Visvaldis kļūst par bīskapa vasali 17
Visvaldis Rīgas Sv. Pētera baznīcas pagalmā daudzu vācu un līvu dižciltīgo klātbūtnē metās ceļos bīskapa priekšā un deva vasaļa zvērestu, līdz ar to atzīdams Alberta virsvaru un nododams viņam savu valsti. Pēc tā bīskaps Visvaldim pasniedza trīs karogus, kas simbolizēja Jesikas novadus, tādējādi atdodams jaunajam vasalim Jersiku kā lēņa valdījumu. Iespējams, Visvaldis, piekrizdams šādam darījumam, vēl neapzinājās vasalitātes bīstamību, jo lēņa tiesības paredzēja pilnīgu vasaļa uzticību lēņa kungam. Ja vasalis mira bez pēcnācējiem, izlēņotā zeme nonāca lēņa kunga rokās. Šīs tiesības Alberts vēlāk arī izmantoja, lai pilnībā sagrautu un pakļautu sev Visvalža valsti. Jersikas valsts ziemeļu pilsnovadi, kas bija pieņēmuši katoļticību – Asote, Lepene, Bebernine, Autenine, Alene, Cerdene, Negeste un Cesvaine –, palika bīskapa rokās, un 1211. gadā virskundzību pār tām sadalīja starp Albertu un Zobenbrāļu ordeni.
Lēņa dokumentā teikts, ka Visvaldis “Berzikas pilsētu, kas viņam pieder par dzimtu, līdz ar zemi un visiem labumiem, kas pieder pie šīs pilsētas, nodod kā likumīgu dāvinājumu svētās Dievmātes un Jaunavas Marijas baznīcai”. Šī izlēņošana pēc formas un satura bija oblācija – juridisks darījums, ar kuru īpašnieks dāvina savu īpašumu kādam laicīgam vai garīgam kungam ar nosacījumu, ka saņems atpakaļ šo īpašumu vai daļu no tā kā prekāriju vai lēni. Lēņa grāmata skaidri liecina, ka pirms kļūšanas par lēni Jersikas valsts bijusi Visvalža dzimtīpašums un vairāki pilsnovadi viņam devuši nodevas.
Pēc pazemojošās izlēņošanas procedūras Visvaldis atgriezās sava “tēvu mantojuma” vietā un uzsāka Jersikas pils atjaunošanu. Vēlākie notikumi liecina, ka valdnieks nedomāja dzīvot kā uzticīgs bīskapa vasalis, bet mieru ar krustnešiem izmantoja kā atelpu, lai atgūtos no sakāves, sakopotu spēkus un turpinātu cīņu.
1212. gada pavasarī pie Jersikas notika kņaza Vladimira un bīskapa Alberta apspriede, uz to ieradās arī latgaļu zemes vecākie, un Alberts paziņoja, ka katoļticību pieņēmušie līvi kņazam vairs meslus nemaksās. Vladimirs saniknojās un draudēja iznīcināt visas Līvzemes pilis līdz ar Rīgu. Alberts spēja nomierināt kņazu un noslēdza miera līgumu, kā arī vienošanos par krievu un vācu tirgotāju brīvu pārvietošanos pa Daugavu. Līdz ar Vladimira nostājas maiņu un līguma noslēgšanu Jersika zaudēja svarīgu sabiedroto.
Par nākamo Visvalža cīņasbiedru meklēšanas mēģinājumu var uzskatīt viņa sievastēva kunigaiša Daugerūta došanos uz Novgorodu 1213. gadā, lai noslēgtu miera līgumu un, iespējams, savienību kopīgai cīņai pret vāciešiem. Atceļā viņu sagūstīja Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki un ieslodzīja Cēsu pilī. No Lietuvas ieradās kunigaiša draugi, bet pēc viņu aiziešanas Daugerūts pats it kā nodūrās ar zobenu. Maz ticams, ka gūsteknim ieslodzījumā būtu atstāts zobens, toties var pieļaut iespēju, ka zobenbrāļi nogalināja Daugerūtu pēc tā, kad viņiem ar gūstekņa draugiem neizdevās vienoties par izpirkuma maksu.
Kad Visvalža nodomi nāca klajā, 1214. gada pavasarī Kokneses vācu vasaļi Meinards, Johanness, Jordans un citi kopā ar saviem kalpiem un latgaļiem ar bīskapa atļauju naktī iebruka Jersikā un “nolaupīja visu, kas tur bija”. 1215. gadā šie paši vasaļi sarīkoja otru karagājienu uz Jersiku. Visvaldis par to bija laikus uzzinājis un tagad aicināja palīgā lietuviešus, kuri arī nāca, bet nokavēja. Krustneši ieņēma Jersiku. Tad lietuvieši pārcēlās pāri Daugavai un uzbruka vāciešiem, kuri to nebija gaidījuši, tāpēc metās bēgt.
