Latgales Centrālajā bibliotēkā taps ģimeņu aktivitātes centrs 0
“LA” pielikums “Kultūrzīmes”, veidojot rakstu ciklu “KZ Literatūras klubs”, jau iepazīstinājis lasītājus ar vairāku Latvijas bibliotēku dzīvi un darbu. Novembrī devāmies uz Latgales Centrālo bibliotēku (LCB), kas nupat atzīmējusi pastāvēšanas 80. gadadienu.
Tās pirmsākumi meklējami 1937. gadā, kad Daugavpils pilsētas valde vērsās Daugavpils Latviešu biedrībā un Daugavpils skolotāju biedrībā ar lūgumu nodot to grāmatu krājumus valdes pārziņā, lai uz šīs bāzes izveidotu publisku bibliotēku, kuras pakalpojumi būtu brīvi pieejami visiem pilsētniekiem. 21. gadsimtā bibliotēka ienākusi kā mūsdienīga, daudzfunkcionāla kultūras un izglītības iestāde ar uzticamu lasītāju loku, atsaucīgu personālu, plašu grāmatu krājumu, atjaunotām telpām vēsturiskajā Vienības namā, kā arī sešām filiālēm dažādos pilsētas rajonos.
Pirmajiem – brīvpieeja
LCB vadītāja Jeļena Šapkova stāsta, ka bibliotēka joprojām pilnveidojas, jo tikai tā var konkurēt tik lielā pilsētā kā Daugavpils ar vairākiem kultūras centriem, muzejiem un Marka Rotko mākslas centru. Atšķirībā no daudzām citām bibliotēkām Latvijā LCB visi pakalpojumi ir pieejami arī cilvēkiem no citām pilsētām vai reģioniem. LCB ir viena no divām reģionālajām bibliotēkām (otra ir Liepājā), kas saņem valsts obligāto eksemplāru – jebkura Latvijā izdota grāmata vai brošūra ir tai piegādāta. Eksemplāri neglabājas krātuvē, bet ir publiski pieejami, un cilvēki var pienākt pie plaukta un apskatīt, kas jauns izdots Latvijā. Bibliotēkas vadītāja teic – tagad obligāto septiņu valsts eksemplāru skaits, iespējams, tiks samazināts, jo izdevniecības varbūt nav ar to apmierinātas. Kā zināms, Latvijas Nacionālā bibliotēka saņem septiņus eksemplārus, no kuriem piecus sadala bibliotēkām Rīgā, pa vienam atstājot Liepājai un Daugavpilij. “Mēs jebkurā gadījumā esam ieinteresēti saņemt šo obligāto eksemplāru,” uzsver Jeļena Šapkova.
Daugavpils bibliotēka ir pirmā, kura 1959. gadā ieviesa brīvpieeju, kas tagad ir visu bibliotēku ikdiena, – jebkurš cilvēks var pieiet pie plaukta un izvēlēties grāmatu pats, negaidot bibliotekāra iesaistīšanos.
Virtuālās izstādes noslēpumi
Kopš jubilejas bibliotēka kļuvusi bagātāka ar visiem pieejamu tās vēsturei veltītu vērienīgu un apjomīgu virtuālu izstādi “Latgales Centrālajai bibliotēkai – 80” ar visplašāko materiālu klāstu par LCB vēsturi un ne vienu vien interesantu stāstu.
Viens vēsta par bibliotēkas dibinātāju un vadītāju līdz pat 1944. gadam, ievērojamo bibliotekāru un bibliogrāfu Jāni Tāli. 1938. gadā bibliotēka savā īpašumā ieguva telpas Raiņa ielā 101. 1941. gadā kara pirmajās dienās ēkā, kur atradās bibliotēka, trāpīja bumba un bibliotēkas krājums gāja bojā. Sadega visas grāmatas, apmēram 40 000 sējumu. Izglāba tikai 655, kuras tobrīd bija izdotas lasītājiem. Pēc tam, kad prese publicēja aicinājumu tās ziedot, 1942. gadā bibliotēkā jau bija 22 000 grāmatu. Bet 1944. gadā, pametot Daugavpili, nacisti nolēma paņemt līdzi atjaunoto bibliotēkas krājumu, kurā jau bija 30 000 sējumu. Vācieši sakrāva grāmatas vagonos un pievienoja kara ešelonam. Jānis Tāle grāmatas panāca Mažeiķos. Tur bibliotekārs piekukuļoja stacijas priekšnieku un uz grāmatu vagoniem tika uzrakstīta cita adrese – Talsi. Tur Jānis Tāle kopā ar grāmatām sagaidīja kara beigas, kad izglābtās grāmatas tika nosūtītas atpakaļ uz Daugavpili. Tiesa, Jānis Tāle uz Daugavpili aizsūtīja tikai 10 000 sējumus, atlikušās grāmatas palika Talsos. J. Tāle kļuva par Talsu bibliotēkas vadītāju. Patlaban LCB ir 110 tūkstošu liels grāmatu krājums, kopā ar visām filiālēm – 198 tūkstoši.
Izstādē pārstāvēts arī posms, kas veltīts bibliotēkām Daugavpilī no 19. gadsimta. 1859. gadā sīkpilsonis Jakubs Padežins atvēra Dinaburgā pirmo grāmatu veikalu un blakus tam arī bibliotēku. Šī pirmā bibliotēka Dinaburgā darbojās vairāk nekā 80 gadus. 1873. gadā sāka darboties vēl divas bibliotēkas. Pirmo atvēra Dižciltīgo biedrība, otro ģildes tirgotājs Kārlis Jozefs. Bija laiki, kad Daugavpilī darbojās veselas četrpadsmit bibliotēkas. Noskatoties šo virtuālo izstādi, pašiem darbiniekiem radusies ideja atjaunot savulaik tradicionālo jauno bibliotekāru konkursu. Daugavpilī ir 45 bibliotekāri, no kuriem jaunie veido apmēram 30 procentus.
Divu kungu kalps
Starptautisku pieskaņu LCB piedod ASV Informācijas centrs, kuru vada Natālija Oševerova, angļu valodas filoloģe, sertificēta pedagoģe. Centrs ir “divu kungu kalps”, jo finansiāli to atbalsta kā ASV vēstniecība Rīgā, tā Daugavpils pašvaldība. Ar šo centru saistās viens no retajiem gadījumiem, kad Latvijas Nacionālā bibliotēka brauca smelties pieredzi uz Daugavpili, kurā šis centrs darbojas kopš 2005. gada. ASV Informācijas centrs ir bibliotēkas daļa ar krājumu angļu valodā. Centra apmeklētāji pirmie var izlasīt vēl latviski netulkotās daiļliteratūras grāmatas angliski, te pieejama ASV jaunākā periodika, arīdzan amerikāņu filmas DVD formātā. Ir visai kārdinoši par brīvu lasīšanai paņemt, piemēram, “Hariju Poteru” angļu valodā, zinot, ka grāmatnīcās tas maksā apmēram 40 eiro. Bonuss bibliotēkas lasītājiem ir bezmaksas angļu valodas kursi. Darbdienās sanāk atsevišķs klubiņš senioriem, kuri vēlas iemācīties angļu valodu. “Sākumā šaubījāmies, vai cilvēks septiņdesmit gadu vecumā vēlēsies sākt mācīties angļu valodu no nulles, bet klubiņš izrādījās ļoti populārs,” stāsta Natālija Oševerova. Kad Natālija Oševerova lepojas, ka angļu valodā runājošā pasaule izdod ļoti daudz tā dēvētās “populārās kultūras” grāmatu – detektīvus, romānus –, neatturos no vaicājuma, vai runa nav tieši par tā dēvēto latviešu autorus sadusmojošo vieglo literatūru? “Mēs priecājamies, ka cilvēki vispār lasa, bet sākt uzreiz lasīt kaut ko dziļu svešvalodā ir ļoti grūti,” savu viedokli aizstāv Natālija Oševerova.
Austrumaukštaitijā un Dienvidlatgalē
Kā stāsta LCB vadītājas vietniece Dzidra Stupāne, nule aizsākts pārrobežu sadarbības projekts, kura ietvaros divās Lietuvas un divās Latvijas pierobežas publiskajās bibliotēkās – Utenas, Zarasu, Daugavpils un Preiļu – izveidos ģimenes digitālo aktivitāšu centrus, kuros būs iespēja izglītoties un saturīgi pavadīt laiku modernā, ar jaunām digitālām tehnoloģijām bagātinātā vidē. Kopējais projekta budžets ir apmēram 386 000 eiro, Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējums 328 000 eiro. Centrs ar modernajām tehnoloģijām iekārtosies pirmajā stāvā, sākot darboties 2018. gada beigās. Projekta vadītājs ir Utenas bibliotēka, kur jau notikusi bibliotekāru pieredzes apmaiņa. Tūlīt Daugavpilī sāksies otrais periods, kas saistās ar tehnisko aprīkojumu, pēc tam tiks apmācīti mentori darbā ar jaunajām tehnoloģijām. Tiks izstrādāta interaktīva kinētiska viktorīna par Latgali un Austrumaukštaitiju, virtuālās realitātes ekskursijas maršrutā Utena–Zarasi–Daugavpils–Preiļi, interaktīvs velobrauciens pa Austrumlietuvu un Dienvidlatviju. Īpaši ceļveži palīdzēs latviešu un lietuviešu literatūras interesentiem, lasot literatūras tulkojumus. “Ar šādu centru būsim pirmie Latvijā, un cerams, arī citi mācīsies no mums,” saka Dzidra Stupāne.
Diskusija bibliotēkā
Tā kā Daugavpils ir daudznacionāla pilsēta, “KZ” organizētās diskusijas tēma šoreiz bija “Vai grāmata spēj veicināt sabiedrības saliedētību?”.
Sarunā piedalījās skolotāja Signe Kotova, rakstnieks Valentīns Lukaševičs, dzejniece, bibliotekāre Anita Mileika, LCB lietotāju apkalpošanas nodaļas vadītāja Inese Vaivare, LCB filiāles bērnu bibliotēkas “Zīlīte” vadītāja Anna Pakere un Daugavpils Universitātes filozofe Baiba Felce.
Inese Vaivare: – Esmu novērojusi, ka jaunieši lasa kā latviešu, tā krievu valodā zinātnisko literatūru studijām, bet daiļliteratūru tomēr izvēlas katrs savā dzimtajā valodā. Šaubos, vai grāmata latviešu valodā var integrēt tādu, kurš valsts valodā nerunā un, protams, nelasa.
Anita Mileika: – Nedomāju, ka grāmatas uzdevums ir saliedēt sabiedrību vai otrādi. Protams, pat viena un tā pati grāmata izraisa dažādus viedokļus, bet tās ietekme vienotības veicināšanā būtu ļoti skrupuloza pētījuma objekts, jo katra sabiedrības puse turas pie savas pierastas pārliecības. Ja runājam par sēriju “Mēs. Latvija. 20. gadsimts”, nezinu, vai tajā publicētās grāmatas var saukt par vēsturiskām, jo šo vēsturi katrs autors izlaidis caur sevi un vēsture atklāta ļoti individualizēti. Vai līdz ar to grāmatā rakstīto var uzņemt par baltu monētu, vēstures patiesību? Manuprāt, tā tomēr nav vēsture.
Signe Kotova: – Ja runa ir par mīlestību, māju sajūtu, tā taču vieno visus neatkarīgi no tavas tautības vai politiskās pārliecības. Vēsturisku pagriezienu priekšnojautās, piemēram, atmodas laikā, grāmata tomēr sabiedrību var ļoti iespaidot.
Anna Pakere: – Tieši otrādi! Atmodas laikā viss tika uztverts pārāk saasināti un sakāpināti. To pašu Noras Ikstenas “Mātes pienu” cilvēki uztvertu vēl sāpīgāk nekā tagad. Šobrīd daudzas lietas varam salikt pa plauktiņiem un izsvērt mierīgāk. Ne jau tikai latviešus izveda 1941. gadā, šāds liktenis piemeklēja arī daudzus Latvijas pirmās brīvvalsts pavalstniekus cittautiešus. Vai grāmatas ar šādu saturu cilvēkus nevieno? “Mātes pienu” esmu iesākusi lasīt trīs reizes, bet netieku līdz galam, jo mani tik dziļi aizķer, bet mēģināšu vēlreiz… Jauniešiem ir pilnīgi vienalga, kādā – latviešu vai krievu – valodā lasīt. Visbiežāk jautā konkrētu grāmatu un nevis valodu. Neatkarīgi no valodas pieprasa Noras Ikstenas “Mātes pienu”, Māras Zālītes “Piecus pirkstus”. Bet tomēr vairāk vajadzētu latviešu grāmatas tulkot krievu valodā, domājot tieši par jauniešu vecākiem, kuriem būtu vieglāk izprast mūsu sāpi.
Baiba Felce: – Grāmatas lasīšana ir sazvērnieciska padarīšana. Bet nelaime tā, ka lasītāji visos laikos bijusi minoritāte un lielākā daļa lasīšanā nav atradusi baudu, bet ar varu neko uzspiest nedrīkst.
Valentīns Lukaševičs: – Pats esmu grāmatu cilvēks, bet vai, runājot par sabiedrību kopumā, nepārspīlējam grāmatas nozīmi? Padomju laikos vēsturisko romānu bija ne mazāk, bet man vecāku teiktais pārsita jebkuru grāmatu. Emocionālā pieredze bija stiprāka par visu pārējo. Arī manai meitai mans stāstījums par atmodas laikiem būs spēcīgāks par visās grāmatās izlasāmo. Nezinu, vai grāmata ir spējīga cilvēkus un sabiedrību vienot, par to ļoti šaubos. Būtu ļoti interesanti papētīt, kā tiek izpirkta tirāža grāmatnīcās – cik nopērk bibliotēka par valsts naudu un cik cilvēku nobalso par grāmatu ar saviem maciņiem. Arī šī aina daudz ko parādītu par grāmatas iedarbību un spēju ieinteresēt.
A. Pakere: – Kad pie manis uz bibliotēku atnāk, piemēram, pēc divām skolas ieteiktām grāmatām, allaž saku, lai trešo paņem sirdij. Tā bibliotekārs nevilšus var veidot cilvēka lasīšanas gaumi. Piemēram, pēdējā laikā viens no pieprasītākajiem ir romāns pusaudžiem “Septiņas minūtes pēc pusnakts”. Tā ir nopietna grāmata, stāsts par ģimeni, kurā māte onkoloģiski saslimusi un bērnam stāv priekšā grūts jautājums, kā turpināt dzīvot. Tikko lasīju krievu autora Pāvela Sanajeva grāmatu “Paglabājiet mani zem grīdlīstes”. Kad lasīju to krieviski, raudāju un smējos. Tagad, lasot tulkotu latviski, tik ļoti šis darbs mani vairs neuzrunā. Bet krievu versijā stāsts par vecmāmiņu un vectētiņu, kuri padomju drūmajos sadzīves apstākļos ar rūgtumu pret dzīvi mēģina audzināt mazbērnu, ir patiešām aizkustinošs. Tiesa, lasītājam vajag stiprus nervus, jo trīsstāvīgu vārdu tur netrūkst, taču par spīti tam no grāmatas elpo īpaša strāva, un labāk saproti, kādēļ tie krieviski runājošie jaunieši ir tādi, kādi nu viņi padomju gados ir audzināti. Grāmata tomēr spēj saliedēt sabiedrību, bet, protams, tas ir ilglaicīgs process.
Latgales Centrālās bibliotēkas filiāles
Bērnu bibliotēka “Zīlīte”’
Ezeru bibliotēka
Jaunbūves bibliotēka
Pārdaugavas bibliotēka
Ceriņu bibliotēka
Piekrastes bibliotēka
Visvairāk lasītās grāmatas Latgales Centrālajā bibliotēkā (2017. gada oktobrī)
1. Māra Zālīte “Pieci pirksti” (“Mansards”).
2. Nora Ikstena “Trīs” (“Dienas Grāmata”).
3. Māris Bērziņš “Svina garša” (“Dienas Grāmata”).
4. Andra Manfelde “Virsnieku sievas” (“Dienas Grāmata”).
5. Kristīne Ulberga “Tur” (“Dienas Grāmata”).
6. Elena Ferrannte “Brīnišķīgā draudzene” (“Zvaigzne ABC”).
7. Рубина, Дина. “Бабий ветер” (Издательство “Э”).
8. Шмитт, Эрик-Эммануэль. “Человек, который видел сквозь лица” (“Азбука”).
9. Кох, Герман. “Уважаемый господин М” (“Азбука”).
10. Крамер, Стейс. “Я выбираю жизнь: 50 ддмс”. (“АСТ”).
