Franks Gordons: Latīņamerika: vardarbība un pieviltas cerības 0
Varenā Riogrande (Lielā upe) atdala ASV no Meksikas. Upes ziemeļkrastā atrodas Elpaso – pilsēta Teksasas pavalstī. Pretim tai – upes dienvidkrastā Meksikas karogs plīvo pār pilsētu ar daiļskanīgu nosaukumu – Siudad-Huares. Te satiekas, var teikt, divas pasaules: no Elpaso līdz pat Arktikai – ASV un Kanāda ir valstis ar saviem trūkumiem, bet abas sakārtotas: darbojas tiesas, parlamenti ir būtisks atsvars izpildvarai, valda preses brīvība, ir kam sūdzēties, problēmas tiek kārtotas saskaņā ar likumu. Vai nu te nopelns ir t. s. protestantiskai darba ētikai, kas raksturīga Ziemeļamerikai un Eiropas ziemeļvalstīm, nezinu. Varbūt…
Bet upes dienvidkrastā Siudad-Huares sirgst ar klaju varmācību, noziedzības rekordu, narkotirgoņu bandu savstarpējām apšaudēm. Elle! Un tamlīdzīgas negatīvas parādības diemžēl raksturo visu Latīņameriku – no Meksikas līdz pat Ugunszemei, kur Argentīna un Čīle “raugās” uz tuvo Antarktīdu.
No mazās Hondurasas, kur valda nežēlīgs režīms, kur plosās bads un siro kriminālas bandas, dažu cilvēktiesību aizstāvju grupu ierosmē apmēram 5000 izmisušu vīriešu, sieviešu un bērnu kājām (!) devās gājienā uz ziemeļiem ar mērķi sasniegt Savienoto Valstu robežu un nevis lūgt, bet prasīt patvērumu, “lai mūsu bērniem būtu nākotne”. Sasnieguši Meksiku, šie 5000 noraidīja vietējo varas iestāžu piedāvājumu – provizoriski apmesties kādā provinces pilsētā, kur būs mitekļi un darbs. “Nē, tikai uz Ameriku,” skanēja atbilde. Un ASV prezidents Donalds Tramps, kas burtiski apsēsts ar bailēm no migrantiem, steidza nosūtīt 5000 karavīru, robežsargu un kārtībnieku uz to robežas posmu, kuru vēlas sasniegt šis gājiens. Šaut uz migrantiem likums neļauj, bet iebiedēt un uz visiem laikiem atradināt no “infiltrācijas” – tas ir reāli.
Brazīlija ir Latīņamerikas lielākā un potenciāli bagātākā valsts ar kolosāliem dabas resursiem un izredzēm uz augšupeju vismaz līdzīgi Indijai. Bet arī te jūtams Latīņamerikas lāsts – briesmīgi sociāli kontrasti, neizskaužama korupcija, rūdītu un arī nepilngadīgu noziedznieku bandas. Tagad prezidenta vēlēšanās pārsteidzoši uzvarējis līdz tam maz pazīstamais Žairs Bolsonaru – populists, kas sola apklusināt visādus kreisos jaucējus un ar “dzelzs dūri” ieviest kārtību. Vērotāji spriež, ka policijas specvienības, kuras Bolsonaru metīs kaujā pret noziedzību, ar savu nežēlību prasīs vēl vairāk upuru. Zīmīgi, ka jaunais prezidents ir Trampa fans un jūt rakstura tuvumu.
Latīņamerikā laiku pa laikam uzrodas vīri, kuri solās glābt pazemoto tautu kaut kāda sociālisma vārdā, piesaucot leģendāro Simonu Bolivāru un Marksu ar Ļeņinu. Venecuēlā par tādu darbaļaužu glābēju uzmetās Hugo Čavess, pēc viņa nāves sekoja Maduro, un tagad tur plosās bads un slimības, jo veselības aprūpe sabruka. Izmisušu bēgļu masas laužas uz Venecuēlas kaimiņvalstīm, kuras ar šo pieplūdumu netiek galā.
Peru, Argentīnā, Kolumbijā apvērsumi mijas ar soda ekspedīcijām, cilvēki “pazūd bez vēsts” – skumji. Tas ir Latīņamerikas lāsts – vai vēsturiski determinēts? Zīmīgi, ka negatīvie jēdzieni “hunta” un “banānu republika” nāk no turienes.
