Vai Latgales zemniekiem būtu jāsaņem lielāks atbalsts? “Zītaru” saimniekošanas pieredze Baltkrievijas pierobežā 0
Latgalē, pašā Baltkrievijas pierobežā, Bērziņu pagastā Jāņa Pauliņa ZS “Zītari” nodarbojas ar bioloģisko gaļas liellopu audzēšanu un gatavojas nopietni pievērsties graudkopībai. Intervijā saimniecības dibinātājs Alberts Pauliņš, viņa dēls Jānis Pauliņš un Alberta dzīvesbiedre Daiga Pauliņa stāsta par darbošanās pieredzi un saimniecības nākotnes iecerēm.
– Kāpēc izvēlējāties saimniekot ar bioloģiskajām metodēm?
J. P.: – Mēs nelietojam minerālmēslus un ķīmiju, zeme ir tīra. Turki, kas no mums pērk bullīšus, prasa ar bioloģiskajām metodēm audzētus dzīvniekus. Kad dzīvnieks ēd zāli, tauki tam tikpat kā neveidojas. Vēlāk Turcijā tos intensīvi varot barot ar kukurūzu un citu lopbarību.
Šajā gadā pirmo reizi 30 ha platībā kā virsaugu iesējām auzas un vasaras kviešus. Rullēsim tos skābbarībā. No gandrīz 800 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) pārējās platības aizņem ganības un pļavas.
A. P.: – Nevienam agronomam neiestāstīsi, ka ar bioloģiskajām metodēm var izaudzēt graudus. Ja dabūsi 500 kg no hektāra, kāda jēga ir audzēt? Lai segtu pašizmaksu, ir jākuļ vismaz 3–4 tonnas no ha.
Nākamajos desmit gados gatavojamies pusē no platības audzēt graudus, atlikušajā daļā būs pļavas. Mēs vēlamies sasniegt noteiktu gaļas liellopu daudzumu, tuvu 500 dzīvniekiem, un lielāku ganāmpulku neaudzēt.
J. P.: – Visi lauki vēl nav iztīrīti, stāv kopš padomju laikiem. Pērn 40 ha lauku iztīrījām, pārsēsim tajos zāli. Kad lauki būs iztīrīti un pārsēti, mums barības gatavošanai nevajadzēs 700 ha, pietiks ar 300 ha.
– Cik lielas ir izmaksas, lai lauku no aizauguša pārvērstu par LIZ?
A. P.: – Desmit gados ieguldītais darbs un izmaksas tiek atpelnītas un sāk nest peļņu. Ar nosacījumu, ja ir ES atbalsta maksājumi. Lauki ir jātīra, daudzviet Latgalē tie ir aizauguši ar krūmiem, arī latvāņi ir. Mēs esam tos puslīdz iztīrījuši un ik dienu turpinām ar to darboties.
– Kādus gaļas liellopus audzējat?
– Saimniecībā galvenokārt ir krustojumi, bet strādājam, lai izveidotu Limuzinas šķirnes ganāmpulku.
J. P.: – Mums ir seši Limuzinas šķirnes buļļi.
– Kādās grupās dzīvniekus ganāt?
– Ir trīs grupas – atsevišķi buļļi un teles, un vasarā dalām divos ganāmpulkos, lai labāk kontrolētu notiekošo. Aploki ir 5 ha un 25 ha platībās.
A. P.: – Ja pēcnācējus visu laiku krusto ar tīršķirnes bulli, šķirne paliek tīra. Pirmās 32 teles pirkām 2007. gada 22. aprīlī. Pavisam nopirkām 110 teles. Mans draugs veterinārārsts ieteica pirkt lētākus dzīvniekus un vēlāk izveidot tīru šķirni. Iegrieza mums šis padoms. Par krustojumiem nevarēja saņemt valsts subsīdijas, par tīršķirnes dzīvniekiem atbalstu maksāja. Vēl vajag dažus gadus, tad būsim izveidojuši tīršķirnes gaļas liellopu ganāmpulku.
J. P.: – No tolaik pirktajām zīdītājgovīm patlaban dažas ir vēl palikušas.
A. P.: – Pirkām grūsnās teles no Rumānijas, tās vācu starpnieks sarunāja. Viņš sarunāja lēti, mums pārdeva dārgi – vienu teli par aptuveni 1540 eiro. Salīdzinājumam – tīršķirnes govis maksāja vairāk nekā 2800 eiro. Pirmajā gadā pēc atvešanas no Rumānijas visādi bija. Govīm bija vīrusu slimības. Turklāt – kādi Rumānijā ir dabas apstākļi? Mums govis atveda oktobrī. Ziemā bija mīnus 30 grādi – kā dzīvnieki var justies? Šā iemesla dēļ liela daļa ganāmpulka aizgāja. Atceros, kamēr pirmās 32 teles veda no Rumānijas, viena jau atnesās, teļa nebija. Septiņpadsmit teles vispār neatnesās. Mūs apkrāpa, pārdeva brāķētas govis. Draudzība paliek draudzība, tomēr nauda to dažkārt nepareizi ietekmē. Pārdzīvojām un aizmirsām šo gadījumu. Vissvarīgākais, ka mums tolaik nebija pieredzes gaļas lopkopībā. Patlaban zinām daudz ko tādu, ko 2007. gadā nezinājām. Kļūda bija, ka pirmos gadus buļļus no govīm un teļiem neatšķīrām, buļļi visu laiku dzīvoja kopā ar govīm. Šoka stāvoklī bijām, kad lielā aukstumā dzima teļi un visi aizgāja bojā. Mīnus 30 grādu salā māte jaundzimušo teliņu nepaspēj nolaizīt, tam kājas sasalst. Vēlāk teliņš skraida, ir sprigans, tomēr pēc 2–3 nedēļām nobeidzas ar gangrēnu. Turklāt mums nobeidzās visi lielajā aukstumā dzimušie teļi.
J. P.: – Patlaban mums dzīvniekiem ir novietne. Dzīvnieki tajā mitinās trīs īpašu dabas apstākļu gadījumos: ja ir liels sniegs, putenis un ja sijā sīks lietus un ir vējš. Ja gaisa temperatūra sasniedz –30 grādu, gaļas liellopi labāk dzīvo brīvā dabā nekā šķūnī.
Visvairāk ganāmpulkam nepatīk gaisa temperatūra intervālā no +1 līdz –1 grādam. Patlaban buļļus pie meitenēm laižam Līgo svētkos. No februāra līdz Līgo svētkiem turam tos atsevišķi, jo nevēlamies teļu dzimšanu ziemā – decembrī, janvārī un februārī. Pirmo nedēļu pēc nokļūšanas govju telīšu ganāmpulkā buļļi cītīgi darbojas, traumē sevi – tiem ir kāju sastiepumi un citas traumas.
Vēl viens misēklis, no kura mācījāmies, ir koka barotavas. Sākumā paši tās gatavojām, tomēr barotavas neizturēja pat mēnesi. Kamēr pats nekļūdies, neizej kļūdām cauri, pie izpratnes nenonāc.
– Kādu barību saņem gaļas liellopi?
– Gada laikā vajag 20 rituļu siena un skābsiena, rēķinot uz vienu dzīvnieku. Mēs gatavojam 6000 rituļu.
A. P.: – Piena govij vajag it kā četras tonnas siena ziemošanas periodā. Mūsu lopiem – sešas tonnas. Tikai tāpēc, ka Latvijas brūnās vidējais svars ir 540 kg, bet mūsu govij tuvu 750 kg. Mums graudi nav vajadzīgi. Govs funkcija ir dzemdēt un teļu ar pienu izbarot. Iepriekšējos gadus 1500–2000 siena rituļu palika pāri. Pērn bija sausums, labi, ka gadu agrāk savākto sienu nepārdevām. Ko būtu darījuši? Guvām mācību, ka jātur rezerves! Sienu var piecus gadus turēt šķūnī, nebūs nekāda vaina.
– Kam pārdodat gaļas dzīvniekus?
J. P.: – Bullīšus nodalām, pārdodam līdz viena gada vecumam. Tie, kas piedzimst martā, aprīlī, augustā, sasniedz 300 kg svaru. Par šādas kondīcijas dzīvniekiem maksā vislielāko cenu. Kad dzīvnieks ēd zāli un dzer pienu, tā dzīvsvara pieaugums dienā ir 1,5 kg. Ziemā dzīvnieki ēd sienu, piena mātei ir maz vai nav nemaz, svara kāpuma arī nav. Kā dabū pirmo zāli, mēneša laikā uzreiz ir 100 kg liels svara pieaugums. Tieši pirmā zāle dod straujo svara kāpumu. Līdz viena gada vecumam audzētos bullīšus pēdējos gadus pārdodam turku uzņēmējam, kurš tos sūta uz Turciju. Agrāk dzīvniekus pārdevām arī vāciešiem, poļiem un Izsoļu namam. Turcijas uzņēmējs norēķinās uzreiz, no Izsoļu nama nauda ir jāgaida vismaz mēnesi, turklāt dažkārt jāatgādina par mums neveikto maksājumu.
Patlaban ganāmpulkā ir 50 šajā gadā dzimušo jaunlopu un 300 pamatganāmpulka dzīvnieku.
A. P.: – Turki ir visprecīzākie uzņēmēji. Kādreiz bija nepareizs priekšstats par viņiem.
Mūsu saimniecībai ir ļoti laba izaugsmes perspektīva, jo šeit ir ideāli tīra augsne un nelietojam ķīmiju. Slikti, ka par bioloģiskajiem bullīšiem nemaksā būtiski vairāk kā par konvencionāli audzētajiem dzīvniekiem.
Būtu godīgi, ja par parasto teļa gaļu maksātu 4–5 eiro/kg, bet par bioloģisko – 10 eiro/kg. Mēs cenšamies, godīgi piedalāmies bioloģiskās ražošanas procesā.
J. P.: – Mums nav nekādas vajadzības krāpties. Ja zālājs neaug, tas neaugs arī pēc slāpekļa kaisīšanas.
A. P.: – Mēs galvenokārt laukus mēslojam ar kūtsmēsliem. Aizberam purviņus, mēslojam uzbērumu un sējam virsū zāli.
– Kā saimniecībā izmanto ES naudas atbalstu?
J. P.: – Pirms diviem gadiem pirkām jaunu Deutz Fahr traktoru un agregātus. Būvējām jaunu šķūni novietni. Vēl vajag kultivatoru un sējmašīnu, rudenī, visticamāk, rakstīsim projekta pieteikumu.
A. P.: – Graudus audzēs cita mūsu saimniecība, neaudzēsim tos ar bioloģiskajām metodēm. Lai varētu pusē platības audzēt graudus un pusē zālājus, saimniecībai vēl daudz kā nepietiek. Nav miglotāja, piemēram. Vērtēsim situāciju. Pērn bija kārtība, ka bioloģiskās platības var palielināt par 20%, bet samazināt par 2%. Ja mums pērn bija 730–740 ha bioloģisko platību, mēs tās varam mazināt par 15 ha. Mēs ar apauguma novākšanu kopējās platības ik gadu par 40 ha palielinām. Ik gadu 15 ha zemes pārcelsim uz konvencionālo saimniecību.
– Vispārzināms ir fakts, ka daudzās Latvijas saimniecībās ir grūtības atrast un nodarbināt zinošus darbiniekus. Kāda ir jūsu pieredze Baltkrievijas pierobežā?
J. P.: – Tā ir arī mūsu saimniecības vislielākā problēma. Puse no 12 darbiniekiem būtu no darba jāatbrīvo, tomēr nav ko ņemt vietā. Ir cilvēki, kas saņem algu un tad nedēļu dzer. Izglītības līmenis visiem ir zems. Virsotne, griesti ir profesionāli tehniskās izglītības diploms, pusei nav pat tā. Daži darbinieki nav pat deviņas klases pabeiguši.
Vislielākā problēma ir, ka cilvēki neatceras viņiem no rīta stāstītos dienā darāmos darbus. Visu laiku tie ir jārāda ar pirkstu.
A. P.: – Strādnieku pietiek, tomēr viņu darbam nav kvalitātes. Mēs ar Daigu, manu sievu, savulaik salīdzinājām – no Rundāles pagasta augstskolā mācījās 30, no Bērziņu pagasta – divi jaunieši. Nevēlos aprunāt cilvēkus, tomēr tas ir fakts. Tie, kuri darbā nekur nav liekami, nemācās. Kāds tēvs, tādi ir bērni.
Daiga Pauliņa: – Ja teļš dzimst, vajag palīdzēt, tomēr darbinieks nepievērš uzmanību. Nejūt atbildību, vienaldzīgā attieksme pret darbu ir kā padomju laikā.
J. P.: – Vēl viens piemērs. Vedu divas dienas divus darbiniekus apskatīties ganību malu un pēc stundas braucu pakaļ. Esot viss kārtībā. Kad aizbraucu pārbaudīt, pēc pēdām bija redzams, ka dzīvnieki jau divas dienas klīst projām no aploka. Mēsli jau sakaltuši aplokā. Ūnikums!
– Kāds ir saimniecības tehnikas parks?
J. P.: – Patlaban saimniecībā ar MTZ traktoriem pamatā pietiek. Jauno Deutz Fahr spēkratu galvenokārt izmantojam pļaušanai un aršanai. Ar to 90% zālāju nopļāvām. Kalpo traktors labi, lej degvielu, darbojies un veic apkopes! Nekādas vainas. Degvielu, protams, ēd pieklājīgi.
A. P.: – Ja daudz darbojamies, mazakcizētās degvielas nepietiek.
J. P.: – Vasarā, sezonas laikā, izmantojam divas preses, divus vālotājus, divas pļaujmašīnas – tās jau ir sešas tehnikas vienības uz lauka. Gans ir septītā vienība, buldozers – astotā. Rituļi vēl ir jāved. Dienā ar pustonnu degvielas nepietiek, vismaz 600–700 litru vajag.
A. P.: – MTZ zīmola traktori ir ekonomiski.
J. P.: – Otra priekšrocība – mums līdz šim nebija vajadzības izmantot jaudīgākus spēkratus. Ērtāk, protams, būtu darboties ar John Deere vai kādu citu spēkratu, tomēr MTZ traktors preses velk, vālotājus velk, kāda vaina! Mums 90% no visiem traktoristiem ir padomju laika speciālisti, viņiem pretenziju pret šiem spēkratiem nav. Nopirkām vālotāju. Kā tu traktoristam dosi jaunu traktoru? Viņš pļavas novālo mēnesi, piedzeras, brauc pa lauku, aizkabina stabu, vālotāju salauž, izlauž divus reduktorus. Atbrauc no servisa meistari un izraksta rēķinu par 5000 eiro. Labi, ka KASKO apdrošināšana visu atlīdzināja. Mēnesi sezonas laikā vajadzēja apdrošināšanas atlīdzības kārtošanai un remontam. Ko ar tādu duraku darīsi? Iedosi viņam jaunu traktoru, iebrauks vēl kokā. Viņam ir pateikts – ja esi dzēris, traktorā nekāp! Nevar visur līdzi izstaigāt, turklāt cilvēks no rīta nav dzēris.
A. P.: – Dzeršana ir liela problēma. Tāpat kā sociālismā. Vajadzēs vēl vienu paaudzi, lai mainītos cilvēku attieksme pret darbu. 70% problēmu rada dzeršana, 30% pats cilvēks.
– Cik pelnoša ir jūsu Latgales saimniecība ar 350 gaļas liellopiem un gandrīz 800 ha LIZ?
– Ja nebūtu ES atbalsta maksājumu, tad darbotos bez peļņas. Vēl svarīgi – ja šo atbalsta maksājumu nebūtu, tad gaļa arī maksātu atbilstoši augstāku cenu.
A. P.: – ES subsīdiju mērķis ir, lai cilvēki labāk dzīvotu. Ja ES tiešmaksājumu nebūtu, pašizmaksa gaļai augtu 2–3 reizes. Ja subsīdijas pārstās maksāt, tad arī mērķis zudīs. Ja mūs pārtrauktu atbalstīt, ar grūtībām eksistētu. Jaunās tehnikas pirkumu un labības sēšanu grūti būtu īstenot.
– Vai jūtat īpašu atbalstu Latgalei, ko nereti pauž Latvijas politiķi?
A. P.: – Rīgā tik liela Latvijas daļa kā Latgale ir aizmirsta! Lielākā daļa ES projektu un naudas atbalsts nonāk Zemgalē un Kurzemē.
Lūk, graudu pārdošana – nevienlīdzības piemērs. Cik maksā graudu vešana, transports līdz 300 km tālajai Rīgai? Šā iemesla dēļ vajadzētu īpašu atbalstu uzņēmējdarbībai šeit, lai būtu vienlīdzīga konkurence. Latvijā ir tik daudz gudru cilvēku. Var taču izveidot programmu, kas radītu vienādus biznesa nosacījumus visiem lauksaimniekiem. Dažkārt ļoti skumji par to kļūst.
J. P.: – No Bērziņiem un no daudzām citām Latgales apdzīvotajām vietām gandrīz visi jaunieši dodas strādāt uz citām valstīm vai uz Rīgu.
Valstij vajadzētu Latgales laukos strādājošajiem cilvēkiem piemērot mazākus nodokļu maksājumus. Tas viņus rosinātu palikt laukos. Mēs maksājam strādniekam 500 eiro lielu algu, pēc nodokļu nomaksas viņam paliek mazāk par 400 eiro. Darbs šeit būtu.
Es labprāt vēl darbā paņemtu trīs četrus strādniekus. Mums, piemēram, vajadzētu divus akmeņu lasītājus, ir viens. Saimniecībā akmeņus no lauka pēc aršanas lasām piecas reizes.
A. P.: – Zemgalē zemes vērtība ir 60 balles, vietām pat 80 balles. Latgalē tā ir 20–25 balles. Ir taču atšķirība, ko var iegūt no zemes, ja tik ļoti atšķiras tās auglība! Valstij vajadzētu vērtēt – ja produkciju ražo ar lielākām izmaksām, tad arī samaksai vajadzētu būt lielākai.
J. P.: – Nākamais problēmjautājums ir zemes izpirkšana. Cilvēki ir pārdevuši zemi, aizbraukuši uz citām valstīm. Pat ja viņi gribētu atgriezties Latgalē, nav kur. Zeme pieder zviedriem. Mūsu saimniecībai pieder vismaz piecas mājas, kurās varētu dzīvot, tomēr nav kam šos mājokļus piedāvāt.
Mēs pēdējos pirktos 110 ha zemes no zviedriem atpirkām. Tos jau agrāk septiņus gadus apstrādājām. Vēl 105 ha no Zviedrijas uzņēmuma Sodra pirksim nākamajā gadā. Jau piecus gadus šo zemi apstrādājam ar nomas nosacījumiem. Viņi ir gatavi mums pārdot pavisam 300 ha zemes. Sodra pārdod tos zemes gabalus, kur lauksaimniecības zeme ir dominējošā. Ja dominē meža zeme, zviedri to nepārdod.
– Kā vērtējat Eiropas Komisijas iecerēto 100 000 eiro tiešmaksājumu griestu noteikšanu vienai saimniecībai?
A. P.: – Ja to patiešām ieviesīs, saimniecības zemi sadalīs ģimenes locekļiem. Nav pareizi, nekas no šāda lēmuma nemainīsies. Viena gada laikā saimniecības sadalīs.
Bērziņos pieci saimnieki nopietni ar lopiem darbojas, viņiem ir vismaz 100 dzīvnieku ganāmpulks. Divi saimnieki ļoti nopietni darbojas ar graudiem, vienam saimniekam ir 110 slaucamo govju ganāmpulks. Piekrītu savulaik Valsts prezidenta Andra Bērziņa teiktajam, ka katrā pagastā vajag desmit zemniekus, pavisam Latvijā tad būtu 6000 saimnieku. Viņi valstij varēs ražot vajadzīgo pārtikas daudzumu un vēl pāri paliks.
Kas tā par saimniecību ar 5 ha zemes? Ja vēl tulpes audzē, tad ir iespējas pelnīt. Mūsu pagastā ir 15 000 ha zemes, katram no 10 zemniekiem ir jāpieder 1500 ha zemes.
J. P.: – Mēs savā platībā lopu daudzumu varam palielināt vismaz divas trīs reizes, ja tikai atjaunojam laukus un atjaunojam zālāju. Platības pietiek, nav cilvēku, kas to apstrādā. Atzīstu – mēs paši neracionāli izmantojam zemi, ja 700 ha platībā gatavojam lopbarību 300 dzīvniekiem. Tas tāpēc, ka lauki nav pārsēti ik gadu. Šā iemesla dēļ jaunu un jaudīgu traktoru vajadzēja.
A. P.: – Ja sēsim vien zāli, būs neracionāla zemes izmantošana. Ar graudkopību arī dalīsim riskus – ja vienā nozarē būs zemas cenas, varēsim balstīties uz citu nozari.
Mums ir ieteikums Zemkopības ministrijai un Lauku atbalsta dienestam – būtu labi, ja atbalsta maksājumus dalītu un maksātu regulāri ik mēnesi.
Citi zemnieki zemi šeit nepērk, vien īrē. Mēs darbojamies pēc cita principa – nomājam maz un pērkam daudz. Svarīgs ir drošums. Naudas ieguldījums ir lielāks, tomēr pēc 20 gadiem tas noteikti atmaksāsies. Patlaban no gandrīz 800 ha LIZ 600 ha ir mūsu īpašums. Kopā ar mežu platībām mūsu ģimene apsaimnieko 1500 ha lielu zemes platību.
Šo un citus saimniekstāstus lasiet žurnālā Agro Tops
