Monika Zīle: Par vēlu sargāt informatīvo telpu, kad vilks jau aitās? 22
Tautas parunas no zila gaisa nedzimst. Piemēram, šī – kamēr pērkons neierūcas, zemnieks krustu nepārmet. No tā varam secināt, ka visos laikos cilvēki diezgan bezrūpīgi izturējušies pret drošības profilaksi. Attiecībā uz mūsdienām un piemērojot senču trāpīgos izteicienus Latvijas situācijai, manuprāt, ļoti labi iederas cita gudrība: par vēlu barot suni, kad vilks aitās. Būs kā naglai uz galvas, – ja valdība tiešām pievērsīsies Latvijas informatīvās telpas aizsardzībai, kas ir nepiedodami ilgi stāvējusi bez pieskatīšanas.
Jau gadiem daudzi pašvaldību vadītāji un masu saziņas līdzekļi cēluši trauksmi, ka valsts austrumu pierobežā ļaudis dzīvo Krievijas informatīvajā telpā – gan brīvprātīgi to izvēlēdamies, gan apraides neatrisināto problēmu spiesti. Dažos apvidos jau tiktāl, ka valsts iedzīvotāji nevar nosaukt Latvijas augstāko amatpersonu vārdus. Par to sen šausminājušies klausītāji, skatītāji un lasītāji. Aizpērn kāda emocionāla kundze vēstulē mūsu laikrakstam sūdzējās, ka viņai zudis miegs un trīc rokas, iztēlojoties kaimiņvalsts propagandas spiedienu melna mākoņa veidolā debesīs virs Latvijas. Lietišķāk noskaņotie taupīja nervus un sprieda, ka varbūt žurnālisti no mušas taisa ziloni – ja tāds lērums mūsu tautas patiešām dzīvotu Krievijas informatīvajā laukā, tad jau varas gaiteņos manītu uztraukumu. Vāji tā simptomi gan parādījās pēc Krimas okupēšanas pagājušajā pavasarī, bet lielākoties tuvo Saeimas vēlēšanu sakarā. Jaunajam parlamentam darbu sākot, valdošā koalīcija nemitējās uzsvērt ar Latvijas prezidēšanu Eiropas Savienības Padomē saistītos izaicinājumus. Ja Lietuvas un Igaunijas pirmās personas skaļi neierunājušās par savas informatīvās telpas aizsardzību, mūsējie varbūt šobaltdien izlīdzētos ar universālajām mantrām “tas ir nopietni”, “jāsper soļi”, “nav pieļaujams”.
Bet nu, šķiet, stāvošais ūdens sakustējies un vilnis aizpalojis līdz Saeimas Nacionālās drošības komisijai (NDK), kur cita starpā aplūkotas Krievijas ideoloģisko vīrusu vājināšanas stratēģijas. Visu tur spriesto gluži pašsaprotami klāj slepenības plīvurs, taču izvaicātājiem komisijas vadītāja Solvita Āboltiņa (“Vienotība”) lika saprast: pērkons rūc ar katru dienu bargāk, un zibensnovedēju ierīkošana kļuvusi neatliekama. To konkrētos apveidus sabiedrībai varētu prezentēt marta beigās, bet jau šodien izplatījusies vēsts, ka viens no aizsardzības ieročiem varētu būt krieviski raidošs televīzijas kanāls, kam Satiksmes ministrija (SM) izstrādājot saturu. SM gan dievojas, ka Latgales kanālu neplāno. Bet skaļā krustu mešana Latvijas politikā jau vairākas reizes ir bijusi signāls, ka šodien noliegtais rīt kļūst par likumu vai naudas tērēšanu bezjēgā. Var jau būt, ka valdošās koalīcijas un NDK rīcībā ir slepens ierocis, kura starojums visus Krievijas tālrādes cienītājus aši iecels mūsu valsts informatīvajā telpā un rīt uz brokastlaiku viņi kļūs dedzīgi Latvijas patrioti. Bet mans personīgais viedoklis – pats labākais informatīvās telpas sargs ir iedzīvotāju labklājības celšana. Valdībai reizi par visām reizēm jābeidz Latgales attīstības n-to stratēģiju dzemdēšana “bla-bla-bla” žanrā un jāpieņem likumi reģionā strādājošo uzņēmēju konkrētam atbalstam. Ja Zilupē, Goliševā, Zaļesjē – piemēra pēc! – cilvēki ieraudzīs reālu iespēju plānot drošu nākotni dzimtajā vietā, kaimiņu ideoloģija zaudēs savu pievilcību. Reālā esamība vistiešākajā veidā iespaido apziņu – šo marksistu tēzi Krievija veiksmīgi izmanto mūsdienu hibrīdkarā, zem savas ideoloģijas karoga pulcinot apjukušos un valsts pabērnu lomā atstātos. Gādību saskatījušie tik pievilināmi vairs nav.
