Latgaļu karalis Visvaldis – izcils senlaiku valdnieks, no kurā bijās krustneši un kaimiņu ciltis 17
Karalis Visvaldis un Jersikas valsts
Autors – Agris Dzenis
Latgaļu valdnieks Visvaldis lielā mērā bija izcilākais no senās Latvijas teritoriju apdzīvojušo cilšu līderiem. Viņš vienīgais Indriķa hronikā dēvēts par karali, vienīgais no latgaļu valdniekiem, par kuru ir drošas ziņas, ka viņš apprecējis lietuviešu kunigaiša meitu, un vienīgais no senās Latvijas valdniekiem, kurš kopīgi ar lietuviešiem jau 13. gadsimta sākumā izrādīja mērķtiecīgu pretestību rietumu krustnešiem. Jersikas patstāvības zaudēšanas vēsture ļauj ielūkoties arī tās valdnieka personības traģiskumā.
Visvalža rezidences – iespējams, visvarenākās latgaļu pils un pilsētas – vieta atrodas tagadējā Līvānu novada Jersikas pagastā. Pilskalns apdzīvots no 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz 14. gadsimtam, taču visintensīvāk dzīve tajā ritējusi no 10. gadsimta līdz 13. gadsimta sākumam. Pilskalna pakājē bijusi vairākus hektārus plaša, amatnieku un tirgotāju apdzīvota senpilsēta, bet netālu no tās – kapulauks, kura arheoloģiskais materiāls liecina par seno jersikiešu tirdzniecības un kultūras sakariem gan ar senkrieviem, gan lietuviešiem. Tajā atrasts arī sievietes ugunskaps ar lietuviešiem raksturīgajām rotām un zirga līdzapbedījumu, bet tam blakus – latgaļu vīrieša skelets.
Jersikas (Gerceke) vārds 13. gadsimta vēstures avotos nonācis tā skandinavizētā vai slāviskotā formā, jo krustneši to pirmoreiz izdzirdēja no tirgotājiem. Gerz-kr dažās senskandināvu valodās nozīmēja “vikings, kas bijis Krievijā”. Domājams, senie jersikieši savu apdzīvoto vietu dēvējuši citādi. 1209. gadā tā dēvēta par Berziku (Berzika). Jersikas pilskalna tuvumā ir vieta, ko apkārtnes iedzīvotāji dēvējuši par Birzāku, kas rosina domāt, ka senais nosaukums atvasināts no latgaļu vārdiem “bārzs (bērzs)” vai “bērze (birzs)”. Kopš 16. gadsimta Jersika krievu avotos dēvēta par Cargradu (Valdnieka pilsētu). Tas liecina par noturīgām atmiņām par kādreiz valdījušā valdnieka varenību arī tad, kad viņa vārds jau bija piemirsts.
16. gadsimta dokumentu norakstos sastopams arī Visvalža krieviskots vārds – Vsevolod. Pamatojoties uz to, vairāki poļu un krievu vēsturnieki uzskatīja Visvaldi par krievu kņazu. Citi autori izteikuši arī minējumus, ka Visvaldis bijis latgaļiem uzkundzējies vikings un kopā ar viņu Jersikā uzturējusies skandināvu vai krievu karadraudze. Tomēr arheoloģiskais materiāls liecina, ka Jersikas iedzīvotāju vairākums bijuši latgaļi, kuri, neraugoties uz jūtamo pareizticības ietekmi, saglabājuši savas pagāniskās tradīcijas un materiālo kultūru.
Valdnieka vara nevarēja pastāvēt bez bruņota spēka. Daugava senatnē bija ūdensceļš, pa kuru tirgotāji un karotāji varēja nokļūt no Skandināvijas līdz Konstantinopolei. Droši vien jau krietnu laiku pirms Visvalža dzimšanas kāds uzņēmīgs Jersikas pils vecākais bija krietni nocietinājis pili un sācis ievākt nodevas no garāmbraucošajiem tirgotājiem. Šādā veidā iegūtās bagātības deva iespēju algot profesionālus karotājus. Ar karadraudzes, kā arī dāvanu un cienastu palīdzību Jersikas valdnieki paplašināja savu pilsnovadu, panākot daudzu piļu un ciemu iedzīvotāju pakļaušanos Jersikas virsvaldībai un nodevu maksāšanu tās valdniekiem. Nav izslēdzams, ka daudzi apkārtnē dzīvojošie latgaļi labprātīgi devās Jersikas valdnieku aizgādnībā, lai iegūtu aizsardzību pret sirotājiem, kuri klejoja augšup un lejup pa Daugavu un tās pietekām.
Visvalža valdīšanas laikā Jersikas valsts pletās gar Daugavu aptuveni no Daugavpils līdz Pļaviņām, ziemeļos aizsniedzot Gaujas baseinu Cēsu apvidū. Vēstures avotos ir ziņas, ka Visvaldis Jersikas valdnieka varu saņēmis mantojumā no saviem priekštečiem. Tātad Jersika līdz ar valdnieka varas mantošanas atzīšanu bija spērusi nozīmīgu soli uz varas koncentrēšanos vienas personas rokās. To veicināja arī pareizticības pieņemšana, jo tās mācībā bija uzsvērts valdnieka personas svētums un varas dievišķums.
Fakti liecina, ka Visvaldis labi apzinājās draudzīgu attiecību ar kaimiņiem nozīmi. Lai šīs attiecības vēl vairāk nostiprinātu ar radniecisku saišu palīdzību, viņš bija apņēmis par sievu Jersikas rietumu kaimiņu lietuviešu kunigaiša Daugerūta meitu. Indriķa hronika vairākkārt apliecina, ka Piedaugavas latgaļi, sēļi un jo īpaši lībieši vēl 13. gadsimta sākumā maksāja meslus kņaziem Polockā, taču hronikā nav atrodamas norādes, ka maksātājs bijis arī Visvaldis. Nav izslēgts, ka Jersikas un Polockas starpā notikuši militāri konflikti, tomēr jāšaubās, vai Polockas spēki bijuši pietiekami lieli, lai pakļautu Jersikas valsti.
Iespējams, Visvalža diplomātija būtu nodrošinājusi Jersikai mieru un uzplaukumu vēl ilgus gadus, ja pie Daugavas grīvas savus nozīmīgākos atbalsta punktus – Rīgu un Daugavgrīvu – neierīkotu rietumu iekarotāji krustneši. Visdrīzāk, jau neilgi pēc Rīgas dibināšanas un lielākajām krustnešu sadursmēm ar Daugavas lībiešiem Visvaldis apzinājās draudus tirdzniecības neatkarībai. Tāpēc viņš kopīgi ar saviem kaimiņiem lietuviešiem un polockiešiem 1203. gada vasarā uzbruka krustnešu bāzēm Daugavas lejtecē. Polockas kņazs uzsāka Ikšķiles pils aplenkšanu, bet “Jersikas valdnieks ar lietuvjiem virzījās pret Rīgu, ganībās nolaupīja pilsoņu lopus un sagūstīja divus priesterus, Johanesu no Fehtas un Folkhardu no Harpštetes, kurš ar krustnešiem pie Senā kalna cirta mežu, un nogalināja Teoderihu Brudegamu, kurš metās viņam ar pilsoņiem pakaļ”.
1206. gada rudens notikumi apliecina, ka Vladimirs un Visvaldis vismaz līdz šim laikam bija sabiedrotie cīņā par kontroli pār Daugavas ūdensceļu un pret Rīgas bīskapu Albertu un rietumu iekarotājiem. Vladimirs kopā ar “citiem karaļiem, saviem kaimiņiem un draugiem (et aliorum Regum vicinorum et amicorum suorum)”, tostarp Visvaldi un Kokneses valdnieku, ar lielu karaspēku kuģos devās pa Daugavu uz leju un nesekmīgi mēģināja ieņemt Ikšķiles un Salaspils cietokšņus.
