Kādas ir jūsu domas saistībā ar tūlīt pavasarī gaidāmajiem notikumiem, kas veltīti pirmā Latgales latviešu kongresa simtgades atzīmēšanai? Toreiz tas veicināja Latvijas valsts izveidošanos un raisīja pamatīgu sabiedrisku viļņošanos. 13
Līdzās organizatoriskajiem jautājumiem ir jāpagūst gan izdot interaktīvu izglītojošu izdevumu sākumskolas mērķauditorijai “Gostūs pi Boņuka”, gan sarīkot novadmācības pilotstundu. Šobrīd jūtam lielu dažādu spēku pretdarbību, lai kongresā notiktu pēc iespējas mazāk, tomēr esam tam gatavi. Iesim uz visu banku!
Veiksiet apvērsumu?
Pārmaiņas ir vajadzīgas, bet demokrātiskā ceļā.
Vēl nesācies, simtgades kongress jau raisījis kaislības. Kongresam veltītajā piemiņas vietā Raiņa vārdi “I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu” sacentās ar kongresa rīkotāja Franča Trasuna vārdiem. Jūs iestājāties par Trasuna tekstu. Kāpēc?
Uzraksts uz Latgales Māras pieminekļa “Vienoti Latvijai” ir latviešu literārajā valodā, un tā jau ir cieņas apliecināšana Latvijas vienotībai un gara kopībai. Latgales nevalstisko organizāciju uzstādījums – pirmkārt, uzrakstam jābūt latgaliešu valodā, jo skaidrs, ka kongresa valoda bija latgaliešu valoda. Otrkārt, toreiz kongresā Rainis diemžēl klāt nebija, lai arī viņa pravietiskums un tālredzība nav noliedzami, bet Francis Trasuns bija, organizēja. Tāpēc uz pieminekļa jābūt Franča Trasuna vārdiem “Varai pīdar laiceiba, taisneibai – myužeiba”.
Par domas vienotību – vai šobrīd var vispār runāt par ko tādu kā vienota Latgales kultūras telpa?
Par to runāt ir sarežģīti, jo katrs vispirms cenšas nostiprināt pats sevi un pārējais tikmēr ir pašplūsmā. Pamatproblēma ir tā, ka mūsu vidusslānis ir birokrātijas, iztikas rūpju nomākts. Ir daudz aizbraukušo cilvēku, palikuši gados veci cilvēki. Tomēr, braucot ekspedīcijās, man šķiet, ka Latgale ir tik gaiša, tik tālredzīga, vitāla un dzīvespriecīga. Taču jāņem vērā, ka mēs ejam pie dzīvesgudrajām babiņām un dzediem, bet ir tā daļa, kas vai nu nekur nestrādā, vai arī nīkst pēcpadomju depresijā. Latgalei nav spēcīgā vilcēja. Varam runāt par kultūras saliņām – Kārsavu, Baltinavu, Rogovku. Tur ir mūsu mūris un mūsu kodols, kripatas ir arī Aulejā, Andrupenē. Daļēji to mēģina uzturēt Rēzekne, bet mēs esam sašķelti – šobrīd jau ir divas biedrības – Latgaliešu kultūras biedrība, kas turpina Rēzeknes Latgaliešu kultūras biedrības tradīcijas, otra – biedrība “Latgalieši”, kas cieši sadarbojas ar Saskaņas partiju. Nav iespējams veidot latgalisku kultūrtelpu ilgtermiņā bez valsts atbalsta. Mums saka – rakstiet kā suitu sievas projektus, piesakieties uz nemateriālo mantojumu – mēs ierakstīsim jūs “sarkanajā grāmatā”! Tas nav atbalsts un nav arī risinājums.
Latgaliskais tuvojas izmirstošo kultūru “sarkanajai grāmatai”?
Simtprocentīgi, ja latgaliešu valodu neieviesīs skolā. Entuziasma, senču godināšanas vai kā cita vārdā uzturēt tradīciju cilvēks var ne ilgāk kā trīs paaudzes. Šis limits kopš 1934. gada sen ir izsmelts. Arī mans latgaliskums šajā ziņā ir ar jautājuma zīmi. Esmu gājusi krievu bērnudārzā, jo cita nebija, pēcāk, dzīvojot Elejā, runāju latviešu literārajā valodā, bet vecmamma runāja tikai latgaliski. Mans tēvs, kurš ar izcilību absolvēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, atteicās no darba akadēmijā un devās uz Latgali, jo viņam bija tā jāceļ. Toreiz viņš teica – vispirms mācies latviski, tad – latgaliski, lai čiuli par tevi nesmejas. Viens ir oficiālais latgaliešu valodas aizliegums, bet ir arī aizliegums, kas veidojies psiholoģiski. Man ir skumji, ka Latvijā latgaliskais pārsvarā ir zināms kā komiskais vai kā šlāgeris, un to uztver ļoti pozitīvi, jo, redz, arī tās taču esot kultūras parādības. Gribētos, lai ierauga arī citādu – nopietnu, emocionāli un intelektuāli bagātu – Latgali.
Vai ir sajūta, ka Latgales kultūras balvā “Boņuks” cildinātie kultūras sasniegumi nozīmē ko vairāk arī ārpus Latgales?
Mūziķi noteikti ir pamanīti – gan “Dabasu Durovys”, gan “Sovvaļnīks”. Mūzikas valoda ļauj uzrunāt plašāku auditoriju. Literatūrā, izglītībā, zinātnē pamata komponents ir valoda un teksts, tāpēc viens no maniem pamata mērķiem ir radīt tādus produktus, ko varētu izmantot jauni cilvēki. Tieši tāpēc, piemēram, izveidojām interneta lapu – virtuālu muzeju www.futureofmuseums.eu, kurā var redzēt visu lingvoteritoriālo vārdnīcu.
Radošā vizītkarte: Ilga Šuplinska
* Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas profesore, filoloģijas doktore, Latgaliešu kultūras biedrības valdes priekšsēdētājas vietniece, Latgales kongresa simtgades svinību organizēšanas darba grupas locekle, viena no Nikodema Rancāna balvas izcilākajiem Latgales reģiona pedagogiem rīkotājām (kopš 2015. gada), viena no 10. starptautiskās latgalistikas konferences rīkotājām 2017. gada oktobrī; literāri muzikālās Andrejdienas rīkotāja jau 18 gadus.
* “Latgales lingvoteritoriālās vārdnīcas” (2012) zinātniskā redaktore, žurnāla “Via Latgalica” zinātniskā redaktore, divu izglītojošu datorspēļu koncepcijas un tekstu autore u.c.
* Šobrīd strādā pie pētījuma “Mūsdienu latgaliešu literatūra”.
