Bēgšana nav patriotisma trūkums . Saruna ar Ainaru Latkovski 5
Aprīlī veiktā portāla “Delfi” un pētījumu centra SKDS aptauja uzrāda – vairāk nekā puse (55,4%) respondentu ir pārliecināti, ka militāru draudu gadījumā paliktu Latvijā. Vēl 26,4% nezina, kā rīkotos, bet 18,2% iedzīvotāju, galvenokārt jaunieši, pamestu valsti. Par ko liecina šāds rezultāts? To jautāju Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājam Ainaram Latkovskim.
– Kā vērtējat faktu, ka katrs piektais Latvijas iedzīvotājs militāra konflikta gadījumā gatavs pamest valsti?
– Nevajag uz to skatīties kā uz patriotisma trūkumu tajos cilvēkos, kas izteikuši gatavību aizbraukt. Drīzāk tas ir skaidrs paziņojums, ka mēs netaisāmies dzīvot zem krievu okupācijas. Latvijas iedzīvotājiem svaigā atmiņā ir notikumi pēc Otrā pasaules kara, un varbūt kāds saskata piemēru ar tā laika bēgļiem. Tāpat nevajadzētu šeit celt kādu histēriju. Tā ir tikai viena piektā daļa! Vairākums ir gatavi palikt Latvijā!
– Somu tautības rakstnieks Juka Rislaki gan par šiem cipariem bija nepatīkami pārsteigts un vēstulē “Latvijas Avīzes” lasītājiem stāstīja, ka Somijā šāda bēgšana nebūtu iedomājama. Ka tur vismaz 75% jauniešu gatavi ne vien palikt, bet aizstāvēt savu valsti ar ieročiem rokās. Kas būtu jādara, lai arī Latvijā vairāk cilvēku būtu gatavi palikt un aizstāvēt savu valsti?
– Cilvēkiem nepieciešama pārliecība, ka valsts spēs aizstāvēties pret uzbrukumu. Krievijas propaganda šo pārliecību cenšas graut visiem līdzekļiem, piemēram, izplatot melus par to, ka NATO līguma 5. pants nedarbojas. Tas strādā kopš 1949. gada un nevienai NATO valstij neviens nav mēģinājis uzbrukt pat laikos, kad PSRS bija spēcīga. Diemžēl, neskatoties uz šiem faktiem, ne vien parasti iedzīvotāji, bet arī daudzi Latvijas un Rietumu žurnālisti uzķeras un tiražē tālāk šo Krievijas propagandu. Sabiedrība tiek iebiedēta, un nav brīnums, ka daudzi gatavi doties prom.
– Kā mazināt šīs iebiedēšanas ietekmi?
– Politiķiem, medijiem un dažādiem viedokļu līderiem vajadzētu visiem spēkiem skaidrot, ka esam spēcīgākās militārās alianses partneri. Nu nevar vilkt paralēles starp Ukrainu, kas faktiski atrodas tā sauktajā pelēkajā zonā, un Latviju, kas ir NATO, eirozonas un ES dalībvalsts. Starp citu, NATO iznīcinātāji, kas sargā mūsu debesis, ASV vienība, kas dislocēta Latvijā, NATO partneru karakuģi Kurzemes piekrastē – tie visi ir ne vien politisks signāls Krievijai, bet arī skaidrs žests Latvijas sabiedrībai, ka partneri ir ar mums. Tiekoties ar cilvēkiem, jūtu, ka viņi NATO partneru klātbūtni ļoti pozitīvi novērtē, tas viņos stiprina drošības sajūtu un mazina baiļu ietekmi.
– Pieņemsim, ka izdodas mazināt bailes un vairākums civilistu ir gatavi militāra konflikta gadījumā palikt Latvijā, bet kāda no tā jēga, ja viņi nav militāri apmācīti? Vai jums ir plāns, kā izmantot šos cilvēkus valsts aizsardzībā? Piemēram, Sudānas valdības genocīds pret Dienvidsudānas ciltīm starptautiskās sabiedrības uzmanības lokā nonāca tikai tad, kad kāds brīvprātīgais iemācīja cilšu pārstāvjiem fotografēt, publicēt internetā bildes un ziņas par upuriem un armijas vardarbību. Taču šādai “pilsoniskajai aizsardzībai” jābūt koordinētai un tam nepieciešams plāns.
– Mums ir un jau sen pirms Ukrainas notikumiem ir bijuši plāni visdažādākajiem apdraudējumiem, bet par to diemžēl nevaram runāt. Tikai pēc “WikiLeaks” skandāla publiski izskanēja, ka pastāv reāls NATO plāns Polijas un Baltijas valstu aizsardzībai, bet sīkāk par to stāstīt nedrīkst. Pašlaik Ekonomikas ministrijā top Tautsaimniecības mobilizācijas plāns, kas paredz, kā konflikta gadījumā mobilizēt ekonomiku, lai nerastos problēmas ar pārtikas apgādi un citām nepieciešamības lietām. Diemžēl šis jautājums velkas jau gadiem. Taču tāda plāna, kā iesaistīt civilpersonas ienaidnieka atvairīšanā, gan mums nav, un šaubos, vai tas būtu vajadzīgs. Ja mēs tagad sāktu izplatīt pamācības, kā rīkoties kara gadījumā, tad baidos, ka tas radītu tikai lieku paniku un masu psihozi, kas būtu izdevīgi Krievijai, nevis mums. Par laimi, mums jau ir gana daudz profesionālu žurnālistu, kas konflikta gadījumā parūpēsies, lai pasaule uzzina taisnību par šeit notiekošo.
– Ja reiz runājam par informatīvo karu. Vai bruņotajos spēkos nevajadzētu īpašu informācijas vienību. Proti, vēsturniekus, komentētājus, interneta blogerus, analītiķus, kas dotu pretsparu Krievijas propagandas meliem?
– Mums jau pirms diviem gadiem valdība piešķīra papildu resursus Drošības policijai interneta vides uzraudzīšanai un monitoringam. Un DP vadība mums komisijā ziņojusi, ka tas ir atmaksājies. Kas attiecas uz jūsu jautājumu – mums bruņotajos spēkos jau ir vienības, kas ir labi apmācītas, tostarp arī psiholoģiskā kara vešanā.
– Atgriežoties pie sākuma tēmas par prombraucējiem. Vai jums ir plāns arī par to, kā konflikta gadījumā palīdzēt civilajiem emigrēt no apdraudētajām teritorijām?
– Atkārtošu, ka mums ir plāni ļoti daudzām apdraudējumu situācijām un mēs saņemam ļoti izsmeļošu, ierobežotas pieejamības informāciju no saviem partneriem. Mūsu bruņotie spēki un zemessardze ir gatavi ļoti operatīvi tikt galā ar teroristiem, lai nevienam Latvijas iedzīvotājam nebūtu nepieciešamība doties bēgļa gaitās!
