“Latgalē spēcīgi jāliek iekšā līdzekļi.” Saruna ar deputāti Leilu Rasimu 15
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Leila Rasima ir ļoti aktīva un enerģiska deputāte. Aizpērn no “Progresīvo” partijas ievēlēta Rēzeknes domē, tagad 36 gadus vecā rēzekniete kļuvusi par 14. Saeimas deputāti. Intervijas rītā atbraukusi no Rēzeknes, kur iepriekšējā vakarā piedalījās pasākumā Ukrainas atbalstam, bet pēc sarunas dosies uz labdarības koncertu pie Kongresu nama ar zīmētu plakātiņu dzelteni zilās krāsās. Pēc Saeimas sēdes attālināti paguvusi sekot opozīcijas nesekmīgam mēģinājumam gāzt vietējo varu Rēzeknē, izteicot neuzticību ilggadējam pilsētas vadītājam Aleksandram Bartaševičam. Par stāvokli Rēzeknē un Latgalē, par “Progresīvo” iecerēm izjautāju debitanti politikā Leilu Rasimu.
Rēzekne ir bagāta ar politiskiem darbiniekiem. Juris Vidiņš, Ilze Viņķele, Jānis Urbanovičs, nesen aizsaulē aizgājušais Osvalds Zvejsalnieks bijuši politiķi dažādiem uzskatiem, bet visi izteikti kritiskas dabas individuālisti, varai ne visai ērti cilvēki. Vai sociāli aktīvie rēzeknieši un jūs kā jaunākās paaudzes pārstāve pievienojaties šim pulkam?
L. Rasima: Visi rēzeknieši noteikti nekļūs par politiķiem. Šobrīd daudzi papildus darbam atrod laiku, enerģiju un organizē palīdzības vākšanu un nogādāšanu ukraiņiem, taču par politiķiem negrasās kļūt. Iet politikā Latgalē cilvēkiem pat ir bieds. Visām paaudzēm no jaunās līdz vecākajai liekas – tie ir netīri darījumi, kur to vien dara, kā bīda savas lietas. Arī es esmu saskārusies ar attieksmes maiņu, īpaši pēc iekļūšanas Saeimā. Tam bijis pamats, jo daudzi deputāti taisījuši teātri no tribīnes vai vienkārši aizņēmuši vietu, bet reāli nav strādājuši.
Vai nav grūti atrasties visu laiku opozīcijā, pilsētas domē, Saeimā?
Līdz devītajai klasei augu, mācījos Viļānos, taču, Rēzeknē dzīvojot, kopš atceros, visu laiku pilsētas vadībā bijis Aleksandrs Bartaševičs. Varbūt iepriekš neredzēja tik skaidri patieso seju, taču tagad cilvēku atrašanās opozīcijā Bartaševičam ir loģiska. Mēram šķiet, ka viņš visu zina labāk, domāju, arī lēmumus pieņem vienpersoniski, un Bartaševiča frakcijas biedriem nav ietekmes. Tie ir pakļāvīgi sekotāji. Tad, kad Rēzeknē kas mainīsies – super, bet pašreiz tādiem cilvēkiem kā es nav citu opciju kā būt opozīcijā.
Kā gadījies, ka Rēzekni, kur latviešu ir gandrīz tikpat, cik cittautiešu, tik ilgi valda viens vīrs, viena partija – “Saskaņa”? Ik vēlēšanās saskaņieši uzvar pārliecinoši, arī latviešiem balsojot “par”.
Ikdienā krievu valodu daudz dzird. Bet mēs, rēzeknieši, dzīvojam draudzīgi, nav tā, ka krievi būtu apspiesti, nejūt, ka latvieši atstumti. Pilsēta kļūst skaistāka – vizuāli. Bartaševiču ģimenei ir uzņēmums, būvniecība, betonēšana, tas saistīts ar pilsētas plauksmi. Bet visur Latvijā pilsētas ir glītākas, sakoptākas, uzpostākas, pateicoties Eiropas fondu naudai. Jau pirms Bartaševiča nākšanas pie varas bija Rēzeknes galveno kultūras objektu – “Gora”, “Zeimuļa” – projekti, viņš piesavinājies tos kā savus. Nedomāju, ka cits viņa vietā būtu salaidis visu dēlī un pilsētu postā. Daudz kas atstāts novārtā. Daudz ieguldīts ielās, asfaltā, betonā, celtniecībā, aizmirsts par sociālām lietām, veselības aprūpi.
Kā gan aizmirsts – vecīši brauc par brīvu ar pilsētas autobusu! Atklātais peldbaseins uzbūvēts!
Tie ir populistiski pirmsvēlēšanu projekti. Jāpiezīmē, ka bez maksas tagad jau var braukt teju visi, arī ikviens, kam alga ir līdz 1150 eiro. Peldbaseins – ekstra vasaras mēnešos, un es neteiktu, ka spa ir sociāla lieta. Komentāros tiešām lasām, ka “Saskaņu” Rēzeknē atbalsta arī latvieši. Kā tas veidojies? Bartaševičam ļoti daudzi cilvēki ilgā laikposmā salikti amatos. Baidās no jebkādām pārmaiņām, kuru dēļ var nākties zaudēt darbu, ieņemto stāvokli. Citi vienkārši nopirkti ar amatu. “Startē ar mums, balso par mums, tiksi pie vietas!” Sistēma ar lojāliem cilvēkiem, kas tev neiebilst, neapšauba, ir stabila. Un Bartaševičam ļoti nepatīk, ka viņam oponē. Pēc vēlēšanām intervijā Rēzeknes mēram prasīja, vai sadarbosies ar “Progresīvajiem” – sak, jauns spēks domē iekļuvis, daudzi balsoja, viņš atbildēja – jā. Vēlāk viņš mani pat nesveicināja! Jo atļāvos aizrādīt par nebūšanām, turpretī no Bartaševiča labvēlības atkarīgie deputāti cieš klusu.
Kā komentēsiet faktu, ka Latgalē gadiem ilgi maksimumu vēlētāju balsu saņem prokrieviskie spēki? Agrāk saskaņieši un ždanokieši, tagad šie paši un vēl kompānija ar “Stabilitātei” priekšgalā.
Latvijā diezgan ilgi iekopts politiskais lauciņš bija būvēt etnisko konfliktu no vienas un otras puses. Sevišķi tas aktivizējās pirms vēlēšanām. Ja latviešiem bija daudzas partijas, ko izvēlēties, krievvalodīgajiem bija divas izvēles – “Saskaņa” un Krievu savienība, kuras abas teicās esam krievu interešu aizstāves. Man gribētos, ka reiz aizejam prom no tā, ka šķirojam pilsoņus pēc tautības un uz tā būvējam savu politisko kapitālu. Tomēr primārā lieta ir fakts, ka 30 gadus Latgale bijusi atstāta novārtā un to ekonomiski katrs tur jūtam. Rīgā to neapzinās. Saeimā jūtu – nesaprot cilvēki. Paskatoties uz Latviju kopumā, nevienlīdzība ir ļoti augsta, Latgalē trešdaļa dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Bezdarbs lielākais, visvairāk aizbraukušo, algām ievērojama atšķirība ar Rīgā, Pierīgā nopelnīto, zemāks pieejamo pakalpojumu klāsts. Jo cilvēks neapmierinātāks ar dzīvi, ar valdību, jo vairāk sekas atspoguļojas balsojumos. Risinājumi ir meklēti, bet virspusēji, neiedziļinoties patiesajās problēmās.
“Latvijas Avīzē” atskanēja lasītāja balss – ko Saeimā dara Teirumnieka vadītā apakškomisija Latgales atbalstīšanai? Kāpēc nebrauc, netiekas ar vietējiem? Jūs arī darbojaties šajā komisijā. Vēl lasītājs jautāja, kādēļ valdībā nav neviena ministra no Latgales.
Piekrītu, ministra nav, uz Latgali ir jābrauc. Latgales apakškomisijai būtu jārīko izbraukuma sēdes (jau plānojam vienu Līvānos), bet bez deputātiem biežāk gribētos redzēt Ministru prezidentu, valdības locekļus.
Un Valsts prezidents tiek gaidīts ne tikai Talsu novadā, kur lībiešu valodā izkarināt ceļa zīmes. Arī latgaliski ļauts izlikt norādes.
Mēs Latgalē jokojam, ka mums līdz Rīgai ir tuvāk nekā Rīgai līdz mums. Diemžēl tā ir. Rēzekniešiem nav problēmu trīsarpus stundās vilcienā aizskriet līdz galvaspilsētai, bet deputātiem, ministriem, dažādu dienestu vadītājiem ceļš līdz Latgalei daudz garāks – tik tālu jābrauc, visa diena aiziet ceļā.
Uzskatu, Latgalē spēcīgi jāliek iekšā līdzekļi. Sāpina, ka plānošanas dokumentos Latgales reģiona 49% no valstī vidējā IKP līdz 2027. gadam paredz kāpināt līdz 61%, kas izlīdzināšanās rezultātā ir vairāk, bet kopumā atpalicība saglabājas tie paši 10% līdz nākamajam nabadzīgākajam reģionam. Neesmu naiva, saprotu, gada laikā, vienas Saeimas laikā Latgali nevar pievilkt uzreiz tuvāk pārējiem, bet gribas, lai mērķtiecīgāk plānojam, ka pieaugums būs, nevis esam mūžīgi atpalikušie.
Nokļuvusi Saeimā, deklarējāt, ka, pirmkārt, pārstāvēsiet Latgali un aizstāvēsiet sieviešu tiesības. Tā tas paliek?
Pagājuši četri mēneši. Sāku saprast, kāda mana loma, un aptvert, cik varu pacelt. Viennozīmīgi, mana prioritāte paliek Latgale, jaunieši un jaunās ģimenes. Arī sieviešu tiesības, sieviešu vieta politikā man būs svarīga lieta.
Kas praktiski jādara sieviešu labā? Jāpieņem lēmums, ka pusei Saeimas jābūt deputātēm, ka valdībai jākļūst vairāk rozā, ka ir sieviešu kvotas uzņēmumu valdēs?
Neuzskatu, ka jārīkojas ar obligātām kvotām, taču man būtiski, ka valdības sastāvā ir sešas sievietes, visvairāk vēsturē. Taču noteikti ir kur augt. Sadalījums Saeimā: apmēram 30 pret 70 nav labākais rezultāts. Diskusija par to ir vērtīga un liek cilvēkiem aizdomāties. Piemēram, jautājumā par valsts aizsardzības dienestu dzimumu lietas nāk iekšā. Lasīju rakstu par sievieti Ukrainas Bruņotajos spēkos, kur līdzīgi Latvijai no dienējošiem piektdaļa ir sievietes. Vēl nesen, 2018. gadā, ukraiņu sievietēm armijā statuss nebija līdzvērtīgs vīriešiem. Arī tagad viņas saskaras ar praktiskām problēmām, ka nav standarta sieviešu formu un jāvelk nepiemērotas, lielāka izmēra. Bet rakstā stāsts bija par ukrainieti Eugēniju, kura aizstāvējusi Kijivu, bijusi Bučā un dienē kā snaipere. Katru reizi, nonākot citā vienībā, Eugēnijai arvien kāds, vadoties pēc pieņemtiem stereotipiem, norādīs – tava vieta nav kaujaslaukā, tava vieta ir virtuvē. Tas jāklausās profesionālai snaiperei, kas ne milimetru nav sliktāka šāvēja par amata brāļiem vīriešiem! Neesmu pret, ka sieviete var būt virtuvē, būt mājsaimniece, auklēt bērnus un rūpēties par ģimeni, bet ir jābūt izvēles iespējai. Uzskatām, ka nedrīkst dalīt dzimumus, ka ir valsts aizsardzības dienests vīriešiem un dažām sievietēm, kas atnāks brīvprātīgi.
Vai sievietēm vienlīdz obligāti kā vīriešiem nav jādien tikai Izraēlā?
Nē, šobrīd obligātais dienests abiem dzimumiem ir Norvēģijā, Zviedrijā, par to diskutē Dānijā, Somijā, kamēr mēs uzreiz noraidām saknē. Tā kā veidojam dienestu no jauna, īstais laiks ieviest dzimumu līdztiesību praksē. Saprotu uzskatus un argumentus, ka būs par grūtu, ka nevēlamies savas māsas, meitas sūtīt karā, bet tiklab nevēlamies sūtīt arī dēlus un negribam, lai jebkurš būtu spiests karot. Mana atbilde ir, ka nav jautājums tikai par to, kuriem būt valsts aizstāvjiem, bet arī par to, kuri būs spējīgi aizstāvēties pret apdraudējumiem. Mums būs sabiedrības daļa, sievietes, kuras nepratīs rīkoties ar ieročiem un nesapratīs, ko darīt ārkārtas situācijā. Ja nav vienlīdzīgu noteikumu attiecībā uz obligāto iesaukumu, dodiet vismaz apmācību kursu, kā sievietēm aizstāvēties, kā apieties ar šaujamiem.
Rīgā “Progresīvo” partija vēlēšanās sasniegusi lielus panākumus, turpretī Latvijā tikai dažviet pašvaldību domēs iekļuvuši jūsu pārstāvji. Kā domājat palielināt atbalstu provincē? Diez vai daudzi vēlētāji mazpilsētās un uz laukiem piekritīs, ka jāstimulē dzimummaiņas operācijas vai jāapliek ar 49% mantojuma nodokli par 200 000 eiro vērtīgākas saimniecības.
Par dzimumu maiņu uzpūta burbuli.
Par atbalstu tām runāja jūsu blakussēdētāja Saeimā doktore Simanovska.
Tā neteica. Esam daudz runājušas, un viņa taisni ir pret to, ka jāveic operācijas, lai varētu mainīt dzimumu. Par paaugstinātu mantojuma nodokli īpašumiem nav mūsu programmā.
Punkta nav, bet vadonis Kossovičs tā ierakstījis tviterī.
Atbildot uz jautāto pēc būtības, ir tā, ka daudzi par mums vienkārši nezina. Piemēram, Latgalē. Kopš esam Saeimā, “Progresīvo” vārdu dzird vairāk, bet esam partija, kuras finanses bijušas, kādas bijušas. Ar daudziem maziem ziedojumiem.
Nepiemirstiet valsts budžeta līdzekļus 100 000 apmērā, ko partijai maksāja četrus gadus.
Tie ļoti palīdzēja. Tagad plāns ir iet uz reģioniem. Tiekamies semināros, runājam – jākoncentrējas uz reģioniem, jāpierāda, ka “Progresīvie” nav Rīgas partija, bet spēks Latvijas mērogā.
Konservatīvie laucinieki diezin vai sapratīs un pieņems progresīvās idejas?
Pirms pieciem gadiem man likās – Rēzeknē esmu viena pati tāda, kāpēc apkārt ir tik konservatīva sabiedrība. Pašvaldības vēlēšanās startējām no nulles, paralēli veidojot vietējo nodaļu, bet, kad sāku runāt balsī, pamanīju, cik daudz patiesībā ir līdzīgi domājošu cilvēku. Pirms Saeimas vēlēšanām aktīvi kampaņojām. Bija uzdevums iziet ielās, parādīt vēlētājiem – rekur, “Progresīvie”! Aktivizēsim cilvēkus pamazām, pulcēsim līdzīgi domājošos, kuri zina – šeit ir organizācija, kur nākt un pievienoties, iestāties par vērtībām. Sabiedrība mainīsies laika gaitā.
Kā, būdama jaunienācēja Saeimā, raugāties uz milzīgo algu pielikumu deputātiem par 50%, ministriem, parlamentārajiem sekretāriem vēl vairāk? Vai tas ir solidāri?
Kā tikko darbu sākušai deputātei man naudas pielikums bija ļoti liels, salīdzinot ar nelielo algu, ko pelnīju Rēzeknē. Salīdzinot vispār ar atlīdzībām, kādas esmu saņēmusi, kas, jāatzīst, bija uz nabadzības sliekšņa, taču to tā neizjutu, jo Latgalē citi dzīvoja vēl sliktāk. Krīzē parlaments sāka ar algas kāpinājumu sev un dažām amatpersonām, tika plānots ieviest ministru biedru posteņus ar augstu atalgojumu – man to bija grūti saprast kā Latvijas iedzīvotājai un deputātei. Tas nav pareizā virzienā sperts solis. Labāk domāt par algas pacelšanu valsts pārvaldē, kur darbiniekiem tās tiešām neadekvāti zemas.
“Progresīvo” deputāte Antoņina Ņenaševa gan nenoraida algu kāpinājumu, jo tādā veidā iesaistot profesionāļus valsts darbā. Viņa nāk no Rīgas domes, kur sāka ar ievērojamu atlīdzības celšanu. Kur sociāldemokrātu “Progresīvo” cīņa par taisnīgumu un vienlīdzību?
Mēs norādījām, ka dažās pozīcijās pieaugums par lielu. Diemžēl iebildumi netika ņemti vērā.
Ko darīsiet, lai iebildumus ievērotu?
Nevaram cauru gadu par vienu tēmu runāt, bet ziniet, kā? Kad būsim koalīcijā, varēsim vairāk izdarīt. Es gaidu to mirkli.
Uzskatāt, ka netaisnīgi tikāt atstāti aiz valdības durvīm?
Personīgi uzskatu, ka mums vajadzēja būt koalīcijā, mēs būtu devuši pienesumu. Skatoties, kas notiek pie varas, ka koalīcija nav tik stabila, kā tika runāts, grūti gan iedomāties būt kopā, negribētos būt šībrīža valdībā. Ticu, pēc nākamajām vēlēšanām “Progresīvie” būs spēks, ar kuru rēķinās un kuru neizmet ārā kā lieku piekto riteni.
Pie varas esošie spēki pamatoja, ka vēlētāji devuši priekšroku nacionāli konservatīvai politikai, līdz ar to kaut ideoloģisku atšķirību dēļ liberāļi valdībā būšot kā piektais ritenis.
Nē, bija vairāki ultimāti, sākumā vieni protestēja pret mūsu klātbūtni, tad pievienojās otri. Bija statistika, vai Nacionālās apvienības un “Apvienotā saraksta” vēlētājus uztrauc vērtības, par ko iestājamies mēs. Piemēram, par LGBT aizstāvību. Aptaujāto liela daļa atbildēja, ka neuztrauc. Nebija tik lielu ideoloģisko pretrunu, kā viņi vēlējās demonstrēt. Otra lieta, politika – kompromisu māksla. Nebūtu tā, ka mēs rokām, kājām pretī – ja šodien nepieņemat civilās savienības likumu vai neapstiprināt Stambulas konvenciju, viss, ejam prom.
Sakiet, cik stipra ir ticība Latgalē. Vai jaunā paaudze praktizē un glabā baznīcā iešanas tradīciju?
Latgale ir vairāk ticīga nekā pārējā Latvija, bet ļoti lielas atšķirības nav. Jā, katoļiem ir Aglonas Dievmātes svētki. Vienmēr bijis tā, ka vecāka gadagājuma cilvēki biežāk atrod ceļu uz dievnamiem. Pati baznīcā neeju, nevaru apgalvot, ka jaunieši neapmeklē dievkalpojumus, bet uzskatu – paaudze līdz 45 gadiem vairs to tik ļoti nepraktizē. Tiesa gan, kad gāju skolā, visai klasei bija ticības mācības stundas. Tagad, kad mans dēls mācās, tas ir izvēles priekšmets, bet vienalga liela daļa vecāku laiž atvases ticības mācībā. Cilvēki joprojām slēdz laulības baznīcā. Kā filmās – baltās kleitās, svinīgā atmosfērā, pie altāra. Baznīctēvi izvada pēdējā gaitā, ļoti spēcīga ir kapusvētku tradīcija. No bērnības atceros kā lielu notikumu, kas pulcēja radiniekus no visas Latvijas un ārzemēm. Dzimtas tiekas, aprunājas, skatās ciltskoku.
Kā vērtējat Kārļa Ulmaņa personību?
Kādā kontekstā jautājat?
Lasītāji vēlas zināt nostāju. Jautāju kaut tāpēc, ka “Progresīvo” frakcijas vadītājs Andris Sprūds jaunības neprātā reiz izteicās, ka Ulmaņa bilde jāsviežot ārā no Rīgas pils. Neesot bijis leģitīms prezidents.
Kārlis Ulmanis izdarīja savas izvēles 1940. gadā. Nezinām, kā būtu, ja būtu, bet sevišķi šodienas kontekstā, iespējams, gribētos, lai toreizējā izvēle būtu bijusi cita. Nešaubos, Ulmanis nebija savas tautas nodevējs, viņš tiešām nevēlējās nežēlīgu cīņu pret okupētājkaraspēku, kurā latvieši noasiņotu – iespējams, mēs nemaz nespētu sevi aizstāvēt un tālaika apstākļos nosargāt neatkarību.
Bet Ulmaņa lēmums atbalsojas šodien. Bartaševičs sauc pieminekļus Rēzeknē par piemiņas vietām “atbrīvotājiem”. Bet citam tas katrā 9. maijā uzplēš brūces par tautai nodarītām sāpēm, par izsūtīšanām, represijām, par valstiskuma iznīcināšanu. Pie Rēzeknes Aļošas pieminekļa, kas bija karavīrs ar ieroci rokās, ik gadu tika noliegts okupācijas fakts, jo – Ulmanis deva pavēli nepretoties. Tas, ka mūsdienās Latvijas pilsētā var būt mērs, kura redzējumā mums jāietur neitralitāte, kas nozīmē pārtraukt atbalstu Ukrainai, kurš nevar nosaukt karu par karu, bet izlīdzas ar apzīmējumu “konflikts”, ir neiedomājami. “Konflikts” ilgst jau gadu, karš ielauzies Ukrainas teritorijā, krievu karaspēkam nodarot milzīgus zaudējumus civilajai infrastruktūrai un nogalinot iedzīvotājus. 24. februārī Rēzeknē notika jauks atbalsta pasākums, bet to organizēja novada, nevis pilsētas pašvaldība! Pilsētas domes vadība atteica līdzdalību, mēru neesmu redzējusi nevienā pasākumā, kur atbalsta ukraiņus!
Tad jau no “Saskaņas” izslēgtais Bartaševičs aplami izvēlējies nosaukumu jaunajai partijai “Kopā”?
Ko mērs pašlaik dara? Saredz Latviju līdzīgi Baltkrievijai ciešā saiknē ar Krieviju. Baltkrieviem jau vairs nav pašu varas, iekšā ir krievu karaspēks. Rēzeknes pilsētas galva, kad kandidēja uz “Saskaņas” priekšsēdētāja amatu, runāja, ka sankcijas vajadzētu atcelt, jo energoresursu cenas nes zaudējumus. Mērs apstrīd NATO garantijas. Vēlas drošības garantijas no Krievijas. No Krievijas, kur Putinam iepriekš teiktais neko nenozīmē un starptautiskās tiesības iemestas miskastē!
Būs Valsts prezidenta vēlēšanas. Vai “Progresīvie” virzīs savu kandidātu, un vai tā būs Satversmes tiesas vadītāja Sanita Osipova?
Jums ir vairāk informācijas nekā mums. “Progresīvajiem” būs kandidāts uz prezidenta amatu vai drīzāk kandidāte. Man kā sievietei vismaz tā gribētos. Atminos, cik spēcīga amatā bija prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura man bija un ir autoritāte. Liekas, arī man iedevusi daļiņu sava spēka. Pašlaik izvērtējam kandidātus, redzeslokā ir dažādi cilvēki, arī no pašu rindām, aptaujājam, vai viņi piekristu izvirzīšanai.
Ja jūsu kandidāti noraida, vai partijai ir plāns B, piemēram, atbalstīt Egila Levita atkārtotu ievēlēšanu?
Ja mūsu piedāvājumu noraida, pēc tā, ko pašlaik redzu, es atbalstītu, jo nav cita piemērotāka prezidenta amatam. Nevaru gan runāt citu vietā par visas frakcijas atbalstu.
