Kambala – Latgales zvaigzne Latvijas ģerbonī 0
Lai pasludinātu Latvijas valsts dibināšanu, 1918. gada 18. novembrī uz Nacionālā teātra skatuves pulcējās 38 Tautas padomes locekļi, bet līdzās zemgaliešiem, vidzemniekiem un kurzemniekiem stājās tikai viens Latgales pārstāvis: 25 gadus vecais Staņislavs Kambala, kurš sanākušo vidū bija viens no jaunākajiem. Tomēr, kā redzams slavenajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā, Latvijas valsts proklamēšanas brīdī Kambalam bija ierādīta vieta pirmajā rindā, kur stāvēja arī vēlākie valsts vadītāji Kārlis Ulmanis, Gustavs Zemgals un Marģers Skujenieks.
Runa nāca no sirds
Tā nebija nejaušība, jo Latvijas dibinātājiem bija svarīgi uzsvērt, ka latgalieši netiks atstāti pabērna lomā, arī viņiem būs teikšana par jaunās valsts likteni. Latgaliešu nesaraujamo saistību ar Latviju savā runā Tautas padomes sēdē uzsvēra arī pats Kambala: “Metot skatu uz mūsu tautas vēstures pēdējiem 700 gadiem, ieraugām Latgali kā no koka atgrieztu zaru, kuram nepieplūst vairs dzīvības vielas. Latgales garīgā kultūra bija galvenā kārtā poļu rokās, bagātie meži piederēja muižniekiem, tirdzniecība atradās svešinieku rokās, ierēdņi bija krievi. Mums pašiem nekā nebija. Ne runāt latgaliski nedrīkstēja, ne domāt. Tādos apstākļos tauta nevarēja dzīvot. Tādēļ tā vienmēr gribējusi pieslieties pārējai Latvijai. Jau pagājušā gadu simteņa 80. gados izteikta šī vēlēšanās, bet muižniecība šīm domām nostājusies ceļā. Tā tas gājis līdz tagadējam laikam. Kad ienāca vāci, mēs domājām, ka viņi izpildīs mūsu prasības, bet atbildes vietā nāca Brestas pamiera papildu noteikumi, ar kuriem Latgale tika atkal pievienota Krievijai. Apvienotā Latvija nu jāceļ pašu rokām, pašu spēkiem, ar politisku partiju un grupu apvienošanos. Dievs lai svētī brīvo Latviju!” Kā rakstīts svinīgās sēdes protokolā, Latgales priekšstāvja runai sekoja ilgi, ilgi visas padomes un pilsoņu vienprātīgi aplausi, jo “runa nāca no sirds un gāja pie sirds”.
Mācījās par garīdznieku
Vēsturnieki secina, ka Staņislavs Kambala kā Latgales pārstāvis ir piedalījies galvenajos pavērsiena punktos Latvijas valsts tapšanā. “Kambalam dzīve piedāvāja dažādas pārmaiņas un izaicinājumus, viņš nebija slinks un bailīgs tos pieņemt. Mācās par baznīckungu, sākas karš un kļūst par karavīru. Pārmaiņu laikos kļūst aktīvs politiķis un sabiedriskais darbinieks. Izdod laikrakstu, ir publicists, literāts un valodnieks. Tad kļūst par baņķieri. Tad dzirnavnieks, izveido dažādus citus biznesus,” vēsta literatūrzinātnieks un Latgales vēstures pētnieks Valentīns Lukaševičs. “Kambala ir drosmīgs, apķērīgs, izlēmīgs, vienmēr gatavs nodarboties ar kaut ko jaunu. Viņu nebaida tas, ka kaut kas nesanāks, ka viņu aprunās. Un tāds viņš ir ne tikai jaunības gados, bet visu savu mūžu.”
Staņislavs Kambala ir dzimis 1893. gada 12. jūnijā Rēzeknes apriņķa Kuļņevas pagasta Stapuļu sādžā (tagadējā Lendžu pagasta teritorijā). Viņa vecāki Antons un Dārta bija zemnieki, kas laiduši pasaulē septiņas atvases: Staņislavam bija brāļi Antons, Jāzeps, Donāts un Francis, māsas Viktorija un Ksaverka. Dzimtas uzvārds Kambala cēlies no zivs nosaukuma (latviešu valodā to ierasts dēvēt par buti), tādēļ Staņislavs vēlāk savās publicista gaitās dažkārt mēdza izmantot pseidonīmu Bute.
Kambalas dzimtas mājas līdz mūsdienām nav saglabājušās. Bērnībā viņš mācījies Bērzgales pagastskolā un Rēzeknē, bet vēlāk devās uz Pēterburgu, kur izglītojies Svētās Katrīnas ģimnāzijā. Staņislavs iestājās un absolvēja Pēterburgas katoļu garīgo semināru, tomēr kļūt par garīdznieku viņam nebija lemts, jo 1914. gada vasarā sākās Pirmais pasaules karš. Staņislavu iesauca karadienestā, viņš pabeidza praporščiku skolu un dienēja Sibīrijas strēlnieku pulkā. 1917. gadā viņš pievienojās Rīgas latviešu strēlnieku pulkam.
Aģitēja par Latviju
Aktīvu darbību politikā Kambala sāka 1917. gada pavasarī, kad Krievijas impērijā bija kritis cara režīms un aprīlī Rēzeknē tika sarīkots Pirmais Latgales latviešu kongress. Kambala tika ievēlēts par Latgales Pagaidu zemes padomes locekli. Latgaliešu mērķis tolaik bija panākt Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanos pārējām Latvijas daļām. “Strēlnieku pulku Latgales sekcija ar Jāni Rubuli, Aloizu Bojāru un Staņislavu Kambalu priekšgalā noorganizēja plašu informācijas darbu, lai Latgales zemnieki saprastu Latgales apvienošanās jēgu ar savas tautas locekļiem. Kā pirmajā, tā otrajā Latgales kongresā, kas 1917. gadā notika Rēzeknē, viņi aicināja balsot par apvienošanos, saistot to ar saukli “Glābiet Latgali no bojāejas!”,” grāmatā “Valstsvīri un demokrati” raksta vēsturnieks Ādolfs Šilde.
1917. gada septembrī Kambala kopā ar Zigfrīdu Annu Meierovicu un citiem latviešu delegātiem devās uz Viskrievijas tautu kongresu Kijevā, kur aizstāvēja latviešu tiesības uz pašnoteikšanos un iestājās par Latgali kā neatņemamu Latvijas sastāvdaļu.
1918. gadā vācu okupācijas laikā Kambala strādājis par latviešu skolotāju kursu pārzini Rēzeknes apriņķī, bet pēc boļševiku nākšanas pie varas viņš tika ieslodzīts Cēsu cietumā, no kura tika atbrīvots pēc boļševiku padzīšanas.
Latgales Zemes padome izvirzīja Kambalu kā vienu no Latgales pārstāvjiem Latvijas Tautas padomē, kas 1918. gada 18. novembrī pasludināja Latvijas Republikas dibināšanu. Latgalē tobrīd turpinājās aktīva karadarbība, tādēļ no Latgales pārstāvjiem Rīgā varēja ierasties tikai Kambala. Tieši viņš ierosināja, ka manifests par Latvijas valsts izveidošanu jānodrukā ne tikai latviešu valodā, bet arī latgaliešu izloksnē un krievu valodā.
“Kambala bija jauns, entuziasma un enerģijas pilns. Viņš vienīgais no latgaliešiem piedalījās Latvijas valsts proklamēšanas pasākumā. Bet viņš tomēr nebija latgaliešu politikas spices cilvēks. Tur bija citi – Francis Trasuns, Francis Kemps, Andrivs Boriss, brāļi Skrindas, Nikodems Rancāns, Aloizs Bojārs u. c. Pirmajās rindās bija baznīckungi un gados cienījamāki cilvēki,” spriež Latgales vēstures pētnieks Valentīns Lukaševičs.
Bankas direktors
1920. gadā pirms Satversmes sapulces vēlēšanām Kambala piedalījās Latgales Zemnieku partijas dibināšanā un tika ievēlēts par Satversmes sapulces deputātu. Gados jaunais politiķis tika izvirzīts par Satversmes sapulces prezidija priekšsēdētāja biedru, parlamenta tribīnē sēdēja līdzās prezidentam Jānim Čakstem. 1922. gadā, kad tika ievēlēta pirmā Saeima, Kambala tajā vairs nebija pārstāvēts, jo pievērsās finanšu nozarei.
1922. gada rudenī tika nodibināta Latvijas Banka (LB), un Kambala tika izvirzīts par bankas padomes locekli. Viņam nebija speciālas izglītības finansēs vai ekonomikā (līdzīga situācija bija 90. gadu sākumā, kad par LB vadītāju kļuva fiziķis Einars Repše), bet vēsturniece Ineta Lipša, kas pētījusi LB darbību, skaidro, ka tolaik pie varas esošā koalīcija politiski sadalīja padomes locekļu amatus, Kambala tika iecelts amatā kā latgaliešu frakcijas pārstāvis. Paralēli viņš darbojies kā Latgales Lauksaimniecības kredītbiedrības valdes loceklis, vēlāk bijis arī Latgales akciju bankas rīkotājdirektors. 1926. gadā, kad Kambala jau bija uzkrājis pieredzi finanšu nozarē, viņu iecēla par vienu no LB valdes locekļiem un direktoriem; šajā amatā viņš nostrādāja līdz 1936. gadam. Kambalas pārziņā bija četras nozares: tekoši rēķini ar norēķinu centrāli, aizdevumu daļa lauksaimniekiem (tai pakļauta arī Vērtspapīru daļa), saimniecības daļa un sekretariāts.
No darba bankā Kambalam nācās aiziet pēc kāda skandāla. “1936. gada sākumā Latvijas Bankā tika konstatēta deponēto Latvijas Hipotēku bankas ķīlu zīmju izkrāpšana 100 000 latu apmērā Vērtspapīru (fondu) pārzināšanas daļā, ko bija izdarījis prokūrists Pēteris Lerchs (viņa tiesas procesu plaši atspoguļoja prese). Šī daļa bija direktora Kambalas uzraudzības joma,” skaidro vēsturniece Ineta Lipša. “1936. gada aprīlī Ministru kabinets Kambalu pēc viņa lūguma atbrīvoja no Latvijas Bankas direktora amata.”
Kambalas gramatika
Līdztekus politiskai un sabiedriskai darbībai Kambala bija arī aktīvs publicists, rakstījis laikrakstiem “Zemnīka Ziņas” un “Latgolas Vords”, pats dibinājis laikrakstu “Latgalīts”. Kambalas daudzpusību apliecina arī tas, ka Latvijas valsts pirmsākumos viņš aktīvi darbojies kā valodnieks: jau 1918. gadā iznāca viņa darbs “Atskats par latgaliešu pareizrakstības apspriedi”, bet 20. gadu sākumā viņš izdeva “Latvīšu volūdas gramatiku latgalim”; tā bija viena no pirmajām latviešu valodas mācību grāmatām Latgales skolās. “Kambala, kā jau zemnieka dēls, bija vairāk praktiķis, ne teorētiķis. Viņš bija ļoti apdāvināts, ātri apguva, ātri iemācījās. Arī valodniecības lietas,” norāda literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs. “Tie pirmie latgaliešu gramatiku autori iz pašu latgaliešu vidus arī nebija valodnieki. Ontons Skrinda bija medicīnas students, Francis Kemps – inženieris, Francis Trasuns bija baznīckungs, Valerija Seile – pedagoģe, Eduards Kozlovskis – poligrāfiķis.”
Trimdā dzīvojošais valodnieks Leonards Latkovskis kādā publikācijā 1970. gadā, pieminot Valerijas Seiles aiziešanu mūžībā, izsaka šādu versiju: “Vismaz no diviem vai trim tā laika latgaļu redzamākiem darbiniekiem esmu dzirdējis, ka Seile sarakstījusi latgaļu gramatikas etimoloģijas daļu, bet atdevusi publicēt zem Staņislava Kambalas vārda. Kambala ar valodas jautājumiem, respektīvi, gramatikas rakstīšanu, neesot nodarbojies, tāpēc tā sauktā Kambalas gramatika esot pašas Seiles darbs.”
Valerija Seile bija ievērojama Latgales sabiedriskā darbiniece; viena no sešām sievietēm, kas 1920. gadā ievēlētas Satversmes sapulcē. Lukaševičs gan apšauba, ka viņas paveikto darbu Kambala uzdevis par savējo. “1921. gadā iznāca četras dažādu autoru latgaliešu gramatikas: Kozlovska, Kambalas, Trasuna un Seiles. Vai Kambalas gramatikas patiesā autore ir Valerija Seile? Kaut kādās idejās un fragmentos tā varētu būt, bet diez vai viņa ir visa grāmatas teksta autore. Viņai pašai šajā gadā iznāca grāmata par latgaliešu valodas sintaksi, respektīvi, nebūtu bijis grūti pielikt klāt arī fonētikas, morfoloģijas u. c. sadaļas. Tajos laikos arī nebija tik skrupuloza attieksme pret autortiesībām. Ābecēs, skolu grāmatās, populārzinātniskos izdevumos bieži vien pārrakstīja svešu tekstu, to pat nenorādot,” spriež Lukaševičs. “Kambala par valodas jautājumiem interesējās un izteicās arī agrāk. 1921. gadā notika liela latgaliešu skolotāju iniciēta sapulce, kurā sprieda par latgaliešu ortogrāfiju. Tā pieņēma lēmumus (pretrunīgus, tie vēlāk tika pamatīgi kritizēti) un paziņoja, ka šie lēmumi gandrīz pilnībā saskan ar Kambalas gramatiku. Iespējams, ka viņa grāmata ir kā šīs sapulces rezultātu publikācija.”
Nomira ar sirdskaiti
Kambala pēc aiziešanas no Latvijas Bankas pievērsās saimnieciskai darbībai, saimniekojis dzirnavās. Interesanta personība bija arī viņa sieva Tekla, kas bija aizrāvusies ar mākslu un teātri. Viņa tika raksturota kā sabiedrības dāma, bieži pieminēta dzeltenās preses slejās un salīdzināta ar Emīliju Benjamiņu. Staņislavam un Teklai bija divi bērni: dēls Leonīds un meita Lidija.
Ja paskatās uz Staņislava Kambalas miršanas gadu (1941), varētu domāt, ka viņu, līdzīgi kā daudzus Latvijas valsts darbiniekus, pēc padomju okupācijas 1940. gadā piemeklēja traģisks liktenis: nošaušana vai izsūtīšana uz Sibīriju. Staņislavam bija tikai 48 gadi, bet viņš nomira dabiskā nāvē, kā nāves cēlonis minēta sirdskaite. Staņislavs Kambala aizgāja mūžībā 1941. gada 21. decembrī, apbedīts Rīgas svētā Miķeļa kapos.
Par dēla Leonīda likteni trūkst precīzu ziņu: Otrā pasaules kara laikā viņš dienējis leģionā, pēc kara esot izsūtīts uz Sibīriju, tad atgriezies un miris 1973. gadā. Kambalas sieva Tekla un meita Lidija kara beigās devušās bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk nonākušas Austrālijā. Tekla mirusi 1950. gadā Sidnejā 55 gadu vecumā. Lidija nodzīvoja daudz garāku mūžu, nomira 2008. gadā 84 gadu vecumā. Radiniekiem par tiešiem Staņislava Kambalas pēctečiem nekas nav zināms.
Staņislava brāļa Donāta meita Biruta Zaķe zina stāstīt, ka Austrālijā dzīvo arī otra brāļa Jāzepa pēcteči. Kambalu dzimtas veikums mūsdienās vislabāk redzams Rideļu dzirnavās Engures novadā, kur saimnieko Donāta mazdēls Oskars Kambala. Pirmā pasaules kara laikā Rideļu dzirnavas nodega, bet Donāts ar Staņislava atbalstu tās atjaunoja un padarīja par plaukstošu uzņēmumu. Padomju okupācijas laikā dzirnavas atkal nodega un tika pamestas, bet 90. gadu sākumā Kambalu dzimta tās atjaunoja, pat atsāka graudu malšanu. Šobrīd gan dzirnavu komplekss vairāk darbojas tūrisma jomā, piedāvā viesu nama un kafejnīcas pakalpojumus.
Kambalas vārds sporta līdzjutējiem mūsdienās, protams, vairāk saistās ar slaveno basketbolistu un bokseri Kasparu Kambalu, kurš ir Staņislava brāļa Donāta mazmazdēls. “Šogad augustā plānojam sarīkot Kambalu dzimtas salidojumu,” stāsta Donāta meita Biruta Zaķe. “Bija aicināti arī mūsu radi no Austrālijas, bet tagad ar koronavīrusa epidēmiju nevar zināt, vai tas būs iespējams.”
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
