Izglītības latiņa jātur augstu. Saruna ar Akadēmiskās informācijas centra valdes priekšsēdētāju Baibu Ramiņu 0
Ārvalstnieku interese par studijām Latvijā kļūst aizvien lielāka. Akadēmiskās informācijas centrs (AIC) ir viena no iestādēm, kas to izjūt visvairāk.
Šīs iestādes pienākumos ietilpst dažādu izglītības dokumentu izvērtēšana un atzīšana, tāpēc uzkrāta plaša informācija par izglītības sistēmām visā pasaulē.
Tāpat centrs izveidojis augstākās izglītības kvalitātes aģentūru, kas ieguvusi starptautisku EQAR sertifikātu, lai varētu akreditēt studiju programmas un virzienus gan pašu mājās, gan ārvalstīs.
Par to, kādus iepriekšējās izglītības dokumentus ārvalstnieki iesniedz, kāda izskatās Latvijas izglītības sistēma pasaules kontekstā, saruna ar AIC valdes priekšsēdētāju Baibu Ramiņu.
Kā notiek ārvalstu studētgribētāju iepriekšējās izglītības izvērtēšana?
B. Ramiņa: Izglītības sistēma katrā valstī ir sava un to reglamentē nacionālie likumi. Mums ir eksperti, kas strādā ar noteiktu valstu grupu un darba procesā jau uzkrājuši informāciju par to izglītības sistēmām. Braucam uz semināriem, apmaināmies ar informāciju ar Baltijas kolēģiem.
Grūti iegūt informāciju no valstīm, kas ir tālu no Latvijas un ar kurām Latvijai ir maza sadarbība un kurās ir politiskās vai ekonomiskās jukas. Dažkārt kolēģi lūdz informāciju Nīderlandei vai Anglijai, jo šīm valstīm ir daudz bijušo koloniju un ir informācija par to izglītības sistēmām.
Gadās, ka problemātiski ir pārbaudīt izglītības dokumenta autentiskumu, proti, vai tas ir īsts. Vieglāk to izdarīt ir par Eiropas Savienības valstīs izsniegtiem diplomiem.
Tāpat dažkārt atzinumu sagatavošana par iesniegtajiem izglītības dokumentiem aizkavējas. Iesniedzējs grib, lai atzinums būtu gatavs jau vakar, bet, piemēram, no Spānijas kādu atbildi var nākties gaidīt divus mēnešus. No Kamerūnas var nākties gaidīt atbildi astoņus mēnešus vai pat vispār nesagaidīt.
Arī mums dažkārt lūdz apliecināt, vai kāds Latvijā izsniegts diploms ir īsts. Mums nav cita instrumenta, kā to izdarīt, kā vien vaicāt augstskolai. Kamēr saņemam atbildi, arī var paiet mēnesi vai pat divi.
Ko darāt, ja atbildi par kādā valstī izsniegtā diploma īstumu tā arī nesagaidāt?
Tā arī atzinumā rakstām, ka autentiskumu nav bijis iespējas pārbaudīt.
Zināms, ka pērn starp jums iesniegtajiem izglītības dokumentiem 72 bija viltoti.
Tie 72 dokumenti ir tie, par kuriem skaidri zinām, ka tas ir viltojums. Daudz biežāk ir gadījumi, kad mums ir aizdomas, ka dokuments viltots, bet būtu pārāk daudz laika un resursietilpīgi to pierādīt.
Domāju, ka augstskolai nevajadzētu uzņemt studentu arī tad, ja sakām, ka ir aizdomas par viltojumu. Piemēram, viens un tas pats studētgribētājs no Kamerūnas dažādām augstskolām iesniedzis dažādus diplomus par vidējo izglītību. Vai tiešām jātērē laiks un finanses, lai pierādītu, ka tas ir viltojums?
Ir valstis, kur izglītības sistēmā ir diezgan daudz korupcijas. Cik godīgi katrs diploms iegūts, to laikam nevarat pārbaudīt?
Jā, tādu iespēju mums nav.
Laikam gan ir tā, ka ne visās valstīs vidējā izglītība nozīmē vienu un to pašu.
Pirmais nosacījums, izvērtējot izglītības dokumentu studiju uzsākšanai Latvijā, ir tas, vai šis dokuments dod tiesības pretendēt uz uzņemšanu izcelsmes valsts augstskolā vai universitātē. To var noskaidrot, pētot konkrētās valsts normatīvos aktus, izglītības sistēmas aprakstus ministriju u. c. lapās, valsts tradīcijas, tostarp politiskās saistības ar citām valstīm, piemēram, kuras valsts kolonija konkrētā valsts bijusi.
Visās valstīs pabeigta vidējā izglītība nozīmē tiesības iestāties augstākās izglītības programmā. Ir izņēmumi, piemēram, Īrijā var tikt izsniegts vidējās izglītības diploms bez tiesībām stāties augstskolā, ja nav izpildītas visas programmas prasības. Indijā ir iespējams iegūt atestātu par vidējo izglītību, apgūstot dažus priekšmetus, piemēram, hindu valodu, angļu valodu, ekonomiku, reliģiju.
Lūk, piemēram, reāls vidusskolas diploms no Indijas: apgūta tikai angļu valoda, hindi, psiholoģija, kaut kādas mājas zinības un zīmēšana. Vai te: vispārējā angļu un pudžunu valoda, vēl kaut kāds pudžunu izvēles priekšmets, vēsture un fizkultūra.
Arī ASV var būt dažādu priekšmetu kombinācija, piemēram, dejošana, māksla, fizkultūra, tātad vidējo izglītību var iegūt bez Latvijā obligāto priekšmetu, piemēram, matemātikas un svešvalodas, apguves.
Indijā atestāts var būt pirmajā līmenī, otrajā un trešajā līmenī. Ar trešā līmeņa atestātiem Indijā praktiski nevar iestāties augstskolā, lai gan formāli tas ir atestāts par vidējo izglītību.
Un ja ārvalstnieks ar šo trešā līmeņa atestātu ierodas Latvijā, tad te viņu uzņem augstskolā?
Formāli arī Indijā viņam nav liegts stāties augstskolā, bet reāli viņš nekad tur neiestāsies, jo neizturēs konkursu. Neviena sevi cienoša augstskola viņu neuzņems, jo Indijā ir liela konkurence.
Liela daļa ārvalstnieku šurp dodas mācīties ne jau tāpēc, lai tiktu Eiropā, bet gan tāpēc, ka savās valstīs nespēj iestāties augstskolās lielās konkurences dēļ. Lai iestātos, piemēram, Deli universitātē Indijā, vajag no 100 iespējamiem procentiem zināšanu vērtējumā iegūt vismaz 90, kas ir ļoti augsts rādītājs.
Tāpēc, izvērtējot zema līmeņa diplomu, atzinumā rakstām, ka formāli tiesības iestāties ir, bet nerekomendējam uzņemt. Uzņemot viņu, augstskola devalvē studiju programmas kvalitāti.
Vai Latvijas augstskolas mūsu rekomendāciju ņem vērā, nezinām. Likums ļauj augstskolai pašai pieņemt lēmumu. Cik neformāli zinu, augstskolas tomēr lielākoties ņem vērā mūsu rekomendācijas. Tās apzinās, ka uzņemt studentu, kam ir ļoti zema līmeņa zināšanas, būtu risks ne tikai izglītības kvalitātei, bet arī valsts drošībai.
Jo, ja programmā uzņem daudz studentu ar zemām sekmēm, kuri nespēj sekot līdzi programmai, krītas tās apguves līmenis. Kas attiecas uz valsts drošību, domāju, ka personas, kas nav spējušas īsti mācīties vidusskolā, Latvijā var radīt dažādas riska situācijas.
Augstākās izglītības jomā strādājošie gan izteikušies, ka valstij tomēr arī būtu jānosaka kāda kvalitātes latiņa ārvalstnieku uzņemšanai. Tas laikam nozīmē, ka ne vienmēr augstskolas jūsu rekomendācijas ņem vērā?
Visām augstskolām vajag naudu, vajag studentus, kuri maksā par mācībām. Tas varbūt liek nekritiskāk uzņemt studentus. Tāpēc gadās arī tādas situācijas, ka studentu uzņem, viņš samaksā, bet pēc tam izgaist. Uzņemot tos, kas ar zemām sekmēm beiguši vidusskolu, ir lielāks risks, ka tā notiks.
Pozitīvais piemērs ir, piemēram, Rīgas Stradiņa universitāte, kurā arī ārvalstniekiem ir konkurss, ir augstas prasības – jābūt apgūtai fizikai, ķīmijai, bioloģijai, matemātikai.
No privātajām augstskolām labais piemērs ir Biznesa augstskola “Turība”, kas arī latiņu pacēlusi diezgan augstu.
Taču ir gadījumi, kad redzam: viena augstskola studētgribētāju noraidījusi, bet viņš ar tiem pašiem dokumentiem mēģina tikt citā.
Ja augstskola uzņem ar tādiem Indijas diplomiem, kā iepriekš minējāt, vai tā nav arī diskriminācija pret Latvijas iedzīvotājiem, kuriem jāapgūst daudz vairāk priekšmetu, lai iegūtu tiesības studēt augstskolā?
Jā, tā ir. Ir jābūt atbilstošām prasībām arī pret ārvalstniekiem. Tomēr augstskolai pašai ir jāizvirza prasības studentiem un prasības ārvalstniekiem nedrīkst būt augstākas nekā latviešu studentiem.
Vai augstskola var uzņemt ārvalstnieku, kura iepriekšējās izglītības diploms nemaz nav bijis iesniegts pārbaudei AIC?
Ceru, ka augstskolas to nedara, jo Izglītības kvalitātes valsts dienestam ir tiesības pārbaudīt, kādi studenti uzņemti. Manuprāt, mūsu atzinums arī vajadzīgs, lai saņemtu vīzu iebraukšanai studijām Latvijā.
Vai ir kādas sakarības starp ārvalstnieku iepriekš iegūtās izglītības līmeni un to, kuru augstskolu viņi Latvijā izvēlējušies?
Tādas sakarības nav. Katrai augstskolai un studiju programmai ir savas prasības, protams, ņemot vērā valstī noteiktās minimālās uzņemšanas prasības.
Tā kā aizvien vairāk ārvalstnieku grib studēt Latvijā, jājautā, kā tas ietekmē AIC darbu? Vai pietiek kapacitātes?
Visā pasaulē studentu mobilitāte aizvien pieaug. AIC kapacitāte jāstiprina, tāpēc plānojam pieņemt darbā jaunus darbiniekus. Īpaši darbinieku trūkst vasarā, kad ir liels iesniegto dokumentu pieplūdums. Tagad gan augstskolas sāk uzņemt ārvalstu studentus jau no marta, tā ka cerams, ka vasarā vairs netiks iesniegts atzīšanai tik daudz dokumentu.
Papildu finansējums no valsts budžeta mums nav piešķirts, taču diplomu atzīšana ir maksas pakalpojums, tā ka darbiniekus algojam no pašu ieņēmumiem. Tomēr nauda vienmēr ir sāpīgs jautājums.
Vai Latvija kaut kā izceļas uz citu valstu fona ārvalstu studentu piesaistē?
Ja salīdzinām ar tuvākajiem kaimiņiem Lietuvu un Igauniju, statistika ir stipri līdzīga, kaut Latvijā tomēr jāizskata nedaudz vairāk ārvalstnieku izglītības dokumentu.
Iespējams, tāpēc, ka augstskolas mums pārsūta visus dokumentus, ko tās saņem, pašas kritiski neizvērtējot potenciālos studentus. Lietuvā dažas augstskolas pašas drīkst izvērtēt, vai studētgribētāju dokumenti atbilst, tomēr tiek pārbaudīts, vai tās pieņem pareizus lēmumus.
Latvijas skolu sistēma pašu mājās ir daudz kritizēta, bet kāda mūsu valstī iegūtā vidējā izglītība izskatās pasaules kontekstā uz visu to daudzo izglītības dokumentu fona, ko esat redzējusi?
Latvijas izglītības sistēma ir tāda, kādu esam izveidojuši un, jo vairāk paši to kritizējam, jo vairāk tas atsaucas citur. Latvijai kā mazai valstij jārēķinās, ka tās dokumenti nebūs tik pazīstami kā lielu valstu izglītības dokumenti. Tas, ka cilvēki ar Latvijā iegūtu izglītību mācās tik daudz valstīs, liecina, ka mūsu vidējās izglītības diplomi ir konkurētspējīgi.
Pasaules kontekstā Latvijā iegūtā vidējā izglītība būtiski neatšķiras no citu valstu izglītības. Protams, ir iespējamas atšķirības valstu pieejā diplomatzīšanai. Ir valstis, kas skaita mācību gadus, un neveiks pilnu pielīdzināšanu, ja programmas garums atšķirsies.
Ir valstis, kas skatās, kādas ir attiecīgās izglītības programmas absolventu tiesības. Piemēram, ar Latvijas diplomu par profesionālo vidējo izglītību Nīderlandē parasti var iestāties tikai profesionāli orientētā augstskolā, nevis universitātē, jo tāda ir Nīderlandes iekšējā kārtība attiecībā uz saviem vidējo izglītību apliecinošiem dokumentiem.
Tur jau pamatskolas pēdējās klasēs skolēnus sadala: daļa aiziet uz akadēmisko, daļa uz profesionālo virzienu, pēc kura akadēmisku izglītību iegūt nevar. Mūsu profesionālo vidusskolu absolventi Latvijas universitātēs iestāties var, bet Nīderlandē viņi atraidīti. Tāpēc – pirms stāties augstskolā citā valstī, jānoskaidro, kādi tur ir nosacījumi.
Bet, ja tāds nīderlandietis, kam ir profesionālā vidējā izglītība, gribēs iestāties universitātē Latvijā, viņu uzņems?
Jā, jo Latvijā vienādas tiesības ir gan vispārējo, gan profesionālo vidusskolu absolventiem.
Dīvaini gan, ka pat Eiropas Savienības (ES) valstīs ir tik atšķirīgi nosacījumi.
Izglītība ES ir katras nacionālās valsts atbildība. Katrā valstī sistēmas veidojušās vēsturiski, tāpēc saprotams, ka tās ir atšķirīgas. Ir mēģināts harmonizēt augstāko izglītību, tas atvieglo darbu, tomēr arī te joprojām ir nianses, piemēram, ir valsts, kur ir divu līmeņu grādi: ar vienu var stāties augstāka līmeņa studijās, ar otru ne.
Un, ja tāds bakalaura saņēmējs, kam savā valstī nav tiesību stāties maģistrantūrā, ierodas Latvijā, vai te viņš var studēt maģistrantūrā?
Mēs savā atzinumā tā arī rakstām, ka viņam tādas tiesības nav piešķirtas un ka nerekomendējam uzņemt. Taču augstskola atkal izlemj pati.
Cik bieži nākas atzīt Latvijas pilsoņu, kas mācījušies ārvalstīs, diplomus? Kāda līmeņa izglītība tur parasti iegūta un no kurām valstīm parasti atgriežas?
AIC neapkopo statistiku par personu, kas iesniedz dokumentus diplomu atzīšanai, pilsonību. Tomēr novērojumi liecina, ka pārsvarā viņi mācījušies Eiropas valstīs, īpaši Lielbritānijā, Nīderlandē, Vācijā. Gadās arī diplomi no ASV un Krievijas. Ar vidusskolas atestātiem atgriežas mazāk, bet atbrauc daudzi bakalauri, maģistri, arī doktori.
Ir vēl tāda tendence, kas mums nepatīk, ka reemigrantu bērniem, kuriem jāturpina mācības, skolas liek ārvalstu izglītības iestādes izsniegtās liecības atrādīt mums, lai nosakām, kurai klasei tās atbilst. Tas nav pareizi, jo tas ir lieks administratīvais slogs, vecākiem jātērē laiks un nauda. Skolām būtu jāizvērtē pašām, kuras klases līmenim bērna zināšanas atbilst un kādu atbalstu viņam vajag.
Arī AIC izveidotajai Augstākās izglītības kvalitātes aģentūrai šobrīd droši vien ir ļoti daudz darba, jo līdz gada beigām jāizvērtē un jāakreditē liels skaits studiju virzienu un programmu.
Darba tiešām ir ļoti daudz. Cik studiju virzienu kāda laika posmā būs jāakreditē, to varam plānot, bet augstskolas izstrādā arī jaunas studiju programmas, kas tāpat jāizvērtē saistībā ar licencēšanu. Un cik būs licencējamo programmu, to iepriekš nevaram zināt. Tās tagad ir iesniegtas tik daudz, ka rodas darbinieku trūkums. Negribam laist lejā latiņu izvērtēšanas kvalitāti un vienam darbiniekam vienlaikus uzticēt izvērtēt 20 lietas.
Augstskolas licencēšanai un akreditācijai var izvēlēties arī kādu ārvalstu aģentūru. Līdz šim mums gan nebija informācijas, ka kāda tā grasītos darīt, taču augstskolām var nākties tā rīkoties, jo mums nebūs kapacitātes visu paveikt.
Lai paveiktu šo darbu, mums gan būtu vajadzīgs valsts finansējums, taču līgums ar Izglītības un zinātnes ministriju par šo gadu vēl nav noslēgts.
Augstskolas taču pašas arī maksā par studiju programmu akreditāciju!
Tās maksā, bet ar šo maksu pārsvarā var nosegt tikai atalgojumu akreditācijas ekspertiem.
Zinu, ka piesaistāt studiju programmu izvērtēšanas ekspertus arī no ārzemēm. Kā ar to veicas un vai visās jomās izdodas atrast?
Grūti bija atrast ekspertus lauksaimniecības studiju programmām, jo šo jomu Latvijā var apgūt tikai vienā augstskolā, tātad vietējos ekspertus, kam nebūtu interešu konflikta, nav nemaz.
Katrā akreditācijas komisijā jābūt vismaz vienam ārvalstu ekspertam, cenšamies, lai būtu vismaz divi. Jāpiebilst, ka visiem ekspertiem, vai viņi ir vietējie vai nāk no ārzemēm, atalgojums ir vienāds, jo viņu kvalifikācija ir vienāda.
Vai ir cerības, ka nākamajā akreditācijas procesā studiju programmu skaits samazināsies?
To ir grūti paredzēt. Tā lielā mērā būs augstskolu izšķiršanās. Jā, ir tā, ka šoreiz vērtēs ne tikai virzienu kopumā, bet arī katru programmu atsevišķi. Ja programmai kādu nepilnību dēļ iedos akreditāciju tikai uz diviem gadiem, augstskolai būs jādomā, vai ir izdevīgi to saglabāt un censties attīstīt. Daļa programmu varētu tikt slēgtas, taču to vietā varētu nākt jaunas. Akreditācijas mērķis nevar būs studiju programmu skaita samazināšana.
