“Latgaliešu valoda ir skanīga un krāšņa.” Intervija ar lingvistu Armandu Kociņu-Kūceņu 45
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sekmējot latviešu valodas kultūrvides sakārtošanu, Valsts valodas centrs (VVC) šovasar palielinājis konsultāciju apjomu, izveidojot atsevišķu konsultanta amatu ar specializāciju latgaliešu rakstu valodā. Nu jau trīs mēnešus lingvists Armands Kociņš-Kūceņš rūpējas par latgaliski publiskojamo tekstu atbilstību akstības noteikumiem un valodas tradīcijām.
Armands Kociņš-Kūceņš baltu un somugru lingvistikā darbojas vairāk nekā 20 gadu. Viņš strādājis augstskolās, dažādās atmiņas institūcijās darbojies ar Latgales materiālu pierakstiem, piedalījies latgalistikas konferencēs un latgaliešu rakstības noteikumu apstiprināšanas semināros.
Piedalījies 26 lingvistiskajās ekspedīcijās un darba grupā 14 latgalistikas projektu īstenošanā, pats latgaliski rakstījis dzeju, raksta rakstus un komentārus.
Vai varat, lūdzu, mazliet pastāstīt par savu pieredzi un izglītību? Kas motivēja ķerties tieši pie latgaliešu rakstu valodas pētniecības? Vai latgaliešu valoda vienmēr ir bijusi arī jūsu ikdienas dzīves integrāla sastāvdaļa?
A. Kociņš-Kūceņš: Latgaliešu rakstu valoda man bijusi aktuāla kopš dzimšanas. Latgaliski runāt mācījos no vecmāmiņas, kura mani audzināja mammas vietā.
Viņa bija dzimusi Rēzeknes apriņķī un runāja skaisti latgaliski ar bagātu autentisko vārdu krājumu. Piemēram, manā bērnības aktīvajā leksikā bija tādi vārdi kā saimesteigs, nūdryukstēt, dativēt, čupinēt, duzt u. tml.
Citi bērni, kuri paši mājās latgaliski nerunāja, bet dzirdēja manu vecmammu kaut ko pasakām, ne vienmēr saprata, ko tas nozīmē, un man nācās viņiem to izskaidrot.
Varbūt šī vajadzība arī ielika pamatu interesei par lingvistiskajām vērtībām mana turpmākā mūža garumā.
Lasīt latgaliešu rakstu valodā iemācījos piecu gadu vecumā, jo vecmāmiņai jau padomju laikā mājās bija latgaliešu grāmatas. Piemēram, mums bija “Teicit Kungu” un “Slavējiet Kungu” abos variantos, tos varēju lasīt un salīdzināt, cik vien gribēju.
Jaunībā sāku braukāt pa Latgali un ieklausīties tautas dzīvās valodas krāšņumā. Tajā laikā novados vēl bija kupli pārstāvēta pirmspadomju laikā augusī paaudze, kuras valoda bija īpaši vijīga, skanīga un bagāta ar mantoto leksiku.
Kas jums pašam visvairāk patīk latgaliešu rakstu valodā, kādas īpatnības to padara par īpašu vērtību?
Latviešu valoda vēsturiski veidojusies baltu un somugru valodu saimju areālu robežjoslā, un man visvairāk patīk šī senākā posma lingvistisko kontaktu atskaņas, kas samērā labi saglabātas Latgales, Sēlijas un Austrumvidzemes izloksnēs un atspoguļojas arī latgaliešu rakstu valodā.
Pie šādām īpatnībām pieder patskaņu harmonija, kas latgaliešiem paglābta daudz pilnīgāk, un šai ziņā latgaliešus vieno ar dienvidigauņiem un somiem.
Arī uzsvara pārvilkšana uz pirmo zilbi somugru ietekmē notikusi citādi nekā lejzemnieku izloksnēs, jo šīs pārvirzes rezultātā lietvārdu galotnes latgaliešiem ir saīsinātas sistēmiskāk nekā pārējiem latviešiem (piemēram, īsinājumu sistēma tāvs, bruoļs, lads ir konsekventāka nekā tēvs, brālis, ledus, kur -as ir saīsināts, bet -is un -us nav).
Tikmēr latgaliešu tautasdziesmās šur tur manām iemūžinātu seno brīvo vārda uzsvaru, kura pozīcija sakrīt ar attiecīgo uzsvaru lietuviešu valodā (piem., Muna mameņa nūaude salīdzinājumā ar Man māmiņa noaudusi).
Kopību ar leišiem rāda arī līdzskaņu izruna: latgalieši to nav pārņēmuši no somugriem kā pārējie latvieši, bet ir paturējuši dzīvu baltiem raksturīgo konsonantismu, kurā cieto un mīksto līdzskaņu pāri veido pilnu sistēmu.
Tāpat latgaliešus un lietuviešus vieno līdzīgas vārdu locījumu un personu formas, kā arī vārdu saistīšanas paņēmieni teikumā. Kopīga ir arī daļa vārdu krājuma (piem., jis, apleik, komuot, pierkšēt, saduzt utt.), un bieži tie nav vis aizguvumi, bet leksika, kuru gan latgalieši, gan lietuvieši ir mantojuši no senajiem baltiem.
Mūsdienu latgaliski sēliskā skaņu sistēma saglabājusies apmēram tāda pati, kādu to atrodam 12.–13. gs. hroniku vietvārdos (sal. Tālavas nosaukuma oriģinālrakstību Tholowa un mūsdienu apstākļa vārdu tuoli/tōli; sal. Kokneses seno nosaukumu Kūknuojs (Kuckenoys) un mūsdienu lietvārdu kūks, kā arī latgalisko izskaņu -uojs).
Kopumā mani piesaista gan šīs valodā cauri gadu tūkstošiem saglabātās īpatnības, gan arī mūsdienu latgaliešu rakstu valodas sistēmiskums.
Man patīk arī latgaliskā terminoloģija. Tās attīstību gan traucējuši politisko režīmu ieviestie aizliegumi un izglītības pārrāvumi, tomēr latgaliešu rakstu valodas tradīcijā atrodam daudzus vērtīgus terminus, kas dažreiz ir pat veiksmīgāki nekā kopnacionālie termini.
Piemēram, verbs kā vārdšķira latgaliešu rakstu valodā tradicionāli saukts par laikvuordu, un tas ir precīzāks apzīmējums nekā “darbības vārds”, jo laika kategorija ir pilnīgi visu verbu īpašā pazīme, bet lielai daļai verbu (piem., būt, smaržot, gribēt, noticēt, uzziedēt, izskatīties jeb latgaliski byut, smuorduot, gribēt, īticēt, aizzīdēt, izavērt utt.) nav tikpat kā nekāda sakara ar darbību.
Latgaliešu rakstu valoda ir skanīga, krāšņa un daudzšķautnaina sistēma, kas stiprina latvisko identitāti, glabā liecības par teju visiem tautas attīstības posmiem, sākot ar vissenākajiem un beidzot ar mūsdienām, un spēj nodot nākamajām paaudzēm svarīgus tautas kopīgās atmiņas un pasaulizjūtas kodus.
VVC apņēmies nodrošināt regulāru un specializētu atbalstu latgaliešu rakstu valodas lietotājiem. Ir zināms, ka pašu latgaliešu vidē pastāv divas rakstības sistēmas. Kuru no tām aizstāvat jūs?
Katra normētā rakstu valoda ir kompromisa variants starp ierasto un mainīgo. Atcerēsimies kaut vai to, ka latviešu literārās valodas lietotājiem vajadzēja 90 gadus, lai pārietu no gotiskajiem burtiem uz mūsdienās pierasto antīkvu.
Latgaliešu rakstībā antīkva lietota jau divus gadsimtus agrāk, bet – jā, mums ir tā dēvētās vecās un jaunās ortogrāfijas problēma. Tā gan ir balstīta mītos un pieņēmumos, jo saucamā Stroda ortogrāfija patiesībā ir iesākts un nepabeigts rakstības reformēšanas process, kas Kārļa Ulmaņa apvērsuma dēļ uz ilgu laiku bija sastindzis vienā noteiktā stadijā un varēja atsākties tikai pēc neatkarības atgūšanas.
Pašlaik spēkā ir 2007. gadā Valsts valodas centrā oficiāli apstiprinātie latgaliešu rakstības noteikumi, kuros tika iestrādāti profesora Pētera Stroda 1929. gadā rakstītie norādījumi par to, kas vēl jāreformē. Tādēļ arī pašreizējos oficiālos, 2007. gadā pieņemtos rakstības noteikumus mēdz trāpīgi dēvēt par papildināto Stroda ortogrāfiju.
Nepabeigtās reformas vienas stadijas iekonservēšanās iemesls bija nelabvēlīgais laika posms latgaliešu rakstu valodas lietošanā un traģiskais pārrāvums izglītībā, kas sākās 1934. gadā un beidzās tikai otrās Latvijas Republikas laikā.
Pašreizējie oficiālie noteikumi pieļauj arī 1929. gada varianta lietošanu, taču praksē gan parasti notiek tā, ka daļa latgaliešu izmanto abu rakstības variantu apvienojumu. Piemēram, sastopam tādas formas kā tiergotova vai tiergōtova, kuras neatbilst ne nepabeigtajam (1929. g.), ne pabeigtajam (2007. g.) rakstības variantam. Konsekvences labad ir mērķtiecīgi līdz galam apgūt pašreiz oficiāli spēkā esošos noteikumus, lai rakstītu pareizi: tierguotova, niule utt.
Izglītībā, protams, lietojama tikai papildinātā, oficiālā ortogrāfija. Var skolēnam palīdzēt gūt ieskatu dažādu agrāko laikposmu latgaliešu grāmatās, kur redzami tādi varianti kā “Loča barni”, “Lòča bárni” un “Lōča bārni”, taču mūsdienīgā tekstā vienmēr rakstām “Luoča bārni”.
Latgaliešu rakstu valoda kā valsts valodas paveids ir nostiprināta Valsts valodas likumā, tomēr ik pa brīdim rodas nesaskaņas, vai to būtu vēlams lietot ne tikai grāmatās un plašsaziņas līdzekļos, bet arī, piemēram, ceļa norādēs?
Īstenojot Latviešu vēsturisko zemju likumu, vietvārdi latgaliešu rakstu valodā un lībiešu valodā turpmāk parādīsies noteikta standarta informācijas zīmēs gan uz pašvaldību, gan valsts autoceļiem (galvenajiem, reģionālajiem un vietējiem).
Šo procesu jau agrāk vēlējās virzīt vairākas pašvaldības, tomēr valsts uzņēmumam “Latvijas valsts ceļi” līdz šim nebija skaidra procedūra, kā šādas zīmes saskaņojamas.
Šobrīd situācija ir mainījusies. Satiksmes ministrijas Autoceļu infrastruktūras departaments septembrī norādīja uz nepieciešamību ceļu norādēs izmantot vietvārdus lībiešu valodā un latgaliešu rakstu valodā atbilstoši Valsts valodas likumam un Latviešu vēsturisko zemju likumam.
“Latvijas valsts ceļi” turpmāk atbalstīs pašvaldību virzītās iniciatīvas uzstādīt uz valsts autoceļiem Ministru kabineta apstiprinātajos “Ceļu satiksmes noteikumos” paredzētās standarta ceļa zīmes, kurās uz zila fona norādīts vietvārds latviešu literārajā valodā un zem tā centrēti izvietots, tādā pašā šriftā sniegts nosaukums attiecīgi latgaliešu rakstu valodā (Latgales vēsturiskās zemes teritorijā) vai lībiešu valodā (Lībiešu Krasta teritorijā).
Vienlaikus Autoceļu infrastruktūras departaments ir atzinis, ka Satiksmes ministrijai nav īpaša plāna vai programmas, lai zīmes nomainītu. Iniciatīvai pilnīgi noteikti jānāk no pašvaldībām.
Jāuzsver, ka lietojums šāda veida zīmēs neattiecas uz svešvalodām, bet tikai uz pamatiedzīvotāju rakstu tradīcijām, t. i., lībiešu valodu un latgaliešu rakstu valodu, kuru aizsardzība ir noteikta Valsts valodas likumā un Latviešu vēsturisko zemju likumā.
