Latgales podu un kulinārā mantojuma valstībā 0
Latgale, no Rīgas vistālākais Latvijas novads, ir arī visatšķirīgākais, jo te runā latgaliešu valodā, noteicošā ir katoļticība un daudzi tūrisma apskates objekti atrodas pierobežas zonā, kas vienlaikus ir arī ES ārējā robeža, tādēļ ceļojot jābūt līdzi derīgai pasei vai ID kartei un atkarībā no izvēlētā maršruta iepriekš jāsaņem Valsts robežsardzes virtuālā caurlaide.
Garāko tautisko jostu lūkoties
Dabā precīzi nevar novilkt robežas starp etnogrāfiskajiem novadiem, taču uzskata, ka Latgale sākas aiz Aiviekstes upes. Ne visur šāds apgalvojums būs pilnīgi precīzs, taču, braucot pa Daugavpils šoseju un nonākot Līvānos, pilnīgi skaidrs – esam jau Latgalē, kur noteikti jāapskata Latgales mākslas un amatniecības centrs (Domes iela 1).
Te der iepazīt ekspozīciju “Amatnieki Latgalē 19.–20. gs.”, Līvānu Stikla muzeju, Tautas lietišķās mākslas studijas “Dubna” darbus, Velvju pagrabu un garāko tautisko jostu Latvijā (94 m). Iepriekš piesakoties, iespējams apmeklēt stikla pūšanas darbnīcu, lai vērotu, kā karstā stikla masa meistara rokās pārvēršas vāzēs, glāzēs un dažādos suvenīros.
Kultūras zīmi “Latviskais mantojums” saņēmis arī Ludzas amatnieku centrs (Tālavijas iela 27a), kas aicina apskatīt senos darbarīkus suprātku (vakarēšanas) istabā, vērot un līdzdarboties keramikas, skroderu, audēju un citu seno arodu darbnīcās. Izstāžu salonā var aplūkot un iegādāties vairāk nekā simt novada amatnieku darbus un suvenīrus un, iepriekš piesakoties, baudīt vietējos ēdienus Latgaļu kukņā.
Ņem, bāliņ, tāšu tauri!
Tāšu darbnīca un meloņu audzētava “Bites” atrodas Savelinkos (Zaļesjes pag., Zilupes nov.), kur saimniece Ilga Ivanova piedāvā ekskursijas ne vien pa saimniecību, kur tiek audzētas pašu selekcionētās melones un arbūzi, bet arī pa Zilupi un tās tuvāko apkaimi.
Savukārt viņas vīrs tāšu meistars Jurijs Ivanovs izrādīs savu darbnīcu un pastāstīs, kas jāņem vērā, taisot traukus no bērza tāsīm, un kad ir labākais laiks tāšu plēšanai, lai nekaitētu kokiem.
Bijušā Saeimas deputāta Gunāra Igauņa veidotajā seno mūzikas instrumentu muzejā (Meža iela 2a, Gaigalava) apskatāmi vairāk nekā simt dažādi instrumenti, kas pēdējo 120 gadu laikā spēlēti Latvijas teritorijā, – akordeoni, ermoņikas, garmoškas, bajāni, kokles, cītaras, cimboles un citi –, ko pavadīs saimnieka, ilggadēja mūzikas skolotāja, daudzu ansambļu vadītāja, interesantais stāstījums.
Maizes svētceļojums
Aglona pirmajā brīdī asociējas ar svētceļnieku tūkstošiem, kas augusta vidū apmeklē Aglonas baziliku Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, taču ievērības cienīga ir arī cita svētība, kas atklājas Aglonas Maizes muzejā (Daugavpils iela 7), kur viesus uzņem pati saimniece Vija Kudiņa latgaliešu tautastērpā ar latgaliešu tautasdziesmām un latgalisku uzrunu.
Ir sagatavots teatralizēts uzvedums (grupām), kad deg sveces, uz galda māla krūzēs kūp zāļu tēja un uz lina galdauta smaržo rudzu maize. Apmēram stundu ilgās ekskursijas laikā tiek risināta saruna par maizi, tās tapšanu, vērtību un cieņu pret to. Piedāvājumā arī maizes kukulīša veidošana un cepšana, lai to varētu paņemt līdzi ceļā.
Arī Malnavā maiznīcā “Dzīles” (Zaļā iela 9) turpina kopt latvisko mantojumu, piedāvājot nogaršot dažādu šķirņu maizi, piemēram, rudzu maizi un saldskābmaizi, kas cepta pēc senču receptēm uz kļavu lapām, ķirbju, saulē kaltētu tomātu maizi un citus neparastākus maizes veidus. Ģimenēm tiek dota iespēja ieskatīties tortu cepšanas noslēpumos un kopīgi izcept savu pīrāgu, kūku vai garšīgu picu, bet rudenī un ziemā – piedalīties Latgales suprātkās.
Šmakovka, alus un siers
Tieši maijā aprit trīs gadi, kopš Malnavā (Kļavu iela 11) svinīgi atklāta pirmā “Latgolys šmakovkys” dedzinātava Latvijā, ko izveidojis jauns puisis Jānis Krivtežs, turpinot senās brūvēšanas tradīcijas, kam pirmsākumi meklējami jau 1827. gadā, kad grāfa Nikolaja Šadurska laikā te uzcelts pirmais brūzis.
Lai neizdzertais alus nesabojātos, tas destilēts, un šo paņēmienu pēc teju divsimt gadiem sācis lietot arī Jānis, gatavojot šmakovku no alus, ko izbrūvē no paša izaudzētiem graudiem. Viņa ražotnē var nobaudīt trīs dažādu veidu dzērienus ar stiprumu no 30 (liķieris) līdz 43 grādiem (šmakovka), apskatīt Latvijā lielāko destilatoru (800 litri), kura iegādei ziedots divistabu dzīvoklis Rēzeknē, kā arī noskatīties dokumentālo īsfilmu par Ādolfa Hitlera vizīti Malnavā – fīrera tālāko ceļojumu uz austrumiem Otrā pasaules karā –, kas iegūta no Vācijas arhīviem.
Dzīvodams Malnavā, Jānis aizrāvies ar vēstures izpēti, tādēļ labprāt ceļotājus izvadās pa muižu un parku, ko apsaimnieko Malnavas koledža, kurā skolo automehāniķus, grāmatvežus, lauku uzņēmējus un zemniekus. Parka teritorijā no ārpuses apskatāmi divi betona bunkuri, par kuru izcelsmi ir pretrunīgas ziņas – vieni stāsta, ka tie būvēti Hitlera drošībai viņa vizītes laikā, citi – lai nostiprinātu pozīcijas 1944. gadā, kad padomju armijas uzbrukuma viļņi strauji vēlās rietumu virzienā.
Savukārt īsts Latgales alus top Balvu novada Bērzpils “Kolnasātā” (Stacijas iela 4), kur saimnieks Dainis Rakstiņš iepazīstina ar mājas alus brūvēšanas procesu, kam seko alus degustācija un uzkodas latgaliešu gaumē. Te brūvētais alus ir īpašs, ar mīlestību gatavots, ko sajutīs ikviens, kuram bērnībā laukos nācies saskarties ar šī dzēriena gatavošanu Līgo svētkiem vai kāzām.
Miežus iesalam Dainis audzē pats apmēram trīs hektāros zemes. Viņš ievēro senču atziņu, ka iesalu nedrīkst gatavot no tikko novāktiem graudiem. Arī apiņi tiek vākti pašu rokām, jo aug savvaļā Ičas upes krastos netālu no mājām. Ūdens no iesala paņem saldumu, no apiņiem – rūgtumu. Alus krāsa atkarīga no iesala grauzdēšanas pakāpes – jo stiprāk grauzdēti graudi, jo tumšāks iznāk alus. Bet vēl vajadzīgs ieraugs – mucas dibenā nosēdušies biezumi –, kas saimniekam glabājas jau divdesmit gadus. Lai ieraugs neiznīktu, tam virspusē vienmēr jābūt nedaudz alum.
Nu kā tad šmakovku vai alu dzersi bez uzkodām. Par to rūpējas bioloģiskā zemnieku saimniecība “Juri”, kur gatavo īstu Latgales mājas sieru, ko savulaik slavējis pat Mārtiņš Rītiņš. Šīs vietas pirmsākumi meklējami jau 20. gs. 30. gados, kad saimnieka Jura Lubāna vectēvs te uzbūvējis māju un sācis saimniekot.
Siers tiek gatavots no bioloģiskā piena, ko dod desmit govis, un siets ar rokām. Receptes aizgūtas gan no prasmīgām siera sējējām un ulmaņlaika pavārgrāmatām, gan pašu izdomātas.
Nogaršot iespējams kā maigo mocarellas un svaigo rikotas sieru, tā arī dažādus Jāņu un pirtī kūpinātos sierus, bet vislielākais kulinārais brīnums būs “Pakša siers” – nogatavināts vasarā, piekarot siera rituli saulē pie jumta kores, – tādu latgalieši iecienījuši uzkost pie alus.
Papildus “Juros” dabūjami arī citi no piena taisīti lauku gardumi – paniņas, sūkalas, rūgušpiens un mājas sviests. Var padzert tēju vai kafiju no skaistiem māla traukiem, jo Latgalē podnieku netrūkst.
Negāz, bet apmīļo podus!
Latgale ir ļoti bagāta ar keramiķiem, kuri ir tikpat dažādi kā pļavu puķes – viens darina tradicionālos šķīvjus, bļodas, vāzes un svečturus ar daudzkrāsainām glazūrām, cits – svēpēto (melno) keramiku, vēl kāds strādā pavisam netradicionāli, tādēļ ir iespēja izvēlēties un pieteikties ciemos, apjautājoties par cepļa kurināšanas laiku, jo tā atvēršana podnieku sētā ir liels un satraucošs notikums, ko vērts redzēt. Latviskā mantojuma zīmi saņēmuši vairāki Rēzeknes un Krāslavas novada keramiķi.
Podnieki Staņislavs Viļums un Viola Anna Bīriņa (Ozolaines pag. “Cukrasāta”) kopj senās tradīcijas mūsdienīgā vidē. Staņislavs savus darinājumus apdedzina bedres tipa malkas ceplī svēpētā jeb reducētā tehnikā, bet Viola Anna traukus lipina ar rokām, un līdz ar to tiem ir pavisam cits veidols.
Aivars Ušpelis (Maltas pag. “Garkalni”) arī iecienījis melno keramiku, bet viņa sieva Vēsma glezno, un viņu sētā apskatāmas gan gleznas, gan tuvākajā apkārtnē savākto seno gludekļu un lauku sētas saimniecības priekšmetu kolekcija.
CITAS LATVISKĀ MANTOJUMA VIETAS LATGALĒ
Zirgu sēta “Untumi” (Ozolmuižas pag., Rēzeknes nov.)
Latgales lauku sēta “Mežmalas” Pušā
Ādas un zirglietu izstrādājumu meistari “Apkalnmājās” (Rēzeknes nov.)
Polikarpa Čerņavska (1923–1997) māja darbnīca Preiļos
Zāļu tēju ražotāji z/s “Kurmīši” Krāslavā
Viesu māja “Upenīte” Aglonā
Zirgu sēta “Klajumi” (Kaplavas pag., Krāslavas nov.)
Podnieks Ilmārs Vecelis Aulejā (Krāslavas nov.)
Keramiķi Valdis un Olga Pauliņi Krāslavā
