārdu ir Jānis Cimze, taču, kā jau teicu, luga nav biogrāfiski dokumentāls stāsts. Tomēr esmu gatavs saņemt pa mizu no Jāņa Cimzes zinātājiem, kuri būs sašutuši – uz skatuves attēlotais nav skolotājs un komponists Jānis Cimze! Un viņiem būs taisnība. Tas ir izdomājums. Patiesībai atbilst vienīgi izrādes varoņa vārds, vecums – divdesmit gadi – un tas, ka ar tautas garamantu vākšanu viņš nodarbojas gadu, pirms aizbrauc uz Vāciju mācīties. Patiesībā primārā ideja nāk no Jāņa Erenštreita, fanātiska kora mūzikas speciālista un cienītāja. Viņš ieminējās, vai Lauri Gundaru neinteresētu materiāls par Cimzi. Jo pašam Jānim Erenštreitam mājās ir pusotru metru augsta grāmatu paka saistībā ar Cimzes laiku, kuru viņš pētījis ļoti nopietni. Ja Erenštreits sēdēs skatītāju zālē, man, zinot diriģenta profesionālo bagāžu, būs slapja mugura. Cimzem ir ļoti liela vieta latviešu kultūrvēsturē kā vienam no pirmajiem gaismas nesējiem vācu muižas un cara impērijas apspiestajā tēvzemītē. Tādā vidē uzsākt lielo cīniņu par tautas gara gaismu, visu cieņu! Vēlāk jau bija vieglāk, puse Cimzes skolotāju semināra beidzēju ir personības ar skanošu vārdu mūsu kultūrvēsturē. Bet kā tikai viņam jau pusmūža gados negāja! Vācieši prasīja vienu, krievi – otru, baznīca – trešo… Arī materiāli bija jāknapinās, tomēr Cimze prata gudri izlaipot. Viņa devums ir ļoti liels, bet par to izrādē nav runa. Darbība notiek krogā, tolaik tā nav vieta, kur tikai plītē, tas bija gors (latviski: gars), avīze, kur satecēja visi jaunumi, notika tiesas prāvas, derības, gandrīz vai laulības. Tas bija kā sava laika kultūras centrs, ne jau velti atradās tuvu baznīcai. Cilvēki pēc dievkalpojuma skaidroja attiecības, sanāca apkārtnes ļautiņi, pats krodzinieks, viņa meita, vārdā Ieva, vienīgā sieviete uz skatuves, bagātāks zemnieciņš un galīgs nabags ar daudziem bērniem, drosmīgais un gļēvulis, racionālais un romantiskais, mācītājs, skanēja vācu, krievu un latviešu valoda, un Cimze pa vidu… To jēgu meklējam Cimzes pārliecībā līdz mūža beigām – nav ko kautrēties aizgūt no kultūras un sabiedrisko attiecību ziņā pārākām Rietumu tautām, kas latviešiem bija daudzus soļus priekšā, kaut vai salīdzinot zemnieku stāvokli Latvijā un Vācijā. Jā, ir mūsu tautas senās bagātības līdz krustnešu iebrukumam, ieskaitot arhitektūru. Taču ir neiespējami būt atkarībā no muižas vai pils un neiespaidoties no tās zemes valodas un kultūras. Tagad būtu ačgārni likt virsū aizsargbrilles, sak, aizbāžu ausis un skatos, kas ir tikai mūsu tautā sakņots. No citiem aizgūtās vērtības atraidīt būtu naivi un muļķīgi. Zināms visai atklāts konflikts starp Cimzi un Kronvaldu Ati Māmuļā, kad Cimzem meta sejā pārmetumus par vācu kultūras daudzināšanu, kas bija klaji meli. Jā, vācu valoda bija Cimzes pamatvaloda, taču viņš to izmantoja Rietumu bagātību pasmelšanai. Jo latviski tajā laikā bija viena avīzīte un dziesmu grāmata. Ja tādos apstākļos cilvēks var uzrotīt piedurknes un iet stipri nevienlīdzīgā cīņā, cepuri nost! Turklāt Cimze domā ne jau par savu kabatu, bet par gaismu tautai. Izrādes darbība sākas dienā, kad krodzinieks Kārlis, ticis pie turības, nolemj dibināt savu valsti, ko sauc par Lattiu, un kur viņš, protams, būtu gan premjers, gan prezidents, gan… Kārlis ir darbības cilvēks ar dabas dotu, kā šodien teiktu, menedžera talantu, kuram Cimze vajadzīgs… līdzīgi kā pēdējā atmodā – bija, kas dziedāja, bija, kas sāka piedziedāt, un, kad dziesma izskanējusi, vinnējusi, īstais koris tika atlaists. Tas vairs nebija vajadzīgs, kad savs panākts. Tādas līdzības meklējamas. Nerunājot par kaut kādiem kariem un mēriem, jābrīnās, ka tādā situācijā un lielo kaimiņu spiediena apstākļos mēs ar jums šodien runājam latviešu valodā, jo, šķiet, sen jau visam vajadzēja būt iznīcinātam.
